Tagad mēs varējām savas propagandas interesēs izmantot ari proklamācijas. Vēl būdams karadienestā, uzrakstīju skrejlapu par tematu "Brestļitovska un Versaļa", kas nāca klajā ļoti lielā tirāžā. Tagad šo proklamāciju no jauna izdevu partijai. Rezultāti bija lieliski. Mūsu pirmajās sapulcēs visi galdi parasti bija apkrauti ar visvisādām skrejlapām, laikrakstiem, brošūrām utt. Taču galvenā nozīme tomēr bija sapulcē teiktajam dzīvajam vārdam. Tikai dzīvā runa spēj panākt būtisku apvērsumu cilvēku prātos. Tam ir diezgan svarīgi psiholoģiski iemesli.
Šī sacerējuma pirmajā daļā jau pierādīju, ka lielāko pasaules apvērsumu galvenais faktors vienmēr ir bijusi dzīvā runa, nevis iespiestais teksts.
Šie apgalvojumi izraisīja diskusijas buržuāziskajā presē. Daži mūsu buržuāzijas gudrinieki uzskatīja par vajadzīgu uzstāties ar iebildumiem. Bet kāds bija šo iebildumu reālais iemesls? Jau paši motīvi, ar kuriem šie kungi uzstājās pret mani, liecināja, ka taisnība nav viņiem, bet tā ir man. īstenībā buržuāziskā inteliģence protestēja pret maniem uzskatiem tikai tāpēc, ka tai pašai nebija nekādu spēju iedarboties uz masām ar dzīvu runu. Mūsu inteliģence pilnībā bija nodevusies rakstniecībai. Aģitatora runa nebija tās profesija. Un, tā kā inteliģence bija atradinājusies no runāšanas ar tautu, tā neizbēgami pavisam pazaudēja spēju izprast masu psiholoģiju.
Runātājs, kas uzstājas tautas masas priekšā, redz savu klausītāju sejās, cik labi tie saprot viņa teikto un kādā mērā jūt viņam līdzi. Auditorija tūliņ izdara zināmus labojumus oratora runā. Runātāja un klausītāju starpā vienmēr pastāv zināms kontakts. Neko tamlīdzīgu par sevi nevar teikt rakstītājs. Tāpēc vien tas saviem rakstiem neizbēgami piešķir vispārīgu formu. Viņa acu priekšā nav auditorijas, kuru viņš redzētu, to tieši uzrunādams. Tas neizbēgami mazina drukātā vārda elastīgumu un psiholoģisko nianšu izjūtu. Lielisks orators būs arī labs rakstītājs, bet lielisks rakstītājs nekad nebūs orators, ja vien viņš nebūs īpaši apguvis šo mākslu. Turklāt jāņem vērā, ka tautas masa ir konservatīva un slinka. Tās pārstāvis nelabprāt ņem rokās drukātu izdevumu, it sevišķi, ja viņš nav iepriekš pārliecināts, ka šajā grāmatiņā atradīs tieši to, kam pats tic un uz ko pats cer. Noteikta virziena grāmatas parasti lasa tikai cilvēki, kas paši pieder šim virzienam. Vienīgi proklamācija vai plakāts var vēl cerēt uz to, ka šos lakoniskos darbus izlasīs arī viens otrs pretinieks, un tādējādi tie kaut vai niecīgi viņus ietekmēs. Lielākas izredzes ir attēlam visādās formās, to skaitā arī filmai. Te cilvēkam jau nav daudz jānodarbina smadzenes. Viņam pietiek paskatīties uz attēlu un izlasīt īsu paskaidrojuma tekstu. Tas nav tas pats, kas izlasīt veselu grāmatu vai brošūru.
Attēls iedarbojas uz cilvēku ātri, varētu teikt, ar vienu sitienu. Te nav vajadzīgs daudz laika, kā tas ir lasīšanā.
Pats galvenais tomēr ir tas, ka iespiestais darbs var nonākt dažādu cilvēku rokās, taču formulējums paliek vienmēr viens un tas pats. Mēs zinām, ka formulējumam ir liela nozīme. Katrs iespiestais darbs atstāj jo lielāku iespaidu, ja tas ir labāk pielāgots plašām tautas masām. Tāpēc darbi tām jāraksta pavisam citādi nekā grāmatiņas, kas adresētas tikai šaurām augstākās inteliģences aprindām.
Saprotams, katram oratoram nākas daudzas reizes runāt par vienu un to pašu tematu. Taču, ja viņš patiešām ir liels un ģeniāls tautas orators, viņš spēs to pašu materiālu dažādot formas ziņā. Tāds runātājs vienmēr jūt savu auditoriju, atrod tieši tos vārdus, kādi vajadzīgi, lai piekļūtu šo klausītāju sirdīm. Ja arī viņam gadās mazliet kļūdīties, viņš tūdaļ to sajutīs un izdarīs vajadzīgo labojumu. Jau teicu, ka īsts orators savu klausītāju sejās redz, vai viņi, pirmkārt, saprot teikto, otrkārt, vai viņi spēj uzmanīgi sekot runātāja domu gaitai, un, treškārt, vai klausītājus oratora teiktais pārliecina. Ja runātājs jūt, ka klausītāji viņu nesaprot, viņš tūdaļ maina toni un sāk runāt daudz vienkāršāk un populārāk, lai viņu saprastu visneattīstītākais klausītājs. Ja runātājs jūt, ka auditorijai ir grūti izsekot viņa izklāstam, viņš tūdaļ maina runas tempu un sāk izklāstīt savu domu lēnāk, sīkāk un shematiskāk, kamēr jūt, ka auditorija var mierīgi sekot viņa runai. Taču, ja runātājs nojauš, ka auditoriju ne visai pārliecina viņa argumenti, viņš sāk minēt arvien jaunus pierādījumus un piemērus, analizēt biežāk sastopamos iebildumus, vārdos neizteiktās šaubas, sistemātiski un detalizēti izklāstīt savu domu, kamēr sajūt, ka zālē ir izzudusi opozīcijas pretestība un klausītāju sejās ir saskatāms, ka argumentācija ir saprasta un pieņemta.
Nereti oratoram jāsastopas ar aizspriedumiem, kas ir tikai jūtu, nevis prāta produkts. Bieži vien jāsastopas ar instinktīvu nelabvēlību, neapzinātu naidu, aizspriedumaini noraidošu attieksmi. Pārvarēt tādus neapzinātus noskaņojumus ir daudz grūtāk, nekā pieveikt vienu vai otru aplamu principiālu uzskatu, kura pamatā ir zinātniskās patiesības neizpratne.
Kļūdainus zinātniskos uzskatus, nepareizu politisko izpratni iespējams pārvarēt ar prāta argumentiem. Taču cilvēku iekšējo pretestību, kuras pamatā ir jūtas, tādā veidā pārvarēt neizdosies nekad. Te jāapelē vienīgi un tikai pie noslēpumainās jūtu pasaules. Tāds uzdevums pavisam nav pa spēkam rakstītājam. Te nepieciešams orators.
Piemēri nav tālu jāmeklē. Mūsu priekšā ir plaša buržuāziskā prese. Laikrakstu vadītāji ir izveicīgi ļaudis. Šo laikrakstu tirāža sasniedz daudzus miljonus, un tie pārplūdina visu valsti. Un kas iznāk? Tas viss tomēr nemazina plašo tautas masu nesamierināmo naidu pret buržuāzisko pasauli. Viss laikrakstu un grāmatu klāsts tautas zemākajiem slāņiem ir bijis nebijis. Mūsu intelektuālās pasaules pūliņi šajā virzienā ir veltīgi. Ko tas pierāda? Tas pierāda to, ka mūslaiku buržuāziskās pasaules iespiestie darbi nekam neder vai arī to, ka iespiestais vārds vispār neaiziet līdz plašu tautas masu sirdij. Pēdējā atziņa ir sevišķi pareiza, ja iespiestie darbi pilnīgi neatbilst tautas masu psiholoģijai, kā tas šoreiz patiešām ir.
Lai mums nemēģina iegalvot (kā to nesen darīja viens vācu nacionālās nometnes Berlīnes laikraksts), ka marksisms un Kārļa Marksa galvenais darbs it kā apgāžot mūsu spriedumus. Nav nekā paviršāka par šo aplamo apgalvojumu. Savu milzīgo ietekmi tautas masās marksisms īstenībā nodrošināja nevis ar iespiestajiem darbiem, kuros izklāstīta ebreju domas formālā mācība, bet gan ar grandiozu mutvārdu propagandas iedarbību uz tautas masām jau ilgus gadus. Varu apgalvot, ka no simt tūkstošiem vācu strādnieku Marksa "Kapitālu" zina ne vairāk par simts cilvēkiem. Šo sacerējumu studē galvenokārt inteliģenti un jo sevišķi ebreji, bet nekādā gadījumā plašas marksisma piekritēju masas zemākajos tautas slāņos. Šis sacerējums jau nemaz nav rakstīts plašām tautas masām, bet gan tikai un vienīgi ebreju vadītājiem, kas apkalpo viņu ekspansijas mašīnu. Kā visas šīs mašīnas degvielu marksisti izmanto pavisam citu materiālu — ikdienas presi. Marksistu ikdienas prese radikāli atšķiras no buržuāziskās preses ar to, ka marksistu laikrakstos raksta aģitatori, bet buržuāziskajos — skribenti. Sociāldemokrātu laikraksta ierindas redaktors atnāk uz savu redakciju tieši no tautas sapulces. Viņš lieliski pazīst savu lasītāju loku. Taču buržuāziskie skribenti reti iziet no saviem kabinetiem, viņi nepavisam neapmeklē tautas sapulces. Bet, ja ari viņi aiziet uz kādu sapulci, tad saslimst no sliktā gaisa vien. Tāpēc viņu rakstītais vārds ir pavisam bezpalīdzīgs un nespēj ietekmēt plašas tautas masas.