Kad revolūcijas matadori 1918. - 1919. gada decembra, janvāra un februāra dienās juta sašūpojamies pamatu zem kājām, tie sāka meklēt cilvēkus, kas būtu bijuši gatavi ar ieroču spēku stiprināt vājo pozīciju, ko tiem sniedza tautas mīlestība. "Antimilitāristiskajai" republikai bija vajadzīgi karavīri. Bet, tā kā šīs republikas popularitāte pamatojās tikai uz suteneru, zagļu, krampjlaužu, dezertieru utt. sabiedrību, t.i., tautas daļu, kura mums jāapzīmē kā ekstrēmi slikta, tad viss darbs cilvēku vervēšanā, kuri jaunā ideāla dēļ būtu bijuši gatavi upurēt paši savu dzīvi, šajās aprindās bija tikai liekas pūles. Revolūcijas teorētiķu un veicēju slānis nebija nedz spējīgs, nedz gatavs tās aizsardzībai dot karavīrus. Šis slānis nekādā ziņā nevēlējās organizēt republikānisku valsts aparātu, bet tikai gribēja labāk apmierināt savus instinktus, t.i., dezorganizēt esošos spēkus. Šim slānim nebija lozunga: vācu republikas sakārtošana un pārbūve, bet gan bija tās izpostīšana.
Tāpēc toreiz tautas pilnvaroto bailēs izkliegto saucienu pēc palīdzības šis slānis nesadzirdēja. Gluži otrādi, tas tikai izraisīja niknumu. Mēģinājumā radīt armiju laupītāji neizbēgami saskatīja savas bailes. Viņi gribēja tieši tādu republiku, kura būtu atkarīga no viņu vienīgo "popularitātes''. Revolūcijā viņi saskatīja tiesības uz zagšanu, uz zagļu un laupītāju bandu kundzību, kuri izbēguši no cietumiem.
Tautas pilnvarotie pēc palīdzības varēja saukt, cik vien viņi vēlas. No šīm aprindām neviens neatsaucās. Tikai pretsauciens "Nodevēji!" vēstīja par šo aprindu uzskatiem.
Tad pirmo reizi atradās neskaitāmi jauni vācieši, kas "miera un kārtības" labad, kā viņi domāja, bija ar mieru vēlreiz uzvilkt zaldāta šineli, paņemt plecā karabīni un šauteni un ar tērauda ķiveri galvā stāties pretī dzimtenes postītājiem. Kā brīvprātīgie karavīri tie apvienojās atklātos korpusos un, revolūciju no visas sirds nīzdami, patiesībā tie sāka to aizstāvēt un praktiski stiprināt.
Jaunieši tā rīkojās vislabāko nodomu vadīti.
Revolūcijas īstais organizētājs un faktiskais rīkotājs, internacionālais ebrejs situāciju toreiz bija novērtējis pareizi. Vācu tauta vēl nebija tik tālu nobriedusi, lai to iegrūstu boļševistiskajā staignājā, kā tas notika Krievijā. To var izskaidrot ar to, ka Vācijā bija labvēlīgāka vienotība starp vācu inteliģenci un strādniekiem, un te visplašākie tautas slāņi bija izglītotāki nekā Krievijā. Tur jau pati inteliģence lielākoties nebija krievu tautības vai arī vismaz slāvu rases. Tā kā toreizējās Krievijas niecīgajam inteliģences virsslānim nebija pilnīgi nekādas saiknes ar lielās tautas masām, tas jebkurā laikā varēja tikt atbīdīts malā. Taču tautas masu garīgais un morālais līmenis Krievijā bija drausmīgi zems.
Tiklīdz Krievijā neizglītoto, lasīt un rakstīt nepratēju pūli izdevās sakūdīt pret niecīgo inteliģences slāni, kuram ar šīm masām gandrīz nebija nekādas saiknes, šīs valsts liktenis līdz ar to bija izlemts, t.i., revolūciju varēja uzskatīt par izdevušos. Visa krievu analfabētu masa nonāca ebreju diktatoru verdzībā, kuri savukārt bija pietiekami gudri, lai šo diktatūru ieviestu ar "tautas diktatūras" lozungu.
Vācijā klāt nāca vēl viens faktors: ja varam apgalvot, ka revolūcija izdevās tikai armijas pakāpeniskas dezorganizēšanās rezultātā, tad droši varam arī teikt, ka šīs revolūcijas patiesais veicējs un armijas dezorganizētājs bija nevis frontes karavīrs, bet gan šaubīgi salašņas, kas vai nu ietilpa garnizonu sastāvā, vai arī kā "neaizstājamie" darbojās aizmugurē saimnieciskā darbā. Šīs armijas rindas vēl arī papildināja desmitiem tūkstošu dezertieru, kas bez īpaša riska varēja pagriezt frontei muguru. īstais gļēvulis visos laikos visvairāk, protams, ir baidījies no nāves. Bet frontē nāve katru dienu bija viņa acu priekšā tūkstoš izpausmēs. Ja tomēr mēs gribam vājiem, svārstīgiem vai pat gļēviem zeļļiem atgādināt viņu pienākumu, tad kopš seniem laikiem ir tikai viena iespēja: karavīram jāzina, ka dezertēšana nesīs viņam tieši to, no kā viņš grib bēgt. Frontē var arī nomirt, bet dezertierim jāmirst noteikti. Tikai ar šādiem drakoniskiem draudiem jebkurā dezertēšanas mēģinājumā var tikt panākta atbaidoša iedarbība ne tikai uz atsevišķu cilvēku, bet arī uz visiem kopā.
Tāda bija kara laika likumu jēga un mērķis.
Protams, būtu labi un skaisti, ja lielajā cīņā par vācu tautas eksistenci, varētu balstīties vienīgi uz katra brīvprātīgu rīcību. Brīvprātīgā pienākumu izpilde vienmēr bija raksturīga tikai nācijas vislabākajai daļai. Tādēļ ir nepieciešami lādi likumi (piemēram, pret zādzību), kas nav paredzēti godīgajiem cilvēkiem, bet gan — nestabilajiem, vārgajiem elementiem. Šādi likumi var aizkavēt situācijas rašanos, kurā godīgais cilvēks tiek uzskatīts par vismuļķīgāko un kurā cilvēki arvien vairāk sāk domāt, ka lietderīgāk būtu viņiem pašiem piedalīties zādzībā, nekā tukšām rokām noskatīties vai pat ļaut apzagt sevi.
Tādēļ būtu aplami pieļaut ticēt, ka cīņā, kura, kā visi paredzēja, varēja trakot vēl gadiem ilgi, varētu iztikt bez speciāliem karalaika likumiem. Daudzu gadsimtu un pat gadu tūkstošu pieredze liecina, ka nopietnos laikos un vissmagākā nervu sasprindzinājuma brīžos tikai likumi spēj piespiest vājus un nedrošus cilvēkus veikt savu pienākumu.
Brīvprātīgajiem varoņiem karalaika likumi, saprotams, nebija vajadzīgi. Taču tie bija nepieciešami gļēvam egoistam, kas savas tautas nelaimes stundā savu dzīvi vērtē augstāk nekā tautas dzīvi. Padoties savam gļēvumam šādu bezrakstura vārguli var aizkavēt tikai visbargākā soda lietošana. īsti vīri ilgstoši cīnās ar nāvi un nedēļām ilgi iztur bez atpūtas un reizēm arī bez apgādes dubļainos ierakumos. Taču baidīties sākušo potenciālo dezertieri nenoturēs draudi ar cietumu vai pat katorgu, bet gan tikai nesaudzīgs nāves sods. Šāds cilvēks no savas pieredzes cietumu uzskata par tūkstoškārt patīkamāku vietu nekā kaujas lauks; cietumā vismaz netiek apdraudēta viņa bezgalīgi dārgā dzīvība. Taču par to, ka karā praktiski atteicās no nāves soda, t.i., šādu likumu neizmantoja, nācās bargi maksāt. Vesela dezertieru armija, sevišķi 1918. gadā, devās uz frontes aizmuguri, uz dzimteni un palīdzēja izveidot lielo, noziedzīgo organizāciju, kas pēc 1918. gada 7. novembra pēkšņi uzstājās kā revolūcijas veicēja.
Īstenībā frontei ar to nav nekā kopēja. Ilgas pēc miera, protams, bija izjutuši visi karavīri. Bet tieši šajā faktā slēpās ļoti lieli draudi revolūcijai. Kad pēc pamiera vācu armijas sāka tuvoties dzimtenei, toreizējos revolucionārus uztrauca tikai viens vienīgs jautājums: ko darīs frontes karaspēka daļas? Vai karavīri to pacietīs?
Sajās nedēļās revolūcijai Vācijā bija vismaz ārēji jākļūst mērenai, ja tā negribēja pakļaut sevi briesmām, ka to zibens ātrumā pēkšņi satrieks dažas vācu divīzijas. Ja toreiz kaut viens vienīgs komandieris ar savu uzticamo divīziju būtu pieņēmis lēmumu noraut sarkanās lupatas un "padomes" pielikt pie sienas, bet iespējamo pretestību salauzt ar mīnmetējiem un rokasgranātām, tad nepilnu četru nedēļu laikā šī divīzija būtu palielinājusies līdz armijai sešdesmit divīziju lielumā. Šī doma ebreju organizētājiem lika trīcēt pie visām miesām. Lai tieši to novērstu, viņi revolūcijai uzlika zināmas mērenības masku; tā nedrīkstēja izvērsties boļševismā, tai vajadzēja simulēt "mieru un kārtību". Tāpēc arī bija neskaitāmas lielas piekāpšanās, uzsaukumi vecajam ierēdņu aparātam, vecajiem armijas vadoņiem. Tas bija vajadzīgs vismaz vēl kādu laiku un tikai pēc tam, kad mori savu darbu bija padarījuši, varēja viņus padzīt un, "izņemot" republiku no veco valsts kalpotāju rokām, iesviest to revolūcijas maitas putnu nagos.