Un vispār — tas tik bija prezidijs!
Drīz man gadījās piedalīties buržuāziskā sapulcē Minhenē, Vāgnera zālē. Tā bija manifestācija sakarā ar Leipcigas kaujas gadadienu. Referēja kāds cienījams sirmgalvis, kaut kādas universitātes profesors. Tribīnē sēdēja prezidijs: kreisajā pusē — viens monoklis, labajā pusē — otrs monoklis, bet vidū — kāds subjekts bez monokļa. Visi trīs bija cieši aizpogātos svārkos. Iespaids bija tāds, ka mūsu priekšā sēž vai nu tiesneši, kas tikko pasludinājuši nāves spriedumu, vai ari garīdznieki, kas taisās kristīt bērnu. Runātāja tā saucamā runa, kas iespiestā veidā varbūt ari atstātu kādu iespaidu, mutiski nolasīta, iedarbojās šausmīgi. Jau pēc trīs ceturtdaļstundas visa sapulce aiz garlaicības iegrima transā. Garlaicību pārtrauca tikai tas, ka laiku pa laikam atsevišķi kundziņi un atsevišķas dāmiņas piecēlās un gāja projām. Klusumu ar savu darbošanos reizēm vēl pārtrauca viesmīļu darbošanās un dažu klausītāju žāvāšanās. Vienā zāles stūrī es ievēroju trīs strādniekus, kas bija atnākuši vai nu ziņkārības dzīti, vai savas organizācijas uzdevumā. Apsēdos netālu no viņiem. Strādnieki tikai ironiski saskatījās, tad sāka viens otru bakstīt ar elkoņiem, aicinādami taisīties uz durvju pusi. Beidzot viņi klusu piecēlās un, cenzdamies netrokšņot, atstāja zāli. Bija skaidrs, kāpēc viņi sargājās sacelt kaut mazāko troksnīti: viņi saprata, ka nevajag traucēt šiem ļaudīm garlaikoties. Taču es paliku. Sapulce tuvojās nobeigumam. Runātāja profesora balss kļuva aizvien vājāka, līdz orators beidza savu runu. Tad piecēlās subjekts, kas sēdēja starp diviem monokļiem, un sāka sīki jo sīki skaidrot klātesošajiem vācu '"brāļiem un māsām", cik pateicīgs ir viņš pats un cik pateicīgiem jābūt visiem klausītājiem augsti cienījamam profesoram par viņa lielisko, ārkārtīgi apbrīnojamo referātu, kas bija tik pamatīgs un dziļš, ka visiem daudz ko iemācīja, sagādāja "dziļu iekšēju pārdzīvojumu" un vispār bija "liels notikums". Tā būtu šī svinīgā brīža profanācija, turpināja priekšsēdētājs, ja pēc tik dziļa referāta mēs vēl pieļautu kādu diskusiju. Domāju, ka izteikšu visu klātesošo domas, viņš turpināja, ja paziņošu, ka nekādas diskusijas nevajag, bet tās vietā uzaicināšu visus piecelties un vienprātīgi uzsaukt "urā"! Un tā tālāk un tā joprojām. Noslēgumā priekšsēdētājs uzaicināja klātesošos nodziedāt "Deutschland über alles".
Sapulces dalībnieki kaut kā sāka dziedāt. Bet, kad nonāca līdz otrajam pantam, dziedātāju skaits jūtami saruka. Piedziedājumā atkal skanēja vairāk balsu, bet trešajā pantā dziedātāju bija vēl mazāk. Man kļuva skaidrs, ka godājamā sapulce pat nezina mūsu diženās, patriotiskās dziesmas vārdus. Jā, bet patiešām, vai tad tādai "augstai" sapulcei jāzina no galvas kaut kāda tautas dziesma!
Līdz ar to sapulce beidzās, pareizāk sakot, katrs aizskrēja uz savu pusi. Vieni aizsteidzās uz alus dzertuvi, citi — uz kafejnīcu, bet vēl citi — vienkārši ieelpot svaigu gaisu.
Jā, svaigs gaiss bija nepieciešams! Ari man. Pēc tādas sapulces sasmakušās gaisotnes tas bija pilnīgi saprotams. Un tā tiek saukta manifestācija par godu lielai, varonīgai kaujai, kurā piedalījās simti tūkstoši mūsu tautas dēlu! Gribējās nospļauties.
Valdība mīl tādas "manifestācijas". Tās patiesi ir "mierīgas" sapulces. Ministra kungam nav jāraizējas, vai tikai neradīsies kādas nekārtības, vai entuziasma vilnis nepacelsies augstāk par buržuāziskās pieklājības normu noteikto līmeni. Te mūsu pārvaldītājiem nebija jābaidās, ka iedvesmotā masa izies no zāles, sastāsies rindās un dzelžainā kopsolī nosoļos pa visām pilsētas galvenajām ielām, dziedot, teiksim, mūsu nacionālsociālistisko himnu. Nē, mūsu mieru mīlošā policija var neuztraukties. Te nekādu nepatikšanu nebūs. Ļaudis dosies tikai uz alus pagrabiem un kafejnīcām...
Nē, ar tādiem pilsoņiem varas iestādes var būt apmierinātas! ...
* * *
Mūsu nacionālsociālistiskās sapulces nepavisam nebija tik "mierīgas". Te divi naidīgi pasaules uzskati uzsāka atklātu cīņu viens ar otru. Sapulces nebūt nebeidzās ar triviālu, nekam nevajadzīgu un nevienu neiedvesmojošu dziedāšanu. Sapulces lielākoties beidzās ar īstas fanātiskas degsmes un patiesa nacionālā entuziasma uzliesmojumu.
Mums 110 paša sākuma bija skaidrs, ka sapulcēs jānodrošina neredzama disciplīna un pirmām kārtām — sapulču prezidiju autoritāte. Jo mūsu oratoru runas taču nelīdzinājās buržuāzisko "referentu" bezkrāsainajai pļāpāšanai! Mūsējo runas satura un formas ziņā vienmēr izraisīja pretiniekos traku niknumu un mēģinājumus iebilst. Par pretinieku trūkumu sapulcēs nevarēja žēloties. Cik bieži viņi tajās ieradās veseliem bariem, jau iepriekš sadalījuši lomas! Un viņu visu sejās varēja saskatīt: "Šodien mēs jūs likvidēsim pilnīgi!"
Patiešām, sarkanajiem bija par ko trakot.
Jau plakātu sarkanā krāsa vien saistīja arvien vairāk viņu cilvēkus. Buržuāzijas vidusslānis bija dziļi sašutis par to, ka arī mēs, nacionālsociālisti, esam izraudzījušies sarkano krāsu. Mūsu rīcību uzskatīja vismaz par divdomīgu. Vācu nacionālu gudrie vadītāji cits citam izteica šaubas, vai tikai mēs neesot maskēti marksisti vai sociālisti. Atšķirību starp sociālismu un marksismu šie gudrinieki vēl līdz šim nebija sapratuši. Šo mietpilsoņu lielāko sašutumu izraisīja tas apstāklis, ka mēs savās sapulcēs uzrunājām klausītājus nevis ar vārdiem "godātie kungi un cienījamās dāmas", bet gan — "tautieši un tautietes". Bet, kad viņi uzzināja, ka savā vidu mēs viens otru godājam par "partijas biedriem", tad par mūsu "marksismu" vairs neviens nešaubījās. Ne vienu reizi vien mēs vai plīsām no smiekliem sakarā ar šo buržuāzisko zaķu bailēm un viņu asprātīgajiem minējumiem par mūsu izcelsmi, nodomiem un mērķiem.
Sarkano krāsu plakātiem mēs, protams, nebijām izraudzījušies nejauši. Nē, tas bija labi pārdomāts lēmums. Ar to gribējām, cik vien iespējams, nokaitināt sarkanos, izraisīt viņu sašutumu un ieinteresētību nākt uz mūsu sapulcēm kaut vai tikai ar nolūku tās izjaukt. Bija svarīgi, lai šie ļaudis vispār atnāktu un daļa no viņiem mūs uzklausītu.
Tolaik bija interesanti vērot pretinieku svārstīšanos un bezpalīdzību, kad viņi nezināja, kādu taktiku izvēlēties attiecībās ar mums.
Iesākumā sarkanie ieteica saviem piekritējiem nepievērst mums uzmanību un boikotēt mūs.
Strādnieki parasti tā ari darīja.
Taču ar laiku atsevišķi strādnieki tomēr sāka parādīties mūsu sapulcēs. Tā kā viņu skaits kļuva arvien lielāks, bet mūsu mācības ietekme uz viņiem arvien spēcīgāka, vadoņi sāka nervozēt un kļuva nemierīgi. Galu galā viņi nāca pie atziņas, ka klusēt vairs nevar un pret mums jālieto terors.
Tagad viņi griezās pie "apzinīgajiem strādniekiem" ar jaunu aicinājumu: lai viņi nāk uz mūsu sapulcēm, bet ar nolūku dot pretsparu "reakcionāri monarhistiskajai provokācijai"; lai nacionālsociālistu vadoņi iepazīstas ar godīgo proletāriešu dūrēm.
Taču iznākums bija pavisam citāds. Trīs ceturtdaļstundas pirms sapulces sākuma zāli parasti jau bija pārpildījuši strādnieki. Sapulce atgādināja pulvera mucu, kas kuru katru brīdi var uzlidot gaisā. Deglim jau ir pielaista uguns, un tūlīt pat notiks sprādziens. Tomēr īstenībā notika citādi. Strādnieki atnāca pie mums kā pretinieki un ienaidnieki, bet atstāja sapulci, ja ne gluži kā draugi, tad vismaz kā cilvēki, kas bija sākuši vērtēt, cik pareiza ir viņu pašu mācība. Pakāpeniski viss arvien vairāk mainījās mūsu labā. Parasti pēc mana trīs stundu ilgā referāta visa auditorija — kā draugi, tā arī nesenie ienaidnieki — bija kļuvuši par vienotu, apgarotu draugu masu. Bija radies tāds noskaņojums, ka pretinieki vairs nevarēja izjaukt sapulci. Tad barveži atkal sāka baiļoties un pārgāja to pusē, kuri agrāk ieteica neiet uz mūsu sapulcēm. Atkal marksistu barvežu rindās pārsvaru guva uzskats, ka vienīgā pareizā taktika būs mūsu sapulču boikots.