Taču sapulce tika atklāta; sāku runāt. Mans galds šajā telpā parasti tika novietots zāles vidū pie garākās sienas; tādējādi parasti atrados pašā zāles centrā. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc man šajā zālē izdevās izraisīt klausītājos lielāku pacilātību nekā kaut kādā citā telpā.
Šoreiz manā priekšā, it sevišķi pa kreisi no manis, sēdēja vieni vienīgi pretinieki. Viņi visi bija fiziski spēcīgi cilvēki, galvenokārt jaunieši no Kustermaņa, Mafeja u.c. fabrikām. Gar visu zāles kreiso sienu viņi sēdēja cits pie cita, un viņu rindas sniedzās līdz pat manam galdam. Tūliņ ievēroju, ka viņi sāk uzkrāt pie saviem soliem daudz alus kausu. Viņi pasūtīja alu atkal un atkal, bet tukšos kausus lika zem galdiem. Tā sakrājās veselas baterijas kausu. Grūti bija cerēt, ka tādos apstākļos lieta var beigties kaut cik labi.
Taču jau runāju kādas pusotras stundas, neuztraukdamies par starpsaucieniem. Sāka likties, ka mēs jau pilnībā pārvaldām situāciju. Tā acīmredzot sāka domāt arī barveži, kas bija atsūtīti sarīkot skandālu. Par to liecināja tas, ka viņi kļuva aizvien nemierīgāki, kaut kur izgāja no zāles, tad atkal atgriezās un aizvien nervozāk kaut ko čukstēja savai draudzei.
Atbildot uz kādu starpsaucienu, pieļāvu nelielu psiholoģisku kļūdu, kuru pats tūliņ pamanīju, tiklīdz vārdi bija pasprukuši. Tas noderēja par signālu skandāla sākumam.
Atskanēja vairāki nikni kliedzieni, un tajā brīdī kāds subjekts pēkšņi uzlēca uz krēsla un kliedza "brīvība!" Pēc šī signāla nelaimīgie "brīvības" bruņinieki sāka rīkoties.
Dažu sekunžu laikā visa milzīgā zāle pārvērtās kautiņa laukā. Visapkārt bija mežonīgi rēcošs pūlis, pār kura galvām kā šāviņi lidoja neskaitāmas māla krūzes. Klaigas un lāsti, salauzto krēslu krakšķi, plīstošu krūžu šķinda — īsta elle!
Tāda bija šī trakā izrāde!
Paliku aukstasinīgi savā vietā un varēju no turienes redzēt, cik lieliski savus pienākumus izpildīja mani puiši.
Gribētu līdzīgos apstākļos paraudzīties uz jebkuru buržuāzisko sapulci!
Skandālisti vēl nebija īsti iekarsuši, kad mani trieciennieki (tā bija lemts viņiem saukties kopš tās dienas) jau devās uzbrukumā. Kā saniknotu vilku bari, sagrupējušies pa 8 - 10 cilvēkiem vienkopus, mani trieciennieki metās virsū nekārtību rīkotājiem. Nekavējoties puiši sāka izmest skandālistus no zāles. Jau pēc piecām minūtēm visi mani puiši asiņoja. Daudzus no šīs pirmās vienības tajā dienā pirmo reizi īsti iepazinu. Viņu priekšgalā bija mans drošsirdīgais Moriss. Pēc tam iepazinos ar Hesu, kurš tagad ir mans personīgais sekretārs, kā arī ar daudziem citiem. Pat smagi ievainotie puiši turpināja kauties, kamēr spēja noturēties kājās. Visa šī elle turpinājās gandrīz 20 minūtes. Beigās tomēr pretinieki, kuru bija ne mazāk par 700 - 800 cilvēkiem bija izsisti no zāles un lidoja lejā pa kāpnēm. Tikai zāles kreisajā stūrī vēl turējās un sīksti pretojās liela pretinieku grupa. Tajā laikā pie ieejas durvīm tribīnes virzienā atskanēja divi revolvera šāvieni, pēc kuriem sākās traka šaudīšana. Mana vecā karavīra sirds juta īstu prieku. Stāvoklis sāka atgādināt apšaudīšanos frontē.
To, kas šauj, vairs nevarēja saprast. Skaidrs bija tikai viens, ka līdz ar to acumirkli manu asinīm noplūdušo puišu niknums tikai pieauga. Galu galā viņiem izdevās tikt galā ar pretinieka pēdējo grupu.
Kopš kaujas darbības sākuma bija pagājušas 25 minūtes. Zāle izskatījās tā, it kā te tikko būtu sprāgusi granāta. Daudzus manus piekritējus vajadzēja pārsiet tepat, citus nācās vest uz slimnīcu. Tomēr stāvokļa noteicēji palikām mēs. Sapulces priekšsēdētājs Hermanis Esers piecēlās un nesatricināmā mierā teica: "Sapulce turpinās. Vārds runātājam". Un es turpināju.
Kad mēs jau beidzām sapulci, negaidot atbrauca uztraucies policijas ierēdnis un, mežonīgi mētādamies ar rokām, sāka kliegt: "Es izklīdinu šo sapulci!"
Neviļus sākām smieties, ieraugot šo nokavējušos kārtības sargātāju. Cik gan tas bija raksturīgi šiem brašuļiem! Jo sīkāks ir šo kundziņu vēriens, jo vairāk viņi uzpūšas.
Daudz ko svarīgu iemācījāmies šajā sapulcē. Taču arī pretinieki dabūja mācību, ko tik drīz neaizmirsa.
Līdz pat 1923. gada rudenim vietējais sociāldemokrātu laikraksts ("Minhenes pasts") neiedrošinājās mums draudēt ar "strādnieka muskuļoto roku".
8. nodaļa: Patstāvības spēks
Augstāk es minēju vācu patriotisko savienību bloku. Te gribu iztirzāt šo bloku problēmu pavisam īsi.
Parasti ar bloku saprot vairāku savienību vai organizāciju vienošanos, kuras savas darbības atvieglošanai nolemj zināmā mērā sadarboties - izveido kopīgus vadošos orgānus ar lielāku vai mazāku kompetenci un pēc tam uzsāk kopīgi darboties. Ir skaidrs, ka runa te var būt par savienībām un partijām, kuru mērķi un to sasniegšanas ceļi pārāk neatšķiras. Parasti tā arī tiek uzskatīts. Viduvējs pilsonis ir ļoti priecīgs uzzinot, ka beidzot tādas organizācijas izveidojušas bloku, atvirzot otrā plānā visu, kas tās šķir, bet izvirzot priekšplānā - "to, kas tās vieno". Bez tam parasti uzskata, ka organizāciju apvienošanās noteikti palielinās to spēku.
Taču lielākoties tas pavisam nav tā.
Lai pienācīgi izprastu šo problēmu, manuprāt, vispirms jāpadomā par jautājumu: ja šīs grupas un organizācijas apgalvo, ka tām ir viens un tas pats mērķis, tad kā lai izskaidro faktu, ka pastāv dažādas organizācijas? Loģika taču būtu tāda: ja to mērķis ir viens un tas pats, tad nav nekāda saprātīga pamata tam, ka rodas dažādas organizācijas tā sasniegšanai.
Parasti tā arī ir, ka sākumā noteiktu mērķi sev izvirza tikai viena organizācija. Viens darbinieks, uzzinājis kādu patiesību, sāk sludināt to noteiktā sabiedrības daļā, bet pēc tam uzsāk kustību, kuras uzdevums ir cīnīties par šī mērķa sasniegšanu.
Tā arī top savienība vai partija, kas atkarībā no darbības programmas izvirza uzdevumu vai nu likvidēt kādu pastāvošo kārtību, vai arī cenšas radīt jaunu kārtību nākotnē.
Ja tāda kustība rodas, tad tā ari iegūst prioritātes tiesības. Liekas, ka visiem ļaudīm, kas vēlas sasniegt to pašu mērķi, vajadzētu gluži vienkārši tai pievienoties un to pastiprināt, lai drīzāk sasniegtu kopīgo mērķi.
Taču īstenībā bieži vien notiek citādi. Tam ir divi cēloņi. Vienu cēloni var saukt par traģisku, bet otrs sakņojas cilvēku vājībās, viņu rakstura īpašībās.
Abu šo cēloņu dziļāko pamatu saskatu faktos, kas paši par sevi spēj pastiprināt cilvēku gribasspēku, enerģiju un darbošanās intensitāti un tādējādi var tuvināt radušos problēmu atrisinājumam.
Traģiskais cēlonis, kāpēc viena vai otra uzdevuma risināšanā neizdodas aprobežoties tikai ar vienu vienīgu organizāciju, ir tāds. Katra liela darbība mūsu zemē parasti pauž vēlmes, kas jau sen mājo miljonu cilvēku sirdīs. Gadās pat tā, ka dedzīgas ilgas atrisināt kādu konkrētu problēmu mīt miljonu cilvēku sirdīs jau gadsimtiem ilgi. Ļaudis arvien stiprāk izjūt, ka nav paciešamas vienas vai otras netaisnības, taču to pārvarēšanas centieni vēl ārēji neizpaužas. Notiek arī tā, ka tautas, kas nes tādu jūgu, ļoti ilgu laiku neatrod nekādu varonīgu atrisinājumu. Tādas tautas mēs saucam par impotentām. Bet, ja tautai pietiek vitālā spēka un enerģijas, tās vidū katrā ziņā atradīsies dieva izredzēts cilvēks, kas rādīs pareizo ceļu uz brīvību, ilgu piepildījumu un ari to, kā atbrīvoties no rūgtā trūkuma un nomierināt daudz cietušo miljonu cilvēku sirdis.