Tāpēc ir gluži normāli, ka tādu lielu laikmetu problēmu risināšanā neizbēgami piedalās tūkstošiem cilvēku. Tāpat nenovēršams ir tas fakts, ka ļoti daudzi uzskata sevi par ceļa rādītājiem. Pats liktenis acīmredzot izvirza ļoti daudz kandidatūru, lai pēc tam brīvā spēku cīņā uzvarētu spējīgākais, stiprākais. Šim pēdējam tad dzīve uztic laikmeta problēmas pilnīgu atrisināšanu.
Tā tas ir bijis ari reliģijas jomā. Ilgus gadsimtus cilvēki klusībā bija neapmierināti ar pastāvošo kārtību. Visu šo laiku viņi dedzīgi ilgojās pēc atjaunotnes. Šī spraigā cilvēku tiekšanās uz vienu mērķi neizbēgami izvirzīja no viņu vidus desmitiem darbinieku, no kuriem katrs juta aicinājumu parādīt ceļu un rast atrisinājumu reliģiskajai neapmierinātībai. Daudzi no šiem cilvēkiem uzskatīja sevi par jaunas mācības praviešiem, un daudzi no viņiem visādā ziņā kļuva par izciliem cīnītājiem šajā jomā.
Protams, arī te dabiskajā lietu kārtībā lielā misija galu galā pienākas visspēcīgākajam. Taču to, ka visstiprākais ir tieši šis vienīgais cilvēks, visi pārēji pretendenti saprot tikai ar grūtībām. Gluži otrādi, šie pretendenti sākumā vienmēr domā, ka viņiem visiem ir vienādas tiesības kļūt par galvenajiem jaunā virziena vai noskaņojuma paudējiem. Arī apkārtējā pasaule sākumā ar grūtībām saprot, kurš no pretendentiem ir visstiprākais un var kļūt par vadītāju, kuram tāpēc jāseko.
Taču notiek arī tā, ka gadsimtu laikā, bet nereti arī vienā un tajā pašā samērā īsā laika posmā, parādās darbinieki, kas uzsāk kustību un nosprauž pēc būtības diezgan līdzīgus mērķus vai visādā ziņā tādus mērķus, kas plašām tautas masām šķiet samērā vienādi.
Pašas tautas centieniem bieži vien ir diezgan nenoteikts raksturs. Tikpat vispārīga pamatā ir arī tautas pārliecība. Tauta reti kad līdz galam apzinās, kādas īsti ir tās vēlmes un iespējas to īstenošanai dzīvē.
Stāvokļa traģisms ir tajā faktā, ka izcili darbinieki bieži vien dažādā ceļā cenšas sasniegt vienu un to pašu mērķi, absolūti neko nezinādami viens par otru. Viņi katrs patiesi tic savai misijai un sava ceļa pareizībai.
Ir traģisks vai visādā ziņā pirmajā acu uzmetienā šķiet traģisks tas apstāklis, ka dažādas savā laikā radušās kustības, partijas, reliģiskās grupas darbojas pilnīgi neatkarīgi viena no otras, lai gan to mērķi visumā ir vienādi. Ļaudis to uzskata par traģēdiju. Viņu lielum lielais vairākums ir pārliecināts, ka, apvienojot visas šīs grupas vienotā nometnē, galvenos mērķus varētu sasniegt ātrāk un drošāk. Taču īstenībā tā nav. Pati daba ar tās nežēlīgo loģiku ļauj atsevišķām grupām un strāvām brīvi sacensties un uzvarētāja laurus piešķir stiprākajam. Galu galā uzvar tā kustība, kura ir izvēlējusies drošāko, skaidrāko un stingrāko ceļu.
Patiešām, kā lai nosaka, cik pareizs vai nepareizs ir viens vai otrs ceļš, - ja ne brīvā spēku cīņā, ja nepārvelkam svītru visziņu un doktrināru atsauksmēm un nepaļaujamies uz to, ka galu galā stiprākajam ari būs drošākie panākumi?
Ja izrādās, ka to pašu mērķi cenšas sasniegt dažādas grupas, bet tikai katra citā veidā, tad šīs grupas, uzzinājušas par citām, uzskatīs par savu pienākumu uzmanīgi izanalizēt savus ceļus un padomāt, vai nav iespējams tos saīsināt, vai nevar vēl vairāk kāpināt enerģiju, lai ātrāk sasniegtu nosprausto mērķi.
Sacensības rezultātā kaujinieki lielā mērā norūdās. Cilvēcei ne vienu reizi vien lielu labumu ir devušas tieši tās kustības un mācības, kas pratušas pareizi novērtēt savu priekšgājēju sakāves cēloņus.
Tādējādi šķelšanās un sadrumstalotība, kas pirmajā acumirklī izskatās traģiska, galu galā noved pie itin labiem rezultātiem.
Apskatīsim kaut vai tādu problēmu kā Vācijas apvienošanās. Diezgan izplatīts ir uzskats, ka abi apvienošanās ceļi - kā ar Austrijas, tā arī ar Prūsijas starpniecību, kā ar Habsburgu, tā ari ar Hohencollernu starpniecību - ir bijuši vienādi labi un vajadzējis tikai apvienot visus spēkus šī kopējā mērķa sasniegšanai. Taču tagad mēs zinām., ka ja toreiz spēki būtu apvienoti, visas priekšrocības būtu bijušas Austrijai, taču ar tās starpniecību mēs nekad nebūtu nonākuši pie vienotas Vācijas impērijas.
_ īstenībā Vācijas vienotība dzima nevis spēku apvienošanas rezultātā, bet gan cīņā, kuru toreiz daudzi miljoni vāciešu uzskatīja par šausmīgu brāļu karu; īstā Vācijas vienotība dzima pat ne kaujās pie Parīzes, kā uzskatīja vēlāk, bet gan Kēnigrecē.
Tādējādi redzam, ka ari Vācijas impērijas izveidošana nebija vienkāršas apvienošanās un spēku sakopošanas rezultāts. Tā radās pilnīgi apzinātā (dažkārt arī neapzinātā) cīņā par hegemoniju, un šajā cīņā galu galā uzvarēja Prūsija. Kas nestaigā aizvērtām acīm un prot skatīt dzīvi, kāda tā ir, tam jāatzīst kopā ar mums, ka dzīve ar tās spēku brīvo cīņu dod daudz vairāk pareizu atrisinājumu nekā tā sauktais veselais saprāts. Kurš gan pirms 200 gadiem būtu ticējis, ka tieši Hohencollernu Prūsija, nevis Habsburgu Austrija, kļūs par jaunās Vācijas impērijas radītāju un skolotāju? Un kurš tagad noliedz faktu, ka liktenis visu ir izšķīris pareizāk? Kurš mūsdienās var kaut vai iedomāties vienotu Vācijas impēriju satrunējušas dinastijas vadībā?
Lietu dabiskā attīstība, kā redzam, kaut arī pēc gadsimtiem ilgas cīņas, galu galā nolika īstos cilvēkus īstajās vietās. Tā ir bijis, un tā būs.
Tāpēc nav jāžēlojas par to, ka dažādi cilvēki, tiekdamies uz vienu un to pašu mērķi, izraugās dažādus ceļus tā sasniegšanai. Notikumi noris tā, ka uzvar stiprākie, kuri ir izvēlējušies vispareizākos ceļus uz mērķi. Taču bez teiktā ir vēl kāds apstāklis, kura dēļ tautas dzīvē bieži vien rodas paralēlas kustības, kuras, kā šķiet, iet uz vienu un to pašu mērķi, tikai pa dažādiem ceļiem. Šis apstāklis nepavisam nav traģisks, drīzāk gan otrādi. Tas slēpjas skaudībā, patmīlībā, konkurencē un zagšanas ieradumos, ko diemžēl visai bieži sastopam pasaulē. Nereti dažiem subjektiem ir raksturīgas šīs maz patīkamās īpašības.
Vajag tikai atrasties liela vēriena cilvēkam, kurš saprot laikmeta prasības, savas tautas vajadzības, pareizi nosaka slimības cēloņus un uzsāk nopietnu cīņu, lai to izārstētu; vajag tikai šim darbiniekam fiksēt savu mērķi un izraudzīties atbilstošu ceļu uz to, lai tūdaļ uzrastos sīki cilvēki un cilvēciņi, kas uzmanīgi un skaudīgi raudzīsies pakaļ katram šī darbinieka solim, ja jau viņš ir paguvis sev pievērst visas sabiedrības uzmanību. Vai jūs esat redzējuši, kā zvirbulis izliekas, ka viņam ir gluži vienalga, bet īstenībā viņš ļoti uzmanīgi novēro un apskauž citu laimīgo zvirbuli, kuram ticis maizes gabaliņš? Vai esat redzējuši, kā šis zvirbulis, sagaidījis piemērotu brīdi, pēkšņi metas virsū otram, lai to aplaupītu? Tāpat rīkojas arī sīkie cilvēki un cilvēciņi! Vajag tikai kādam spējīgam cilvēkam atklāt jaunus ceļus, lai tūliņ uzrastos daudz gribētāju, kuri paši neko jaunu nespēj atklāt, toties ir gatavi piemērotā brīdī piesavināties citu uzvaras augļus.
Tiklīdz tie bija iepazinušies ar viņu neaizsāktās un nenoformulētās kustības jaunajiem mērķiem, viņi tūdaļ sāka prātot: vai tad mēs nevaram pārtvert šo mērķi, ja ietu uz to pa citu, īsāku ceļu?
Kad jaunās kustības mērķi jau ir formulēti un tās programma zināma, uz skatuves parādās sīki ļautiņi un saceļ brēku, ka viņiem esot tieši tādi paši mērķi. Liekas, ka, ja jau viņiem ir tie paši mērķi, tad viņiem vajadzētu godīgi stāties jau esošās kustības rindās un atzīt tās prioritāti. Bet tā viņi nerīkosies. Kur nu! Viņi uzskatīs par labāku nozagt citiem programmu un dibinās savu partiju. Turklāt tādiem ļautiņiem vienmēr pietiek nekaunības, lai visiem pa labi un pa kreisi censtos pierādīt, ka viņiem jau sen esot bijis tieši tāds mērķis. Nereti tāds stiķis arī izdodas. Tādi cilvēki būtu pelnījuši vispārēju nicinājumu, taču dzīvē viņi dažreiz pat iemanto zināmu cieņu un godu. Vai tā nav bezkaunība - uzdot svešu programmu par savējo un tad vēl iet pa kādiem saviem īpašiem ceļiem uz mērķi, kas nozagts citiem! Bet vēl lielāka nekaunība ir bļaustīšanās par vienotības trūkumu, ko visbiežāk dara šķelšanās un spēku sadrumstalošanas īstie vaininieki. Kad šie subjekti pārliecinās, ka viņu apzagtais pretinieks tomēr ir daudz pārāks par viņiem un neapturami iet uz priekšu, viņi saceļ neaprakstāmu brēku par visu spēku apvienošanas nepieciešamību.