Valsts varas galvenais pamats ir tās popularitāte. Taču vara, kas balstās tikai uz šī pamata, vēl ir ārēji vārga, nedroša un svārstīga. Tādēļ uz popularitāti dibinātās varas nesējam jātiecas ar tās palīdzību uzlabot un nostiprināt šo pamatu. Tāpēc jebkuras varas otru pamatu mēs saskatām bruņotā spēkā.
Tāda vara ir jau ievērojami stabilāka, drošāka, taču ne vienmēr stiprāka par pirmo. Taču, ja popularitāte un bruņotais spēks apvienojas un zināmu laiku spēj kopīgi pastāvēt, tad rodas vēl viens stiprāks pamats — tradīcija. Ja visbeidzot apvienojas popularitāte, bruņotais spēks un tradīcija, tad varu var uzskatīt par nesatricināmu.
1918. gada revolūcija pilnīgi iznīcināja trešā pamata iespēju. Pēc revolūcijas nevarēja būt nekādas runas par tradicionālu valsts varu. Līdz ar vecās valsts sabrukumu un bijušo varas simbolu un ģerboņu iznīcināšanu tradīcija tika spēji pārrauta. Sekas bija vissmagākais valsts varas satricinājums.
Bija iznīcināts arī otrs valsts varas pamats — bruņotais spēks. Lai revolūcija vispār varētu notikt, bija nepieciešams dezorganizēt arī armiju, kas vienmēr ir bijusi valsts organizētā spēka iemiesojums. Ar aģitācijas palīdzību vajadzēja izšķirtās armijas daļas izmantot kā revolucionāras cīņas elementus. Ja arī frontē armija šo dezorganizēšanos nepiedzīvoja, tad tomēr, kad aiz muguras palika vairāk nekā četrarpus gadu ilgo, varonīgo cīņu slavas apdvestās vietas, armija arvien vairāk saka dezorganizēties un sairt. Demobilizācija notika visnepatīkamākos apstākļos. Galu galā visa frontes armija tika iegrūsta tā sauktās "brīvprātīgās disciplīnas" haosā. Tas arī bija izslavēto zaldātu padomju laikmets.
Uz šo dumpīgo karavīru baru, kas militāro dienestu uztver kā astoņu stundu darbalaiku, protams, nevarēja balstīties vairs nekāda vara. Tādējādi tika iznīcināts arī otrs pamats, kas tieši nodrošināja varas stiprumu. Revolūcijai palika vairs tikai sākotnējais pamats — popularitāte. Taču šis pamats bija visnedrošākais. Revolūcijai gan izdevās vienā rāvienā sadragāt vecās valsts ēku. Taču tas varēja notikt tikai tāpēc, ka mūsu tautas struktūras normālo līdzsvaru jau bija izjaucis karš.
Katru tautas organismu var iedalīt trīs lielās grupās. Pirmajā grupā ietilpst vislabākie cilvēki gan prāta, vīrišķības, tikumu, gan ari pašuzupurēšanās ziņā. Pie otrās grupas pieder sabiedrības padibenes. Starp abām šim grupām atrodas trešā grupa — lielais, plašais vidējais slānis, kuru raksturo ne pārmērīga varonība, ne arī viszemiskākā tieksme uz noziedzību.
Tautas uzplaukums notiek tajā laikā, kad to visās jomās vada tautas vislabākā daļa.
Tautas normāla, vienmērīga attīstība vai arī stabils tās stāvoklis ir tajā laikā, kad ievērojami dominē vidējā slāņa elementi. Tad abas galējās grupas atrodas noteiktā līdzsvarā, respektīvi izlīdzinās.
Tautas sabrukums ir raksturīgs laikā, kad pārsvarā darbojas vissliktākie tautas elementi.
Turklāt jāatzīmē, ka plašās tautas masas, kuras es gribētu saukt par vidējo slāni, parādās tikai tad, kad abas galējās grupas cīnās savā starpā Taču, kad viena no tām uzvar, vidējais slānis vienmēr labprātīgi pakļaujas uzvarētājam. Ja dominēs vislabākie cilvēki, plašās tautas masas sekos tiem; ja uz augšu tiks sliktākie tautas elementi, vidējais slānis tiem vismaz nepretosies, jo tas pats necīnīsies nekad.
Taču četrarpus gadu ilgais karš, liekot pilnīgi noasiņot vislabākajai tautas daļai, šo triju tautas grupu līdzsvaru izjauca. Jo šajā laikā tik tiešām tika izliets ārkārtīgi daudz neaizstājamo vācu varoņu asiņu. Saskaitīsim kopā visus simtus tūkstošus atsevišķo gadījumu, kuros vienmēr bija viens un tas pats: brīvprātīgie frontē, brīvprātīgās patruļas, brīvprātīgie sakarnieki, brīvprātīgie telefonisti, brīvprātīgie tiltu pāriešanai, brīvprātīgie zemūdenēm, brīvprātīgie lidmašīnām, brīvprātīgie šturmēšanas bataljoniem utt.! Atkal un atkal brīvprātīgie tūkstošos gadījumu visu šo četrarpus gadu garumā, un iznākums ir viens un tas pats: jauneklis bez bārdas vai nobriedis vīrs, abi pieteicās dedzīgas tēvzemes mīlestības, lielas personiskas drosmes un visaugstākās pienākuma apziņas pārņemti.
Bija desmitiem un simtiem tūkstošu šādu gadījumu, un pakāpeniski šī tautas daļa kļuva arvien mazāka un mazāka. Kurš nekrita karā, tas tika sakropļots vai arī pakāpeniski pazuda pāri palikušo nelielajā skaitā. Pirmām kārtām atcerēsimies, ka 1914. gadā tika izveidotas veselas tā saukto brīvprātīgo armijas, kas, pateicoties mūsu parlamenta dīkdieņu noziedzīgajam sirdsapziņas trūkumam, miera laikā nebija ieguvušas nepieciešamo izglītību un tādējādi tika pasviestas ienaidniekam kā neaizsargāta lielgabalu gaļa. Tos 400 tūkstošu cilvēku, kas toreiz krita Flandrijas kaujās vai kļuva par kropļiem, aizstāt vairs nevarēja. Viņu zaudējums nebija tikai aritmētisks skaitlis. Ar viņu nāvi tika izjaukts tautas līdzsvars. Nācijas zemiskie, nekrietnie un gļēvie elementi sāka celties uz augšu.
Tam visam pievienojās vēl viens faktors.
Tajā laikā, kad kaujas laukos visbriesmīgākajā veidā tika retinātas vislabāko cilvēku rindas, vissliktākā tautas daļa visbrīnumainākajā veidā "iekonservējās". Noteikti uz katru brīvprātīgi pieteikušos varoni, kurš bezbailīgi devās pretī nāvei, atradās pa dezertierim, kas piesardzīgi pagrieza nāvei muguru, lai vairāk vai mazāk lietderīgi darbotos dzimtenē.
Tā nu kara beigās bija redzams šāds bēdīgs skats: nācijas vidējais, plašais slānis bija dārgi samaksājis ar savām asinīm; vislabākā tautas daļa bija varonīgi cīnījusies un gandrīz visa bija fiziski kritusi; nācijas vissliktākā daļa diemžēl bija saglabājusies gandrīz neskarta, izmantojot savās interesēs daudzas mūsu likumdošanas aplamības, kā arī tāpēc, ka netika piemērots kara likumu pants.
Šīs labi saglabājušās mūsu tautas padibenes tad arī izdarīja revolūciju, un tas bija iespējams tikai tāpēc, ka vislabākie tautas elementi vairs nestājās pretī — tie vairs nebija dzīvi.
Tādējādi vācu revolūcija jau no paša sākuma bija tikai nosacīti populāra. Ne jau vācu tauta veica šo Kaina darbu, bet gan tumšie dezertieru, suteneru utt. salašņas.
Ierindas frontinieks apsveica asiņainās cīņas beigas un bija laimīgs, ka var atgriezties dzimtenē un atkal redzēt sievu un bērnus. Taču ar pašu revolūciju viņam nebija nekāda sakara, viņš to nemīlēja un vēl mazāk mīlēja tās aizsācējus un organizatorus. Četrarpus vissmagākās cīņas gados viņš bija pat aizmirsis partijas hiēnas, un visas to ķildas viņam bija kļuvušas svešas.
Patiesi populāra revolūcija bija kļuvusi tikai mazā vācu tautas daļā, proti, to atbalstītāju vidū, kuri par šīs jaunās valsts goda pilsoņu pazīšanās zīmi bija izvēlējušies mugursomu. Viņi nemīlēja revolūciju tikai tās pašas dēļ, kā to daži aplami domā vēl mūsdienās, bet gan tās seku dēļ.
Taču šo marksistisko marodieru vidū vara uz popularitāti tik tiešām balstījās tikai ar grūtībām. Taču tieši jaunajai republikai vara bija nepieciešama par katru cenu, ja negribēja, lai to pēc neilga haosa pēkšņi atkal aprij no pēdējiem mūsu tautas labākās daļas elementiem izveidojusies atmaksas vara.
Toreiz viņi, apvērsuma organizētāji, visvairāk baidījās paši savu mudžekļu virpulī pazaudēt jebkuru pamatu zem kājām, kā arī no tā, ka pēkšņi radusies kāda dzelzs dūre tos varētu nosist uz cita pamata. Republikai noteikti vajadzēja savi spēki konsolidēt.
Tādējādi republika bija spiesta savas vārgās popularitātes dēļ ātri radīt bruņotu spēku, lai ar tā palīdzību varētu nodibināt stiprāku varu.