Vajadzēja tikai redzēt, kāds apjukums izcēlās buržuāzisko sapulču bailīgo vadītāju vidū, kad tur ieradās sarkanie. Visbiežāk pietika ar sarkano draudiem vien, lai sapulces rīkotāji atteiktos no tās. Bet. ka sapulce tomēr netika atcelta, to aiz bailēm atklāja vismaz stundu vēlāk, teiksim, nevis pulksten astoņos, bet deviņos vakarā. Šīs stundas laikā priekšsēdētājs noturēja privātas sarunas ar zālē sanākušiem pretiniekiem; pieglaimodamies viņš izteica deviņdesmit komplimentus "kungiem no opozīcijas" un plaši klāstīja, cik sapulces rīkotāji ir priecīgi un laimīgi tāpēc, ka opozīcija ieradusies sapulcē (vistīrākie meli!). Viņi esot pārliecināti, ka pēc domu apmaiņas (bet diskusijas brīvību viņi jau iepriekš garantē pretiniekiem), iespējams, atradīsies kopīga platforma vai visādā ziņā viedokļi tuvināsies utt. Bez tam priekšsēdētājs, protams, nebeidza dievoties, ka sapulces rīkotāju mērķis, pasarg dies', nepavisam nav pārliecināt par savu taisnību citas partijas cilvēkus. Nē, lai katrs brīvi paliek pie saviem uzskatiem un ļauj uzskatu brīvību arī citiem. Viss, ko priekšsēdētājs lūdz "kungiem no opozīcijas", ir, lai viņi nepārtrauc runātāju. Turklāt arī referāts būšot pavisam īss, bet pēc tā tūliņ sākšoties debates. Vai tad cienījamie pilsoņi gribēšot, lai arī šī sapulce atgādinātu brāļu karu vācu tautas nometnē!
Tādā garā zemojās sapulces priekšsēdētājs.
Brrr ...
Draugus no kreisās puses šī pierunāšana, protams, maz aizkustināja. Tiklīdz runātājs sāka lasīt savu referātu, viņu tūdaļ apbēra ar vistrakākajam lamām. Galu galā viņam nācās savākt savus papīrīšus un beigt. Pie tam nereti radās iespaids, ka arī pats runātājs atviegloti uzelpo, ir apmierināts ar to, ka mokas ātri beigušās. Sarkano skaļas klaigāšanas pavadīti, buržuāziskie toreodori pameta sapulces arēnu, bet vēl biežāk viņi izlidoja no zāles ar pārsistu galvu.
Lūk, tāpēc marksistu kungiem tas bija kaut kas gluži jauns, ar ko viņiem nācās sastapties nacionālsociālistu sapulcēs. No sākuma viņi ieradās mūsu sapulcēs ar pilnu pārliecību, ka arī te viņiem viegli izdosies parastā spēle. "Šodien mēs likvidēsim šos kungus"! Tā viņi lielījās viens otram, nākdami šurp. Bet cik pārsteigti viņi bija, kad, nepaguvusi izkliegt otru starpsaucienu, viņi izlidoja no zāles kā spalviņas un nesaprata, ka atrodas jau ārpusē.
Pirmkārt, mūsu sapulces priekšsēdētājs izturējās pavisam citādi. Viņš nekad nepazemojās tik tālu, lai lūgtu pretiniekus ļaut brīvi runāt. Otrkārt, priekšsēdētājs nekad iepriekš nesolīja neierobežotu diskusijas brīvību mūsu sapulcē, bet tikai paziņoja, ka sapulces saimnieki esam mēs. Tāpēc visas tiesības šajā sapulcē pieder mums, un katrs, kas atļausies kaut vienu starpsaucienu, tūliņ bez žēlastības tiks izvadīts no zāles. Turklāt priekšsēdētājs paziņoja, ka nekādu atbildību par to, kāds liktenis var piemeklēt skandālistus, mēs neuzņemamies. Ja pietiks laika un uzskatīsim par lietderīgu, atklāsim zināmu diskusiju, bet, ja ne, neatklāsim. Tad priekšsēdētājs bez tālākas skaidrošanas pasludināja, ka sapulce atklāta, un runātājs tūliņ sāka referātu.
Jau tas vien pārsteidza pretiniekus.
Bez tam vēl mūsu rīcībā bija, kaut arī skaitliski nelielas, taču ļoti organizētas vienības, kuru uzdevums bija gādāt par kārtību sapulcēs. Buržuāziskās partijas parasti izraudzījās sapulces rīkotājus no vecu, cienījamu cilvēku vidus, kam šīs tiesības deva viņu sirmās galvas. Bet, tā kā marksistu uzrīdītais pūlis varēja uzpļaut cienījamam vecumam, tad labuma no šiem buržuāzisko sapulču rīkotājiem nebija nekāda.
Jau pašā sākumā izteicu domu, ka mūsu sapulču rīkotāju vienībām principā jāsastāv no jauniem cilvēkiem. Vienības viena daļa bija mani tuvākie frontes un karadienesta biedri, bet daļa —jaunie partijas biedri, kas nesen iestājušies šajā kustībā. Šos biedrus audzināju ar tādu domu, ka teroru var salauzt tikai ar teroru, ka panākumi mūsu zemē būs tikai tiem, kuriem pietiks apņēmības un vīrišķības, un ka mēs cīnīsimies par tādu diženu ideju, kuras dēļ nav grēks atdot pēdējo asins lāsi. Jaunatni audzinājām ar domu: ja reiz nāksies lietot spēku, tad vislabākā taktika būs uzbrukums. Lūk, tāpēc ļoti drīz pretinieki pārliecinājās, ka mūsu vienības nav nekādi diskusiju klubi, bet gan karavīru cīņas spara pilni cilvēki, kas vienmēr gatavi cīnīties uz dzīvību un nāvi.
Cik dedzīgi šī lieliskā jaunatne gaidīja tieši kaujas lozungu!
Kā šī frontes paaudze nicināja un ienīda buržuāzijas vājo raksturu un gļēvulību!
Lieliskā jaunatne tagad pati pārliecinājās, ka novembra revolūcija bija tikai buržuāzisko vadītāju vājuma un gļēvulības rezultāts. Lai aizstāvētu vācu tautas intereses, fiziskā spēka būtu pieticis ari 1918. gada novembrī. Vadītājiem pietrūka tikai stingrības un prāta. Cik priecīgi staroja šo jauno biedru acis, kad viņiem visu skaidroju un pierādīju, ka visgudrākās idejas ne pie kā nenovedīs, ja nepietiks fiziskā spēka tās aizstāvēt, žēlsirdīgā miera dieviete nāk tikai pie stiprā un patiesi stabilu mieru var izcīnīt tikai tie, kas balstās uz reālu spēku. Tikai tagad šī jaunatne īstenībā izprata vispārējās karaklausības idejas patiešām milzīgo nozīmi. Jaunieši pārliecinājās, cik nedzīvi šo ideju skaidroja vecie ierēdņi. Jaunatne saprata, ka šīs idejas jēga ir patiesi varonīga cīņa par savas tautas pastāvēšanu, bet nevis cīņa par mirušas valsts varu.
Un cik labi savu uzdevumu izpildīja mūsu lieliskā jaunatne!
Katram kārtības traucētājam sapulcē mūsu vienības uzlidoja kā plēsīgu putnu bars. Puiši it nemaz nerēķinājās ar pretinieku skaitu. Lai arī ienaidnieku zālē bija desmitreiz vairāk, lai arī mūsējie tika ievainoti vai pat nogalināti, vienalga, ikviens šis jaunais cilvēks apzinājās, ka pilda lielu, svētu misiju, un viņa uzdevums ir aizstāvēt mūsu diženo kustību. Jau 1920. gada vasaras nogalē šo vienību organizācijai bija noteiktas formas. 1921. gada beigās sākām veidot lielākas un mazākas vienības.
Tas kļuva gluži nepieciešams, jo tajā laikā sapulces izvērsās aizvien plašākas. Arvien biežāk vajadzēja izmantot vislielākās zāles Minhenē. 1920. - 1921. gada rudenī un ziemā Minhenes lielākajās zālēs pulcējās tieši mūsu auditorija. Vācijas nacionālsociālistiskās strādnieku partijas rīkotās masu sapulces vienmēr bija tik pārpildītas, ka katrreiz policija slēdza durvis un paziņoja, ka zālē vairs nav nevienas vietas.