Kad iegāju zālē un ieraudzīju milzīgās tautas masas, man sirds nodrebēja priekā tāpat kā pirms gada mūsu pirmajā lielajā sapulcē Minhenes alus bāra zālē. To, cik panākumi bija lieli, īsti sapratu tikai tad, kad, izkļuvis cauri cilvēku pūlim, uzkāpu tribīnē un varēju labāk pārredzēt auditoriju. Zāle atgādināja milzu gliemežvāku, ko bija pārpildījuši tūkstošiem cilvēku. Arī cirka arēna bija klausītāju pilna. Bija pārdotas vairāk nekā 5600 biļešu. Pieskaitot klāt noteiktu skaitu bezdarbnieku, trūcīgo studentu un pašu apsardzi, klausītāju bija ne mazāk kā seši ar pusi tūkstoši cilvēku.
Mana referāta temats bija "Bojāeja vai gaiša nākotne". Kad paskatījos uz auditoriju, sirds nodrebēja pārliecībā: nevis bojāeja mūs gaida, bet gaiša nākotne!
Sāku savu referātu un runāju aptuveni divarpus stundas. Jau pēc pirmās pusstundas sajutu, ka šī sapulce izvērtīsies par milzīgu panākumu. Jutu, ka mana runa sasniedz katra klausītāja sirdi. Jau pēc pirmās stundas mani biežāk pārtrauca vētraini aplausi. Pēc divām stundām zālē iestājās tas spraigais un svinīgais klusums, ko vēlāk ne reizi vien pārdzīvoju tajā pašā telpā un kas paliek neaizmirstams visiem tādu sapulču dalībniekiem. Aizturējis elpu, milzu pūlis tvēra katru vārdu. Bet, kad beidzu runāt, uzbrāzmoja pūļa sajūsmas vētra, visi piecēlās kājās un atskanēja varena, daudzu tūkstošu dziedāta "Deutschland ūber ailes".
Mani pašu notikušais milzīgi ietekmēja. Kā apburts joprojām stāvēju uz tribīnes un vēroju, kā milzīgā cilvēku straume veselas 20 minūtes plūda ārā pa izeju. Kad tauta izklīda, laimes pilns lēnām devos uz mājām.
Sapulcē Kronēs cirkā bija klāt arī fotogrāfi. Fotogrāfijas labāk par visiem vārdiem parāda sapulces lielumu. Daži buržuāziskie laikraksti ievietoja attēlus un sniedza nelielas informācijas par sapulci, kurās rakstīja, ka tā bijusi "nacionāla" manifestācija, bet kā parasti noklusēja rīkotāju vārdus.
Šī sapulce pirmoreiz pacēla mūsu partiju pāri parastu šablonisko partiju līmenim. Tagad jau neviens vairs nevarēja paiet garām mūsu kustībai. Lai uzsvērtu, ka tas nav bijis nejaušs panākums vai atsevišķa epizode, tūliņ sāku rīkoties: nākamā nedēļā vajadzēja atkārtot tādu pašu sapulci tajā pašā telpā. Panākumi bija tādi paši. Milzīgā telpa atkal bija tā pārpildīta, ka tūliņ nolēmu pēc nedēļas sarīkot trešo sapulci. Un trešā sapulce arī bija apmeklēta un pagāja tādā pašā pacilātībā.
Tā mums sākās 1921. gads Minhenē. Tagad jau rīkoju divas vai pat trīs tautas masu sapulces nedēļā. Tās vienmēr notika cirkā, un visām bija vienādi lieli panākumi.
Mūsu piekritēju skaits strauji pieauga; stipri palielinājās arī partijas biedru skaits.
Tādi panākumi, saprotams, nevarēja atstāt vienaldzīgus arī mūsu pretiniekus. Mēs jau teicām, ka pretinieki te centās noklusēt mūsu kustību, te atkal ķērās pie terora. Tagad viņi pārliecinājās, ka nelīdz ne viens ne otrs. Pēc dažām svārstībām pretinieki atkal izšķīrās par teroru, taču nolēma to rīkot ar tādu spēku, lai uz ilgu laiku atradinātu mūs no sapulču rīkošanas.
Par ieganstu viņi izraudzījās kādu visai mīklainu atentātu pret viņu deputātu Ergartu Aueru. Šim cilvēkam kāds naktī esot uzbrucis ar revolveri. Tiesa, viņš nebija ievainots un vispār nebija zināms, vai kāds uz viņu ir šāvis. Taču tika izdaudzināta versija, ka ir noticis atentāta mēģinājums. Saprotams, tikai sociāldemokrātu vadoņa apbrīnojamā bezbailība un neparastā vīrišķība ne vien izjaukusi noziedzīgo atentātu, bet arī piespiedusi noslēpumainos noziedzniekus ņemt kājas pār pleciem. Noziedznieki aizmukuši tādā ātrumā, ka policijai tā arī nekad nav izdevies tikt viņiem uz pēdām. Taču tieši šis iegansts sarkanajiem likās piemērots, lai atkal sāktu neapvaldītu rīdīšanu pret mūsu kustību un lielītos, cik nežēlīgi viņi ar mums izrēķināšoties. Tagad — draudēja vietējais sociāldemokrātu laikraksts — esot veikti jau pietiekami efektīvi pasākumi, lai reiz par visām reizēm samīdītu mūs. Strādnieku muskuļotā roka darīšot galu visiem mūsu kliedzošajiem panākumiem.
Dažas dienas vēlāk sarkanie noteica arī uzbrukuma laiku.
Viņi bija izraudzījušies sapulci, kurā vajadzēja uzstāties man pašam. Runa bija par sapulci Minhenes Ķeizariskā alus bāra lielajā zālē.
1921. gada 4. novembrī laikā starp pulksten sešiem un septiņiem pēcpusdienā saņēmu precīzas ziņas par to, ka nolemts par katru cenu izjaukt mūsu sapulci un ka šajā nolūkā no daudziem sarkanajiem uzņēmumiem speciāli tiks atsūtītas lielas strādnieku masas.
Tikai nelaimīgas nejaušu apstākļu sagadīšanās dēļ nebijām šo ziņu saņēmuši daudz agrāk. Lieta bija tāda, ka tieši tajā dienā mēs mainījām savas partijas organizācijas telpas un pārcēlāmies uz jaunām. Bet jaunajās telpās vēl bija aizkavējušies iepriekšējie iemītnieki, un mēs nevarējām uzreiz tur iekārtoties. Vecajās telpās tālruņa aparāts jau bija noņemts, bet jaunajās tas vēl nebija uzstādīts. Todien vairākkārt bija mēģinājumi mums zvanīt, lai paziņotu par gatavojamo skandālu, taču minēto apstākļu dēļ tas nebija izdevies.
Tā kā nezinājām par briestošajiem notikumiem, sapulcē bija klāt tikai ļoti vāja mūsu vienība. Nebija pat vesela simta cilvēku. Piedalījās tikai 46 cilvēki. Mūsu ziņotāju aparāts tolaik vēl bija vāji organizēts un ar tā laika sakaru dienestu mēs kādas stundas laikā nevarējām mobilizēt pietiekamus papildspēkus. Turklāt iepriekš ne vienu reizi vien bija sacelta veltīga trauksme un saņemtās ziņas izrādījās nepamatotas. Ne velti veca paruna māca, ka iepriekš plānotas revolūcijas nekad nenotiek. Šo likumu apstiprināja arī mūsu sapulču rīkošanas pieredze.
Visu šo apstākļu dēļ mēs nevarējām veikt visus pretpasākumus, ko būtu veikuši, ja par gatavoto uzbrukumu būtu zinājuši agrāk.
Bez tam sapulces telpa mums likās ne visai piemērota sarkano akcijām. Parasti mēs vairāk baidījāmies par cirku, t.i., par sapulcēm, kas notika plašākās telpās. Taču tajā dienā ieguvām mācību, kas mūs pārliecināja par pretējo. Visas šīs problēmas vēlāk apspriedām un izanalizējām jo sīki, varētu teikt, zinātniski. Secinājumi, pie kuriem nonācām, bija visai pamācoši un daudz palīdzēja mūsu trieciennieku vienībām nākotnē.
Kad bez ceturkšņa astoņos iegāju nelielajā telpā līdzās galvenajai zālei, kur vajadzēja notikt sapulcei, nebija nekādu šaubu, ka sarkanie patiešām sagatavojuši provokāciju. Galvenā zāle bija jau pārpildīta, un policija nevienu tajā vairs neielaida. Pretinieki bija ieradušies ļoti agri un ieņēmuši daudz vietu zālē. Tāpēc lielākā daļa mūsu piekritēju nevarēja iekļūt sapulces telpā. Mūsu mazā trieciennieku vienība sagaidīja mani nelielajā zālē līdzās lielajai sapulces telpai. Pavēlēju aizslēgt durvis uz galveno zāli un nolēmu vispirms aprunāties ar maniem triecienniekiem. Bez liekiem vārdiem saviem puišiem paskaidroju, ka šodien acīmredzot būs iespēja pierādīt, cik uzticīgi viņi ir mūsu kustībai. Piekodināju, ka neviens no mums nedrīkst atstāt sapulces zāli — ja vien viņu no tās neiznes mirušu. Viņiem sacīju, ka pats jebkurā gadījumā palikšu zālē un ceru, ka neviens no viņiem mani nepametīs. Bet, ja pamanīšu, ka kāds no viņiem padodas bailēm, tad pats ar savām rokām noraušu tādam apsēju un atņemšu viņam partijas nozīmīti. Pēc tam viņiem devu pavēli: tiklīdz sāksies kādi mēģinājumi izjaukt sapulci, acumirklī mesties uzbrukumā un atcerēties, ka uzbrukums ir labākā aizsardzība.
Puiši man atbildēja ar trīskārtēju "urā". Viņu balsīs bija saviļņojums.
Tad iegāju lielajā zālē. Tagad varēju pats savām acīm pārliecināties par izveidojušos situāciju. Pretinieki sēdēja blīvās rindās un centās mani caururbt ar skatieniem vien. Daudzi no viņiem skatījās manī ar neslēptu naidu, citi no savām vietām sāka izteikt nepārprotamas piezīmes. Šodien mums būšot "beigas", šodien mums uz visiem laikiem "aizklapēs muti"; daudzi lika saprast, ka mums gluži vienkārši "izlaidīs zarnas" utt. Šie kundziņi bija pārāk droši par savu pārsvaru un attiecīgi arī uzvedās.