Šis karogs tad arī kļuva par mūsu karogu. Piedurknes apsēju veids tika pieņemts tāds pats: sarkans apsējs, tajā balts riņķis ar melnu kāškrustu vidū.
Pēc tam tika izraudzīta līdzīga partijas nozīmīte: balts riņķis sarkanā laukumā, bet riņķa centrā — melns kāškrusts. Kāds Minhenes zeltkalis Fīss iesniedza pirmo projektu, kas pēc tam arī tika pieņemts.
1920. gada vasaras beigās mūsu partijas karogs pirmoreiz ieraudzīja dienasgaismu. Tas bija lieliski piemērots jaunajai kustībai. Karogs bija jauns kā pati nacionālsociālistiskā kustība. Jaunajam, līdz tam neredzētajam karogam, bija varena aģitētāja iedarbība.
Tas patiešām bija mūsu kustības cienīgs simbols! Mūsu priekšā ir ne vien visas krāsas, ko savā laikā tik dedzīgi mīlējām, bet arī spilgts jaunās kustības ideālu un centienu iemiesojums. Sarkanā krāsa simbolizē kustības sociālās idejas, baltā krāsa — nacionālisma ideju, bet kāškrusts — mūsu misiju cīnīties par āriešu uzvaru un līdz ar to par radoša darba uzvaru, kas kopš senseniem laikiem ir bijis un arī paliks antisemītisks.
Divus gadus vēlāk radās nepieciešamība izstrādāt jaunajai organizācijai vēl vienu uzvaras simbolu — īpašu standartu. Arī standarta projektu izstrādāju pats un pēc tam to nodevu kādam zeltkalim Hāram izpildīšanai. Kopš tā laika ari standarts ir viens no mūsu kustības uzvaru simboliem.
* * *
1920. gadā mūsu sapulces notika arvien biežāk. Galu galā sākām rīkot divas sapulces nedēļā. Pie plakātiem vienmēr pulcējās daudz ļaužu. Vislielākās Minhenes zāles vienmēr bija pārpildītas. Desmitiem tūkstošu marksistu piekrāptu strādnieku pārnāca mūsu pusē un pievienojās cīnītājiem par jaunu brīvu vācu valsti. Tagad Minhenē mūs jau pazina plaša publika. Vārds "nacionālsociālisti" bija visu mutēs, un visi jau saprata, ka šis vārds nozīmē noteiktu programmu. Sistemātiski palielinājās piekritēju un arī organizācijas biedru skaits. 1920. - 1921. gada ziemā Minhenē uzstājāmies jau kā spēcīga partija.
Izņemot marksistisko partiju un mūs, Minhenē nebija nevienas citas partijas ar tik lielu ietekmi masās. Visādā ziņā nebija nevienas citas nacionālas partijas ar tādu ietekmi masās. Zāle "Kindl" ar pieciem tūkstošiem vietu ne vienu reizi vien bija tā pārpildīta, ka ābolam nebija vietas kur nokrist. Minhenē bija vēl tikai viena liela telpa, kurā nebijām rīkojuši savu sapulci, t.i., Kronēs cirks.
1921. gada janvāra beigās Vācija atkal pārdzīvoja sevišķi grūtus laikus. Parīzes vienošanās, kas Vācijai uzlika par pienākumu samaksāt fantastisku summu, — 100 miljardus zelta marku, — stājās spēkā un sāka nežēlīgi žņaugt tautu.
Minhenē jau sen pastāvēja tā saukto patriotisko savienību bloks. Lūk, šis bloks bija iecerējis sakarā ar to tagad sarīkot lielu protesta mītiņu.
Laiks bija tāds, ka vilcināties nedrīkstēja. Ļoti nervozēju par to, ka pieņemtais lēmums par lielu protesta sapulci tika arvien atlikts. Sākumā bija paredzēta manifestācija Karaļa laukumā. Tad šo plānu atmeta baidoties, ka manifestāciju izjauks sarkano uzbrukums. Pēc tam tika ierosināts rīkot manifestāciju Karavadoņu alejā. Taču ari šis ierosinājums nonāca arhīvā un galu galā vajadzēja sarīkot sapulci tajā pašā zālē "Kindl". Un tomēr viss ievilkās. Tā sauktās lielās partijas vispār nepievērsa uzmanību šim notikumam, bet patriotisko savienību bloks nekādi nevarēja izlemt un nosaukt iecerētās manifestācijas dienu.
Otrdien, 1921. gada 1. februārī sāku neatlaidīgi prasīt, lai beidzot tiktu pieņemts lēmums. Man apsolīja, ka lēmumu pieņems trešdien. Pienāca trešdiena, prasīju atbildi, taču nekādas skaidrības joprojām nebija. Man paziņoja, ka bloks "cer" nākamās nedēļas trešdienā noteikti sarīkot šo manifestāciju.
Tas jau bija par daudz. Mana pacietība bija galā; nolēmu sarīkot šo manifestāciju, pamatojoties uz savu atbildību. Tās pašas trešdienas pēcpusdienā desmit minūšu laikā nodiktēju mašīnrakstītājai skrejlapu un lūdzu noīrēt telpu Kronēs cirkā nākamajā dienā, t.i., ceturtdien, 3. februārī.
Tajā laikā tas bija ļoti riskants solis. Nebija zināms, vai izdosies sapulcināt klausītājus, kas piepildītu šo milzīgo telpu. Bez tam pastāvēja lielas briesmas, ka atnāks sarkanie un izjauks sapulci.
Mūsu vienības vēl bija pārāk vājas, lai apsargātu tādas milzu telpas. Konkrēta rīcības plāna gadījumam, ja pretinieki mēģinās izjaukt sapulci, man arī vēl nebija. Toreiz vēl likās, ka izjaukt sapulci tādā milzīgā telpā ir daudz vieglāk nekā nelielā zālē. Taču pieredze rādīja, ka šajā ziņā biju maldījies. Patiesībā ir gluži otrādi. Lielā telpā ir daudz vieglāk tikt galā ar kārtības jaucējiem nekā pārpildītā mazākā zālē.
Skaidrs bija tikai viens: ja mēs piedzīvosim neveiksmi, mūs var atsviest atpakaļ uz ilgu laiku. Ja sarkanajiem vienu reizi izdotos izjaukt mūsu sapulci, tas ar vienu triecienu norautu mūsu oreolu un palielinātu pretiniekam sparu atkārtot tādus mēģinājumus katrā nākamā sapulcē. Tā tiktu sabotētas visas mūsu turpmākās sapulces un paietu varbūt vairāki mēneši, kamēr mēs atgūtos no trieciena.
Taču lēmums bija pieņemts. Atlika tikai rīkoties. Skrejlapu izplatīšanai bija tikai viena diena laika. Bet no rīta, mums par apbēdinājumu, sāka līt. Bija pamats baidīties, ka daudzi labāk paliks mājās nekā lietū un sniegā dosies uz sapulci, kur vēl ir iespējams asiņains kautiņš.
Ceturtdienas rītā sāku nopietni bažīties, vai mums izdosies sapulcināt pietiekami daudz ļaužu, lai piepildītu milzīgo telpu. Ja tas neizdotos, pie visa vainīgs būtu pats un arī mans stāvoklis bloka priekšā būtu diezgan bēdīgs. Nolēmu tūdaļ izlaist vēl pālis skrejlapu. Bez kavēšanās nodiktēju tekstu, devu tās iespiest un sāku izplatīt. Skrejlapās, protams, bija uzaicinājums ierasties uz sapulci. Tad noīrēju divus kravas automobiļus, nodrapēju tos ar sarkanu drānu, iespraudu tajos vairākus partijas karogus un iesēdināju katrā mašīnā 15 - 20 biedrus. Viņi saņēma pavēli apbraukāt visas pilsētas ielas, visur izkaisīt skrejlapas un vispār propagandēt sapulci. Tas bija pirmais gadījums, kad Minhenes ielās parādījās kravas automobiļi ar nemarksistiskas partijas karogiem. Pilsētas buržuāzija atplestām mutēm noraudzījās uz sarkanajām mašīnām ar mūsu karogiem. Strādnieku kvartālos automobiļiem sekoja lāsti, strādnieki vicināja dūres un lamājās par jauno "provokāciju pret proletāriešiem". Līdz šim taču neviens nebija šaubījies par to, ka tiesības sasaukt plašas sapulces un braukāt kravas automobiļos ar karogiem ir tikai marksistiem.
Septiņos vakarā cirka telpa vēl nebija pilna. Ik pēc desmit minūtēm man pa tālruni ziņoja par stāvokli. Pats stipri nervozēju. Kad mēs rīkojām sapulces citās telpās, tad pulksten septiņos vai ceturksni pēc septiņiem zāle jau parasti bija pilna. Taču drīz stāvoklis sāka noskaidroties — vienkārši nebiju ņēmis vērā cirka telpas milzīgos izmērus. Iepriekšējās zālēs tūkstotis cilvēku jau bija daudz, turpretī Kronēs cirkā to pašu tūkstoti gandrīz nevarēja pamanīt. Pēc minūtēm divdesmit sāka pienākt labākas ziņas. Bez piecpadsmit minūtēm astoņos man paziņoja, ka četras piektdaļas vietu aizņemtas, bet vēl lielas tautas masas drūzmējas pie biļešu kasēm. Tad devos uz turieni.
Piebraucu pie cirka bez divām minūtēm astoņos. Pie cirka vēl joprojām bija milzīgas ļaužu masas. Viena daļa bija tikai ziņkārīgie, bet otra — arī pretinieki, kuri uzskatīja par labāku gaidīt nolikumus ārpusē.