Salīdziniet Loida Džordža runas ar vācu "oratora" Betmaņa Holvēga bezpalīdzīgajiem šļupstiem! Arēji viņa runas varētu likties "smalkas", taču īstenībā Betmaņa Holvēga uzstāšanās pierādīja vienīgi to, ka šis cilvēks pilnīgi neprot runāt ar savu tautu vai arī to absolūti nepazīst. "Izglītotā" vācu žurnālista — zvirbuļa — smadzenes pavisam nesaprot, kāpēc Loids Džordžs varēja atstāt tik milzīgu iespaidu uz masām, turpretī Betmaņa Holvēga "izglītotā" pļāpāšana, kas tik ļoti patika mūsu "gudrajiem" žurnālistiem un inteliģentiem, palika bez jebkādas ietekmes masās. To, ka Loids Džordžs nav mazāk ģeniāls par Betmani Holvēgu, bet daudzkārt pārspēj pēdējo, viņš pierādīja ar to, ka prata izvēlēties savām runām tādu formu, kas atvēra tautas sirdis. Tas deva iespēju pilnā mērā pakļaut tautu savai gribai. Tādējādi šis anglis pierādīja savu pārākumu pār dažādiem Betmaņiem tieši ar to, ka prata runāt ar savu tautu vienkārši, skaidri, izteiksmīgi, minot viegli saprotamus piemērus un tā iedarbojoties uz tautas masu jūtām un iztēli. īsta valsts darbinieka runa jāvērtē nevis pēc iespaida, kādu tā atstāj uz universitātes profesoriem, bet gan pēc iespaida, kādu tā atstāj uz plašiem tautas slāņiem. Lūk, vienīgais kritērijs, kas ļauj spriest par viena vai otra oratora patieso ģenialitāti.
* * *
Mūsu kustība vēl ir ļoti jauna. Ja tā no nekā ir kļuvusi par tik lielu spēku, ka visi ārējie un iekšējie ienaidnieki ir spiesti tai parādīt godu ar savām vajāšanām, tad par šiem panākumiem jāpateicas tikai tam, ka mēs ne mirkli neesam piemirsuši augstāk minētos apsvērumus.
Mūsu kustības iespiestā literatūra, protams, ir visai nozīmīga mūsu partijai. Taču pašreizējos apstākļos tās galvenā loma ir panākt gan augstāko, gan zemāko kustības vadītāju vienādu domāšanu.
Taču masu vervēšana, kas turklāt vēl ir naidīgi noskaņotas pret mums, ir galvenokārt dzīvās runas uzdevums. Apskatiet pārliecinātu sociāldemokrātu vai, teiksim, fanātisku komunistu! Vai tad viņi ņems rokās nacionālsociālistisku brošūru? Viņi nepirks arī mūsu izdoto grāmatu, nelasīs to un nepievērsīs ne mazāko uzmanību tajā atrodamai viņu pasaules uzskata kritikai. Ari svešas partijas laikrakstu mūsdienās reti kāds ņem rokās. Starp citu, atsevišķs laikraksta numurs arī nevar kaut cik nopietni ietekmēt lasītāju. Atsevišķs jebkuras nometnes laikraksta numurs nedod skaidru priekšstatu par šīs nometnes uzskatiem un tāpēc nevar ietekmēt lasītāju. Turklāt lielākajai daļai ļaužu nākas skaitīt katru feniņu, un tāpēc vien nevar gaidīt, ka viņi parakstīsies uz pretējās nometnes laikrakstiem, lai varētu objektīvi izvērtēt domstarpības. Starp desmit tūkstošiem cilvēku varbūt atradīsies viens, kas tā rīkojas. Tikai tad, kad konkrētā kustība cilvēku ir dabūjusi savā pusē, viņš parakstīsies uz partijas laikrakstu un arī tad galvenokārt tāpēc, lai zinātu par notikumiem pašā partijā.
Pavisam cita lieta ir īsas sarunu valodā rakstītas proklamācijas, kuras, izdalot par velti, cilvēki paņem labprāt. Zināmi panākumi šajā gadījumā būs tad, kad proklamācijas teksts būs redzams jau virsrakstā. Ja proklamācijā runa ir par jautājumu, kas tajā brīdi interesē visus, tad skrejlapas ķertin izķer. Cilvēki skrejlapas parasti izskata uzmanīgāk, tāpēc ar tām dažreiz izdodas pievērst lasītāju uzmanību arī citam jautājumam, piemēram, izraisīt interesi par jauno kustību utt. Taču arī skrejlapa vislabākajā gadījumā dod tikai nelielu impulsu noteiktā virzienā. Tās iedarbība jānostiprina ar citiem līdzekļiem. Tāds līdzeklis pirmām kārtām ir masu sapulce.
Ja cilvēks ir sācis nosliekties uz jaunās kustības pusi, sākumā viņš vēl jūtas diezgan nedroši. Tieši te viņam palīdz masu sapulce. Klātbūtne lielā sapulcē, kuras dalībniekiem ir vienāds noskaņojums, parasti pamudinoši iedarbojas uz cilvēku, kurš vēl tikai gatavojas stāties jaunās kustības rindās. Apskatīsim karavīru frontē. Kopā ar savu rotu, bataljonu, kad visapkārt ir biedri, viņš iet kaujā drošāk nekā būdams viens pats.
Cilvēka piedalīšanās lielā sapulcē vai demonstrācijā ne vien stiprina viņa noskaņojumu, bet rada arī noteiktu saikni ar domubiedriem, rosina noteiktas grupas gara rašanos. Ja šis cilvēks ir tikai pirmais jaunās mācības piekritējs savā rūpnīcā, uzņēmumā, darbnīcā utt., tad viņam dažkārt klājas diezgan grūti, bet viņu uzmundrina tāda sapulce, kurā viņš redz, ka ir lielas armijas kareivis, lielas organizācijas loceklis. Šī sajūta viņam pirmoreiz rodas, piedaloties pirmajā lielajā masu sapulcē vai demonstrācijā. No savas mazās darbnīcas vai lielā uzņēmuma, kur atsevišķs cilvēks tomēr jūtas pavisam maziņš, jaunās kustības jaunais dalībnieks pirmo reizi nokļūst masu sapulcē. Tur viņš redz vienkopus tūkstošus tāpat noskaņotu cilvēku. Viņu tūdaļ apņem skaļa entuziasma atmosfēra, kāda ir raksturīga sapulcei, kurā piedalās trīs četri tūkstoši vienas nometnes cilvēku. Šī atmosfēra aizrauj. Acīmredzamie sapulces panākumi rada pacilātību arī šajā jaunajā apmeklētājā un pirmo reizi viņu atsvabina no vēl esošām iekšējām šaubām. Cilvēks neviļus pakļaujas brīnumainajai ietekmei, ko saucam par masu pašiedvesmu. Tūkstošu cilvēku griba, degsme un spēks akumulējas katrā atsevišķā sapulces dalībniekā. Cilvēks, kas atnāk uz sapulci vēl ar zināmām šaubām sirdī, no tās aiziet ar paceltu galvu: viņš ir ieguvis pilnīgu ticību savai lietai, ir kļuvis par kolektīva locekli.
Mūsu nacionālsociālistiskā kustība nekad nedrīkst to visu aizmirst. Mēs nekad nepakļausimies tam, ko mums cenšas iedvest buržuāziskie lempji, kuri, lūk, visu tik labi saprot, bet tomēr nezina, kāpēc pazaudēja lielu valsti un savas šķiras kundzību. Jā, viņi, šie kungi ir briesmīgi gudri; viņi prot visu, tikai neprata izdarīt vienu sīkumu — neprata aizkavēt visas vācu tautas krišanu marksisma apkampienos. Te viņi ir caurkrituši visnožēlojamākā veidā.
Ja šie kungi negrib atzīt runātā vārda lielo nozīmi, tad tas ļoti vienkārši ir izskaidrojams ar to, ka viņi ir pārāk labi pārliecinājušies par savu vārdu bezspēcību.
7. nodaļa: Cīņa ar sarkano fronti
1919.-1920. un arī 1921. gadā uzskatīju par nepieciešamu apmeklēt buržuāziskās sapulces. Tās vienmēr atstāja uz mani tādu pat iespaidu kā bērnības gados, kad mani piespieda iedzert karoti zivju eļļas. Kaut arī man apgalvoja, ka zivju eļļa esot veselīga, taču tās garša bija riebīga! Ja varētu visu vācu tautu ar virvēm atvilkt uz šīm buržuāziskajām sapulcēm un, aizslēdzot durvis, noturēt līdz beigām, tad varbūt dažu gadsimtu laikā tas arī dotu kādu labumu. Taču personiski par sevi teikšu, ka tādā gadījumā man dzīve zaudētu visu skaistumu un laikam gan vairs nepriecātos par to, ka esmu vācietis. Par laimi, tautu ar varu nav iespējams atvest uz šīm sapulcēm. Tāpēc nav jābrīnās, ka veselīgā, nemākslotā tautas masa bēg no šīm buržuāziskām "masu sapulcēm" kā velns no krusta.
Man bija izdevība skatīt vaigā šos apšaubāmos buržuāziskā pasaules uzskata praviešus un jāsaka, ka vēl tagad nebeidzu brīnīties par to, kāpēc šie kungi nepiešķir vajadzīgo nozīmi runātajam vārdam. Tolaik apmeklēju demokrātu, vācu nacionālu, vācu tautas partijas, bavāriešu tautas partijas (Bavārijas centristu partijas) sapulces. Vispirms krita acīs auditorijas viendabīgums: visos šajos "masu" saietos īstenībā piedalījās tikai konkrētās partijas biedri. Bija pilnīgs disciplīnas trūkums! Ārēji sapulce vairāk atgādināja dīkdieņu pūli kāršu spēlmaņu klubā nekā tikko savu lielāko revolūciju īstenojušas tautas sapulci. Un gods, kam gods: runātāju kungi savukārt darīja iespējamo, lai sapulci padarītu vēl garlaicīgāku. Viņi teica vai, pareizāk sakot, lasīja runas, kas pilnīgi līdzinājās mūsu "izglītotajos" preses orgānos publicētajiem laikrakstu rakstiem vai kādam garlaicīgam zinātniskam traktātam. Godājamie oratori necentās pateikt kaut vai vienu izteiksmīgu vārdu. Dažreiz tika pieļauts kāds pliekans, samākslots profesoru joks. Tādā reizē cienījamie prezidija locekļi uzskatīja par savu pienākumu pasmieties, taču nekādā gadījumā — skaļi. Nē, tas taču, dies' pasarg. varētu aizraut auditoriju, kas arī vēl sāktu smieties! Nē! Prezidija locekļi uzskatīja par iespējamu tikai "solīdi" pasmaidīt. Savaldība pirmajā vietā!