Tikai tā varēja cerēt apmānīt vecos ģenerāļus un vecos valsts ierēdņus. Izrādot savu šķietamo miermīlīgumu un nevainīgumu, revolūcija jau no paša sākuma centās salauzt viņu iespējamo pretestību.
Prakse pierādīja, ka apmānīšana ir pilnīgi izdevusies.
Taču revolūcijā piedalījās ne tik daudz miera un kārtības atbalstītāji kā dumpinieki, zagļi un laupītāji. Šiem ļaudīm revolūcijas attīstība neatbilda viņu vēlmēm. Tāpat viņiem taktisku iemeslu dēļ nebija saprotama tās norise.
Pakāpeniski palielinoties skaitliski, sociāldemokrātija arvien vairāk zaudēja brutālas revolucionāras partijas raksturu. Tas nenozīmē, ka partija izvirzīja citus mērķus vai tās vadoņi vairs negribēja revolūciju. Nebūt nē. Taču tagad tai palika tikai revolūcijas vēlēšanās, bet viss partijas korpuss jau bija pavisam nepiemērots revolūcijas veikšanai. Ar desmit miljonu partiju vairs nevar "uztaisīt" nekādu revolūciju. Šāda kustība vairs nav aktivitātes galējības iemiesojums; tā ir plašā vidējā tautas slāņa kūtruma iemiesojums.
Ebreji savlaicīgi saprata šo apstākli un tieši tāpēc sašķēla vācu sociāldemokrātiju jau kara laikā. Tā kā sociāldemokrātu vairākums sava kūtruma dēļ bija pieķēries nacionālās aizsardzības idejai, ebreji nolēma atdalīt no sociāldemokrātiem visradikālākos un aktīvākos elementus un noorganizēt no tiem īpaši spēcīgas jaunas triecienkolonnas. Neatkarīgā partija un "Spartaka" savienība bija revolucionārā marksisma triecienbataljoni. Tiem bija pilnīgi jāsagatavo bāze, uz kuras tad pakāpties sociāldemokrātiskās partijas masām, kas desmitiem gadu bija gatavojušās šim solim. Turklāt gļēvo buržuāziju marksisti novērtēja pilnīgi pareizi un izrīkojās ar to vienkārši kā ar "en canaille". Ar to vispār nerēķinājās, jo zināja, ka vecās nokalpojušas sabiedrības politisko veidojumu suniskā padevība nekad nebūtu spējīga uz nopietnu pretestību.
Un, lūk, revolūcija bija uzvarējusi, un vecās valsts pamats bija sabrucis. Kā briesmīga sfinksa parādījās no frontes pārnākošā armija. Revolūcijas vadoni uzskatīja par pilnīgi nepieciešamu tās tālāko gaitu piebremzēt. Tagad visas vissvarīgākās pozīcijas ieņēma vecā sociāldemokrātiskā partija, bet neatkarīgo un spartakiešu triecienbataljoni tika atbīdīti malā.
Tas tomēr nenotika bez cīņas.
Tas bija tā ne tikai tāpēc, ka neapmierinātie aktīvie revolūcijas triecienbataljoni tagad jutās piekrāpti un gribēja cīnīties tālāk, bet arī tāpēc, ka to trokšņošana revolūcijas organizētājiem bija vēlama. Apvērsumam beidzoties, jau bija saskatāmas divas grupas, proti, "miera un kārtības" partija un asiņainā terora grupa. Kas gan tagad bija dabiskāk, kā mūsu sabiedrībai tūlīt pat ar plīvojošiem karogiem iesoļot miera un kārtības nometnē? Nu pēkšņi šīm visnekaitīgākajām politiskajām organizācijām atkal bija dota iespēja darboties, turklāt tās klusībā jau bija atradušas pamatu zem kājām un nodibināja zināmu solidaritāti ar varu, kuru tās ienīda, bet no kuras vēl vairāk baidījās. Vācu buržuāzijas politiķi bija izpelnījušies augsto godu sēdēt pie viena galda ar trīskārt nolādētajiem marksisma vadoņiem, lai kopīgi cīnītos pret boļševikiem.
Tādējādi jau 1918. gada decembri un 1919. gada janvāri izveidojās šāda situācija. Mazākumā esošie sliktie elementi bija īstenojuši revolūciju, zem kuras karoga uzreiz nostājās visas marksistiskās partijas. Pašai revolūcijai piemita šķietama mērenība, kas izsauca fanātisko ekstrēmistu naidīgumu. Tie sāka visapkārt blīkšķināt ar rokasgranātām un automātiem un ieņemt valsts ēkas, t.i., apdraudēt mēreno revolūciju. Lai izkliedētu bailes par šādu turpmāko attīstību, tiek noslēgts pamiers starp jauno varu un vecās varas piekritējiem, lai nu kopējiem spēkiem varētu cīnīties pret ekstrēmistiem. Tiek panākts, ka republikas ienaidnieki pārtrauca savu cīņu un palīdzēja apspiest tos, kas paši kaut arī pavisam citu iemeslu dēļ tāpat ir šīs republikas ienaidnieki. Galu galā šādā veidā pilnīgi tiek novērsti draudi, ka vecās valsts atbalstītāji varētu uzsākt cīņu pret jaunās valsts piekritējiem.
Šis fakts aizvien jāpatur prātā. Tikai tas, kurš to aptvers, sapratīs, kā varēja notikt, ka tautā, kuras deviņas desmitdaļas revolūciju nekad nebija veikušas, septiņas desmitdaļas revolūciju noliedz, sešas desmitdaļas to nīst, vienai desmitdaļai beidzot tomēr izdevās šo revolūciju uzspiest.
Pakāpeniski noasiņoja "spartakieši" barikāžu vienā pusē un nacionālistiskie fanātiķi un ideālisti otrā pusē. Abi pretpoli viens otru novārdzināja, bet uzvarēja vidējais slānis. Buržuāzija un marksisti apvienojās uz esošo faktu pamata, un republika sāka "konsolidēties". Tas katrā ziņā buržuāziskajām partijām nākotnē, it sevišķi pirms vēlēšanām, neliedza citēt monarhistiskās domas, lai ar aizgājušās pasaules garu palīdzību varētu atkal izsaukt tās piekritēju mazākos garus.
Godīgi tas nebija. Buržuāzija iekšēji jau sen bija sarāvusi saites ar monarhiju. Taču morālā izvirtība zināmā mērā sāka izpausties arī buržuāzisko partiju nometnē. Parastais buržuāziskais politiķis labāk jūtas mūsdienu republikas korupcijas dubļos nekā iepriekšējās valsts stingrajos apstākļos, kas no viņa prasīja tikumisko tīrību.
* * *
Kā jau teicu, pēc vecās armijas sagrāves revolūcija savas valsts varas stiprināšanai bija spiesta radīt jaunus bruņotos spēkus. Konkrētajā situācijā tos varēja izveidot tikai no tāda pasaules uzskata piekritējiem, kas īstenībā bija pilnīgi pretējs viņu uzskatam. Tikai no tādiem cilvēkiem lēnām varēja rasties jauna armija, kuras apjomu ierobežoja miera līgums. Ar laiku šī armija varēja kļūt par jaunās valsts instrumentu.
Ja uzdodam sev jautājumu — kā gan, neraugoties uz visām kļūdām, revolūcija varēja izdoties, tad nonākam pie šāda secinājuma:
1) to nodrošināja mūsu pienākuma apziņas un disciplīnas jēdzienu sastingums un
2) mūsu tā saukto valsts partiju gļēvā pasivitāte.
Tas vēl jāpapildina.
Pienākuma apziņas un disciplīnas jēdzienu sastinguma pamatā ir mūsu pilnīgi nenacionālā un tikai formālā valstiskā audzināšana. Art šajā jomā līdzeklis tika sajaukts ar mērķi. Pienākuma apziņa un disciplīna nav mērķi paši par sevi, tāpat kā arī valsts nav mērķis pats par sevi. Tiem visiem jābūt līdzekļiem, lai nodrošinātu sabiedrībā garīgi un fiziski vienlīdzīgu dzīvu būtņu eksistenci uz šīs zemes. Ja iet bojā vesela tauta, kad tā stāv visgrūtāko pārbaudījumu priekšā, pateicoties atsevišķu neliešu darbībai, tad būtu tīrais neprāts vadīties no formālās disciplīnas apsvērumiem attiecībā uz šiem neliešiem, kaut arī tiem būtu vara. Nē. tāds stāvoklis spiež neievērot formālo disciplīnu, lai glābtu savu tautu. Atbilstoši mūslaiku buržuāziskajai valsts izpratnei, ja divīzijas komandierim ir dota pavēle nešaut uz dumpiniekiem, tad disciplīna ir jāievēro. Tāda cietsirdīga formālā disciplīna izrādās vērtīgāka nekā lautas dzīvība. Atbilstoši nacionālsociālistiskajam uzskatam, šādos brīžos jāievēro nevis formālā disciplīna attiecībā uz vārgiem priekšniekiem, bet gan īsta disciplīna attiecībā uz savu tautu. Šādā laikā katram jāievēro sava personiskā atbildība nācijas priekšā.
Tas, ka mūsu tauta vai, pareizāk sakot, mūsu valdība īsti neizprata disciplīnas jēdzienu un padevās tīri doktrināram un formālam uzskatam, kļuva par cēloni novembra revolūcijas veiksmei.
Otrs punkts jāpapildina šādi. Tā saucamo "valsts partiju" gļēvulības dziļākais cēlonis ir tas, ka kara laikā pazaudējām visaktīvāko.
viskvalitatīvāko tautas daļu. Liela nozīme bija arī tam apstāklim, ka visas mūsu buržuāziskās partijas aizstāvēja cīņu tikai ar garīgiem ieročiem, jo fiziskos ieročus drīkst lietot tikai valsts. Šāds uzskats nozīmēja ne tikai buržuāzisko partiju vārgumu, bet arī deģenerāciju. Tas bija bezjēdzīgs kaut vai tāpēc, ka buržuāzisko partiju pretinieki jau bija no tāda uzskata atteikušies un paziņojuši, ka ir gatavi cīnīties par savu mērķu sasniegšanu ar fizisku spēku. Laikā, kad buržuāziskās demokrātijas pasaulē parādījās marksisms, aicinājums cīnīties ar "garīgiem ieročiem" bija nejēdzība. Marksisti jau no paša sākuma uzskatīja, ka ieroča izvēli nosaka tikai lietderīgums. Uzvaras nepieciešamība dod tiesības izmantot jebkuru ieroci.