Šis uzdevums uzliek par pienākumu obligāti izglītot līdz šim vēl militāri neapmācītus jauniešus. Praksē tas ir faktiski neiespējams. Vienā vai divās iknedēļas apmācības stundās karavīru tiešām nevar sagatavot. Ievērojot mūsdienās ārkārtīgi pieaugušās karadienesta prasības attiecībā uz atsevišķu cilvēku, varbūt ar diviem dienesta gadiem arī pietiktu, lai neizglītotu jaunu vīrieti sagatavotu par karavīru. Karalaukā visi taču redzējām briesmīgās sekas, kuras izrietēja no jauno karavīru nepietiekamās izglītības militārajā jomā. Brīvprātīgo vienības, kuras ar bezgalīgu pašaizliedzību un dzelžainu apņēmību tika dresētas piecpadsmit vai divdesmit nedēļas, frontē nebija nekas vairāk par lielgabalu gaļu. Tikai kopā ar vecajiem, pieredzējušajiem karavīriem jaunieši, mācoties četrus līdz sešus mēnešus, varēja kļūt par derīgiem pulka locekļiem. Tikai "veču" vadībā jaunie karavīri pakāpeniski apguva savus uzdevumus.
Turpretī mēģinājumam sagatavot karaspēku ar vienu vai divām apmācību stundām nedēļā bez nepieciešamiem līdzekļiem nav nekādu izredžu! Tādā veidā varbūt var atsvaidzināt veco karavīru zināšanas, bet nav iespējams par karavīriem pārvērst jaunus cilvēkus.
Kāds labums no tāda darba? Varbūt viena vai otra tā sauktā aizsardzības savienība, pūzdama un stenēdama, ar pūlēm un mokām apmācītu pāris tūkstošus brīvprātīgu cilvēku. Taču pati mūsdienu valsts ar savas pacifistiski demokrātiskās audzināšanas formām konsekventi laupa miljoniem jauno ļaužu viņu dabiskos instinktus, saindē to loģiskās domas par tēvzemi un tādā veidā pakāpeniski pārvērš viņus par pacietīgu aunu baru.
Lūk, cik smieklīgi salīdzinājumā ar to ir visi aizsardzības savienību pūliņi nodot savas idejas tālāk vācu jaunatnei!
Taču vēl svarīgāks ir šāds apsvērums, kas man jau vienmēr lika ieņemt negatīvu nostāju pret jebkuru tā saucamās militārās aizsardzības organizēšanas mēģinājumu, balstoties uz brīvprātības pamata. Pieņemsim, ka, neskatoties uz iepriekš minētajām grūtībām, kādai apvienībai tomēr izdotos ik gadu noteiktu skaitu vāciešu apmācīt par cīnīties spējīgiem vīriem, gan veidojot viņu uzskatus, gan arī norūdot viņus fiziski un apmācot ieroču mākslā. Tad rezultāts tik un tā līdzinātos nullei tādā valstī, kas šādu aizsardzības apmācību nemaz nevēlas, to pat nepārprotami nīst, jo tā ir absolūtā pretrunā valsts vadītāju — šīs valsts postītāju — visslepenākajam mērķim.
Taču visādā ziņā šāds rezultāts būtu nevērtīgs, pastāvot tādam valdībām, kas ne tikai ar darbiem pierādījušas, ka nācijas militārais spēks tām neko nenozīmē, bet kas nav pat gribējušas radīt šo spēku. Tās apelē pie bruņotā spēka tikai tad, kad jāstiprina sava vara.
Diemžēl tagad tas tā ir. Vai tad nav smieklīgi vaiga sviedros apmācīt kara mākslā dažus desmitus tūkstošu vīru, ja pirms dažiem gadiem valsts kaunpilnā veidā pameta likteņa varā astoņus ar pusi miljonus labi apmācītu karavīru, ne tikai vairs neizmantojot viņus, bet pateicībā par šo karavīru upuriem vēl pakļāva tos vispārējai nozākāšanai?
Kāda nozīme ir karavīru apmācībai valsts pulkam, kas nozākāja un apspļaudīja kādreizējos visslavenākos kareivjus, lika noraut tiem no krūtīm goda zīmes, noņēma kokardes, samīdīja karogus un nonievāja to uzvaras? Bet varbūt šis pašreizējais valsts pulks kādreiz bija spēris kaut soli, lai atjaunotu vecās armijas godu un sauktu pie atbildības tās dezorganizētājus un zākātājus? Ne par mata tiesu. Gluži otrādi, tieši pēdējos varam redzēt visaugstākajos valsts amatos. Jau sen bija teikts par Leipcigu: " Tiesības iet rokrokā ar varu". Taču tagad mūsu republikā vara pieder tiem pašiem cilvēkiem, kuri kādreiz uzsāka revolūciju, kura savukārt bija viszemiskākā valsts nodevība, visnožēlojamākā neģēlība vācu vēsturē vispār. Tāpēc tik tiešām nav nekāda pamata ticēt, ka tādu cilvēku vara varētu izvirzīt uzdevumu patiesi radīt jaunu vācu armiju. Katrā ziņā visi saprāta argumenti runā pret to.
To, kā šī valsts pēc 1918. gada revolūcijas vērtēja savu militāro stiprumu, vēlreiz skaidri pierādīja tās nostāja pret toreiz pastāvošajām lielajām pašaizsardzības organizācijām. Kamēr tās iestājās par gļēvo, nožēlojamo revolūcijas vadoņu aizsardzību, pret šī organizācijām attiecās ar zināmu godbijību. Taču, tiklīdz mūsu tautas pakāpeniskās pagrimšanas dēļ revolūcijai draudošās briesmas šķita novērstas un šīs organizācijas varēja izmantot kā ieroci nacionālās idejas stiprināšanai, tās kļuva liekas un tika darīts viss, lai tās atbruņotu un. ja iespējams, vienkārši izdzenātu.
Vēsturē sastopami tikai nedaudzi piemēri par firstu pateicību. Taču domāt par revolucionāro slepkavu, tautas aplaupītāju un nācijas nodevēju pateicību spējīgs ir tikai jaunburžuāzisks patriots. Pārdomājot problēmu, vai jārada brīvprātīgas aizsardzības savienības, nevaru neuzdot jautājumu. Kādam nolūkam es izglītoju jaunos ļaudis? Kādam mērķim tos izmantos, un kad tos sauks cīņā? Atbilde uz šo jautājumu uzreiz nozīmēs paša attieksmi.
Mums bija skaidrs, ka, ja mūsdienu valsts grieztos pie šī apmācītā sastāva, tad tas nekad nenotiktu, lai aizstāvētu nacionālās intereses, bet gan tad, lai stiprinātu savu varu pret tautu, kura redz, kā to piekrāpj, nodod u.tml.
Jau šī iemesla dēļ NSVSP triecienvienībai nedrīkstēja būt nekā kopēja ar militāru organizāciju. Tā bija nacionālsociālistiskās kustības aizsardzības un audzināšanas līdzeklis, un tās uzdevumi atšķīrās no tā saukto aizsardzības savienību uzdevumiem.
Taču tā nedrīkstēja būt arī slepena organizācija. Šādu organizāciju mērķi parasti ir pretstatā likumam. Bet līdz ar to jau tiek ierobežots šo organizāciju apjoms. Nav iespējams, it sevišķi ievērojot vācu tautas pļāpīgumu, radīt zināma lieluma organizāciju un vienlaikus turēt to vai tās mērķus noslēpumā. Katrs tāds nodoms izjuktu. Pirmkārt, tagadējās policijas iestāžu rīcībā ir suteneri un tamlīdzīgi salašņas, kuri par Jūdasa trīsdesmit sudraba grašiem nodod visu, ko var atrast, un atrod visu, kas būtu nododams. Otrkārt, arī paši šīs organizācijas piekritēji šādā gadījumā neturēs nepieciešamo klusēšanas zvērestu. Par īstu slepenu organizāciju var kļūt tikai pavisam mazas, ilgā laikā "atsijātas" grupas. Taču jau savu nelielo apmēru dēļ šādi veidojumi nacionālsociālistiskajā kustībā zaudētu vērtību. Tas, kas mums nepieciešams, bija un ir nevis simts vai divi simti pārgalvīgu sazvērnieku, bet gan simtiem tūkstošu un vēlreiz simtiem tūkstošu fanātisku cīnītāju par mūsu pasaules uzskatu. Mums nav jādarbojas slepeni, bet gan plašās masās, un kustības ceļš jāpaver nevis ar dunci un indi, bet gan, iekarojot ielu. Mums jāieskaidro marksistiem, ka nākotnē ne tikai ielas pavēlnieks būs nacionālsociālisms, bet reiz tas kļūs arī par valsts pavēlnieku.
Slepeno organizāciju briesmas tagad pastāv vēl arī tajā faktā, ka to locekļi itin bieži pilnīgi pārprot uzdevuma lielumu un uzskata, ka tautas likteni uz labo pusi var pēkšņi pavērst ar vienu atsevišķu slepkavību. Šādam uzskatam var būt vēsturisks attaisnojums tad, kad tautu paverdzina kāds ģeniāls tirāns, par kuru zināms, ka tikai viņa izcilā personība nodrošina naidīgā jūga iekšējo stiprumu un briesmīgumu. Šādā gadījumā kāds upurēties spējīgs vīrs no tautas pēkšņi var iedurt vienīgā ienīstā krūtīs nāves tēraudu. Tikai mazie ļautiņi, nelieši šādu rīcību uzskatīs par vispretīgāko, kamēr mūsu tautas lielākais brīvības dziesminieks savā "Vilhelmā Tellā" ir uzdrošinājies cildināt šādu varoņdarbu.