To, cik pareizs ir šis uzskats, pierādīja 1918. gada 7.-11. novembra dienas. Toreiz marksisti ne vismazākā mērā nerūpējās par parlamentārismu un demokrātiju. Viņi nešauboties ar apbruņotu noziedznieku bandu palīdzību deva nāvējošu triecienu abiem. Pats par sevi saprotams, ka buržuāziskās pļāpu organizācijas tajā brīdī nespēja aizsargāties.
Pēc revolūcijas buržuāziskās partijas, kaut arī nomainījušas savus nosaukumus, atkal parādījās pie apvāršņa, un to drošsirdīgie vadoņi izlīda no tumšajiem pagrabiem un smacīgajiem pieliekamajiem. Izrādījās, ka šie vecie vadoņi neko nav aizmirsuši un tāpat neko nav iemācījušies no jauna. Viņu politiskā programma, tāpat kā iepriekš, attiecās uz pagātni, jo iekšēji viņi nevarēja samierināties ar jauno situāciju. Viņu politiskais mērķis bija obligāti piedalīties revolūcijas radītajās jaunajās iestādēs. Taču vienīgais viņu ierocis bija pļāpāšana.
Ari pēc revolūcijas buržuāziskās partijas ne vienreiz vien nožēlojamā veidā vienmēr kapitulēja ielas publikas priekšā.
Kad bija jāpieņem republikas aizsardzības likums, sākumā tam nebija vairākuma atbalsta. Bet, kad Berlīnes ielās parādījās divsimt tūkstošu marksistu demonstrācija, buržuāziskie "valstsvīri" tā izbijās, ka viņi pret savu pārliecību šo likumu pieņēma. Viņi domāja, ka, izejot no reihstāga, tos var piekaut.
Vienīgās organizācijas, kurām šajā laikā nebūtu trūcis drosmes un spēka stāties pretī marksistiem un to uzkūdītajām masām, sākumā bija brīvprātīgās karaspēka vienības, vēlāk — pašaizsardzības organizācijas, iedzīvotāju bruņotās vienības un beidzot tradicionālās aizsardzības savienības.
Tas, ka šīs organizācijas vācu vēstures attīstībā neradīja pat visniecīgākās pārmaiņas, bija atkarīgs no šāda fakta. Tā sauktajām nacionālajām partijām nebija nekādas ietekmes uz notikumu gaitu, jo tām nebija reāla spēka. Bet tā sauktās aizsardzības savienības nevarēja nekā reāli ietekmēt notikumu gaitu tāpēc, ka tām nebija jebkādu politisko ideju un pirmām kārtām skaidra politiska mērķa.
Tas, kas savulaik marksistiem deva panākumus, bija politiskās gribas un aktīvās brutalitātes teicama savienošana. Bet tas, kas nacionālo Vāciju izslēdza no vācu attīstības praktiskās veidošanas, bija brutālas varas un ģeniālas politiskās gribas saliedētas sadarbības trūkums.
Lai arī kāda būtu bijusi '"nacionālo" partiju vēlēšanās, tām nebija pat ne visniecīgākās varas, lai šo vēlēšanos īstenotu.
Aizsardzības savienībām piederēja vara ielās un arī valstī. Taču tām nebija nevienas politiskas idejas un neviena politiska mērķa, kura īstenošanā nacionālās Vācijas labā šī vara būtu tikusi vai vismaz būtu varējusi tikt izmantota. Abos gadījumos vainīga bija ebreju viltība, kuri panāca šī nelaimīgā likteņa saasināšanos.
Ebrejs bija tas, kurš ar savas preses palīdzību apbrīnojami veikli prata izplatīt domu par aizsardzības savienību "nepolitisko raksturu", gluži tāpat kā politiskajā dzīvē viņš tikpat viltīgi pastāvīgi cildināja un veicināja cīņas "tīro garīgumu". Miljoniem vācu stulbeņu atkārtoja šīs nejēdzības, nemaz nenojaušot, ka līdz ar to praktiski atbruņoja un ebreju rīcībā nodeva paši sevi.
Taču ari tam, protams, bija savs izskaidrojums. Lielas, jaunas idejas trūkums visos laikos ir nozīmējis arī liela fiziska spēka trūkumu, kas būtu spējīgs cīnīties par šo ideju. Tikai tie, kas fanātiski tic savai idejai, kuru īstenojot, var pārveidot visu pasauli, lietos visbrutālākos ieročus.
Tā kustība, kas necīnās par visaugstākajiem mērķiem un ideāliem, nekad neķersies pie pēdējiem ieročiem.
Jaunas, lielas idejas parādīšanās bija franču revolūcijas panākumu noslēpums. Ar šo apstākli ir saistīta ari krievu revolūcija. To pašu var teikt par fašismu: pateicoties lielai idejai, varēja pakļaut tautu visaptverošākajām pārmaiņām.
Buržuāziskās partijas uz to nav spējīgas.
Taču ne tikai buržuāziskās partijas savu politisko mērķi saskatīja pagātnes restaurēšanā, arī aizsardzības savienības nodarbojās ar politiskiem jautājumiem. Tajās atdzīvojās vecās kara savienību tendences, kas palīdzēja notrulināt visbargāko ieroci, kāds toreiz bija nacionālās Vācijas rīcībā. Fakts, ka tās pašas darbojās vislabāko nodomu un vislabākās ticības vadītas, neko neizmainīja toreizējo notikumu kļūmīgajā neprātā.
Valsts aizsardzībai (reihsvēram) konsolidējoties, marksisti pakāpeniski ieguva jaunu savas varas balstu. Tagad valsts vara varēja balstīties uz reihsvēru. Konsekventā loģika noveda pie tā, ka nacionālās aizsardzības savienības ir liekas. Šo savienību visneuzticamākos vadoņus tiesāja un ietupināja cietumā. Aizsardzības savienību vadoņi paši ir vainīgi savā liktenī.
* * *
Nodibinoties nacionālsociālistiskajai vācu strādnieku partijai (NSVSP), pirmoreiz bija parādījusies kustība, kuras mērķis nebija līdzīgi buržuāziskajām partijām mehāniski restaurēt pagātni, bet gan tiekties mūsdienu absurdā valsts mehānisma vietā izveidot organisku tautisku valsti.
Jaunā kustība jau no paša sākuma pamatojās uz uzskatu, ka tās idejas jāaizstāv ar garīgiem līdzekļiem. Taču, ja ir nepieciešams, jāizmanto arī fiziskais spēks. Jau sākumā bijām dziļi pārliecināti par jaunās mācības milzīgo nozīmi un tieši tāpēc uzskatījām, ka tās aizstāvēšanai neviens upuris nedrīkst būt par lielu.
Augstāk jau norādīju uz momentiem, kuri kustībai, ja vien tā grib iekarot tautas sirdis, uzliek par pienākumu pašai aizstāvēties pret ienaidnieka teroristiskajiem mēģinājumiem. Arī visa vēstures pieredze rāda, ka noteikta pasaules uzskata pārstāvju teroru nekad nevar salauzt tikai viena formālā valsts vara. Taču te ir vispirms nepieciešams teroram pretstatīt savu drošsirdīgu un izšķirošu pasaules uzskatu. Cietsirdīgie valsts ierēdņi to vienkārši nevar saprast. Taču fakts paliek fakts. Valsts vara tikai tad var garantēt mieru un kārtību, ja valsts idejiskais saturs sakrīt ar attiecīgajā laikā valdošo pasaules uzskatu. Tad tikai atsevišķas noziedzīgas personas mēģinās graut konkrētās valsts pamatu. Šādā gadījumā valsts gadsimtiem ilgi var visbargākajā veidā cīnīties pret teroru un galu galā neko tam neizdarīt un ciest sakāvi.
Uz vācu valsti visstiprākā triecienuzbrukumā dodas marksisms. Septiņdesmit gadu ilgajā cīņā valsts nevarēja novērst šī pasaules uzskata uzvaru, neskatoties uz to, ka tā tūkstošiem marksistu sūtīja katorgā, ieslodzīja cietumos un vispār lietoja visasiņainākos cīņas līdzekļus. Galu galā vācu valsts pilnīgi kapitulēja marksistiskā pasaules uzskata cīnītājiem. (Arī šo faktu normāls buržuāzisks valsts vadītājs gribēs noliegt, protams, nespēdams nevienu pārliecināt).
Taču valsts, kas 1918. gada 9. novembrī bez ierunām padevās marksistiem, otrā rītā pēkšņi necelsies kā to apspiedēja. Gluži otrādi: buržuāziskie vājprāši ministru krēslos jau tagad muld par nepieciešamību valdīt tā, kā ir strādnieku interesēs, turklāt jēdziens "strādnieki" viņiem ir identisks marksismam. Šie kungi nesaprot, ka, identificējot vācu strādnieku ar marksismu, tie ne tikai gļēvi un melīgi vilto patiesību, bet ar šo motivāciju mēģina noslēpt paši savu sabrukumu marksistiskās idejas un organizācijas priekšā.