* * *
Kad noorganizējās mūsu vienības, izvirzījās jauns svarīgs jautājums. Līdz šim mums nebija ne savas partijas nozīmītes, ne arī partijas karoga. Tas sāka kaitēt kustībai. Bez šiem simboliem mēs vairs nevarējām iztikt ne tagad, ne jo vairāk nākotnē. Partijas biedriem bija vajadzīga nozīmīte, pēc kuras viņi jau ārēji cits citu pazītu. Bet nākotnē nekādā ziņā nevarēja iztikt bez noteikta simbola, kuru turklāt mums vajadzēja pretstatīt sarkanās internacionāles simboliem.
Jau kopš bērnības zināju, cik liela psiholoģiska nozīme ir tādiem simboliem un kā tie iedarbojas vispirms uz cilvēku jūtām. Pēc kara beigām man reiz gadījās novērot marksistisku demonstrāciju karaļa pils priekšā Lustgartenā. Demonstrācijā piedalījās apmēram 120 tūkstoši cilvēku. Sarkanu karogu, sarkanu apsēju un sarkanu ziedu jūra — tas viss radīja neizsakāmu ārēju iespaidu. Tur varēja pārliecināties, cik milzīgu ietekmi uz vienkāršu cilvēku var atstāt tāds skats.
Buržuāziskajām partijām, kam nav sava īpaša pasaules uzskata, līdz šim nebija vajadzīgs ari savs partijas karogs. Buržuāziskie "patrioti" apmierinājās ar oficiālo valsts karogu. Tas būtu dabiski, ja buržuāzija pati būtu radījusi savu valsti un tātad arī attiecīgos simbolus.
Taču tas tā nebija.
Impērija tika izveidota bez jebkādas vācu buržuāzijas līdzdalības, bet impērijas karogs radās kara laukā. Tāpēc oficiālais impērijas karogs bija vienīgi valsts karogs un nekalpoja kā kāda īpaša pasaules uzskata simbols.
Tikai vācu Austrijā buržuāzijai bija kaut kas līdzīgs savam karogam.
Austrijas vācu birģeru sabiedrības nacionāli noskaņotā daļa izraudzījās sev karogu 1848. gadā. Šis melni-sarkani-zeltainais karogs kļuva par Austrijas vāciešu daļas oficiālo simbolu. Taču šis karogs nesimbolizēja īpašu pasaules uzskatu. No valsts viedokļa raugoties, šis karogs simbolizēja kaut ko revolucionāru. Melni-sarkani-zeltainā karoga visnesamierināmākie ienaidnieki toreiz bija – neaizmirsīsim to – sociāldemokrāti, kristīgo sociālistu partija un visāda veida klerikāli. Šīs partijas toreiz ņirgājās par melni-sarkani-zeltaino karogu, apmētāja to ar dubļiem, lamāja to gluži tāpat kā 1918. gadā melni-balti-sarkano karogu. Melnā, sarkanā un zelta krāsa, ko izmantoja vecās Austrijas vācu partijas, savulaik bija 1848. gada krāsas, t.i., diezgan fantastiska laikmeta krāsas. Austrijā šim karogam sekoja daļa godīgo vācu patriotu. Taču aiz kustības kulisēm jau toreiz piesardzīgi slēpās ebreji. Lūk, pēc tam, kad bija notikusi visnelietīgākā tēvzemes nodevība, un visnekaunīgākā kārtā pārdota vācu tauta, marksistiem un centra partijai melni-sarkani-zeltainais karogs pēkšņi kļuva tik dārgs, ka tagad tie to uzskatīja par sava svētumu.
Bija noticis tā, ka līdz pat 1920. gadam marksistu sarkanajam karogam faktiski nestāvēja pretī neviens cits karogs, kas simbolizētu citu, tam tieši pretēju pasaules uzskatu. Vācu buržuāzisko partiju labākā daļa, tiesa gan, nevēlējās stāties zem melni-sarkani- zeltainā karoga, kas tagad bija ienaidnieku karogs. Taču, no otras puses, šīs partijas nespēja arī izvirzīt savu patstāvīgu programmu. Labākajā gadījumā tās izvirzīja vienkāršu vecās impērijas atjaunošanas ideju.
Pateicoties pēdējam apstāklim, melni-balti-sarkanais karogs atkal atdzima un kļuva par mūsu tā saukto "nacionālo" buržuāzisko partiju oficiālo karogu.
Mums bija skaidrs, ka šis karogs, kuru mūsu tautas cieņu ļoti pazemojošos apstākļos jau bija uzvarējuši un saplosījuši marksisti, nepavisam vairs neder, lai kļūtu par jaunā laikmeta simbolu, kad mūsu galvenais uzdevums ir cīņa pret marksismu. Protams, šīs krāsas mums ir ļoti dārgas un svētas. Lieliskais krāsu salikums nevar nepriecēt katra godīga vācieša acis, kurš ir cīnījies zem šī karoga un tā dēļ nesis milzīgus upurus. Taču par jaunā laikmeta simbolu, par priekšā stāvošās cīņas karogu šīs krāsas vairs nevar kļūt.
Atšķirībā no visiem buržuāziskajiem politiķiem, uzskatīju par īstu vācu tautas laimi to, ka esam zaudējuši vecās impērijas oficiālo karogu. Lai pašreizējā nekrietnā republika dara savus nekrietnos darbus pati zem sava karoga! Mums tikai jāpateicas liktenim par to, ka tas pasargājis vecās vācu impērijas veco, slavas apmirdzēto karogu no pašreizējās republikas kaunpilnas prostituēšanas. Lai tagadējās valstis, kas tirgojas ar savu pilsoņu likteņiem, neiedrošinās aptraipīt mūsu veco varonīgo melni- balti-sarkano karogu!
Kamēr pastāv novembra kauna režīms, lai tas labāk lieto pats savas emblēmas un neiedrošinās apkaunot varonīgās pagātnes karogus! Ir laiks buržuāziskajiem politiķiem saprast, ka tas, kurš iesaka piešķirt pašreizējam režīmam melni-balti-sarkano karogu, apzog mūsu pagātni. Vecais karogs piederēja vecajai impērijai, bet tagadējā republika, paldies Dievam, izraudzījusies sev piemērotas krāsas.
Lūk, kāpēc mēs. nacionālsociālisti, nevarējām izraudzīties sev vecās impērijas karogu. Mūsu uzdevums ir radīt jaunu valsti, nevis vienkārši uzmodināt no nāves miega veco režīmu, kas gājis bojā savu vājību un kļūdu dēļ.
Lūk, kāpēc mūsu kustībai, kura aizsākusi kampaņu pret marksismu, vajadzīgs pašai savs jauns karogs, kas būtu topošās jaunās valsts simbols.
Jautājums par to, kādam vajadzētu izskatīties jaunajam karogam, mūs tajā laikā ļoti nodarbināja. No visām pusēm saņēmām visdažādākos projektus. To autoru nodomi, protams, bija ļoti labi, taču patiešām veiksmīgu projektu nebija. Jaunajam karogam vajadzēja izteikt mūsu kustības galvenās idejas. Taču līdz ar to karoga ārējai formai vajadzēja būt ļoti izteiksmīgai, pievilcīgai, lai iedarbotos uz tautas masām. Tas, kam nākas daudz saskarties ar šīm masām, sapratīs, ka arī sīkumiem šajā ziņā ir liela nozīme. Labi izdevusies partijas nozīmīte var būt pirmais impulss, kas modina simt tūkstošu cilvēku interesi par jauno kustību.
No dažādām vietām mums ieteica baltu krāsu. Tā nebija pieņemama, jo nekādi negribējām identificēt mūsu kustību ar veco vai, pareizāk sakot, ar tām gļēvajām partijām, kas saskata savu vienīgo politisko mērķi vecā režīma atjaunošanā. Turklāt baltā krāsa vispār nav tāda, kas varētu aizraut masas.
Tā ir piemērota tikumīgām vecām dāmām un visādām svinībām, bet ne varenai mūslaiku revolucionārai kustībai, kas izvirza sev mērķi veikt milzīgu apvērsumu.
Citi mums ieteica melnu krāsu. Tā diezgan labi simbolizē pašreizējo stāvokli, bet nekādā ziņā neatspoguļo mūsu kustības iekšējās tendences. Arī melnā krāsa neaizrauj masas.
Balti-zilās krāsas salikums no estētiskā viedokļa ir ļoti jauks, bet to nevarēja pieņemt jau tāpēc vien, ka šīs krāsas ir vienas atsevišķas vācu valsts oficiālais simbols. Turklāt šī valsts nav visai populāra savu partikulāro tendenču dēļ. Bez tam šis krāsu salikums neradīja kaut cik skaidru priekšstatu par mūsu kustības mērķiem.
Par melni-sarkani-zeltaino karogu nevarēja būt pat runa.
Šis karogs bija nepieņemams jau agrāk minēto apsvērumu dēļ, vismaz agrākajā krāsu salikumā. Šis krāsu salikums, bez šaubām, ir labāks par visiem. Tas ir pats varenākais krāsu akords, kāds vispār iespējams. Es visu laiku iestājos par to, lai tā vai citādi saglabātu vecās krāsas, jo tās bija ne vien svētums man kā kareivim, bet ari no estētiskā viedokļa tās šķita mākslinieciskākas. Taču nācās noraidīt visus piedāvātos projektus, ko no visām pusēm sūtīja kustības jaunie piekritēji. Visi projekti bija tematiski vienādi: tika ņemtas vecās krāsas un uz to fona dažādās variācijās zīmēts kāškrusts. Kā vadonis negribēju sākumā publicēt pats savu variantu, jo pieļāvu varbūtību, ka kāds piedāvās tikpat labu vai varbūt vēl labāku projektu nekā manējais. Un patiešām kāds zobārsts no Starnbergas piedāvāja gluži labu projektu, gandrīz līdzīgu manējam. Viņa projektā bija tikai viens vienīgs trūkums — krustam baltajā riņķī bija lieks liekums. Pēc vairākiem izmēģinājumiem un pārtaisīšanas pats sastādīju pēdējo projektu: karoga pamatfons — sarkans, tajā balts riņķis, bet riņķa centrā — melns kāškrusts. Pēc ilgām pārtaisīšanām beidzot atradu īstās attiecības starp karoga, baltā riņķa un krusta lielumu un formu.