Koburgas pieredzei bija nozīme arī tajā ziņā, ka tagad mēs uzsākām plānveidīgi visās vietās, kur sarkanais terors daudzus gadus bija kavējis noturēt jebkādu citādi domātāju sapulci, teroristus salauzt un atjaunot sapulču brīvību. Kopš šī brīža tādās vietās nemitīgi tika pulcināti nacionālsociālistiskie bataljoni, un tā pakāpeniski Bavārijā kapitulēja viens sarkano cietoksnis pēc otra. Triecienvienības arvien vairāk izprata savu uzdevumu un lomu cīņā par jaunas vācu valsts izveidošanu.
Šī loģiskā attīstība turpinājās līdz 1923. gada martam. Tad atgadījās notikums, kas mani piespieda novirzīt kustību no līdzšinējā ceļa un veikt tajā pārkārtojumus.
3. 1923. gada pirmajos mēnešos franči okupēja Rūras apgabalu. Tas nopietni ietekmēja triecienvienību turpmāko attīstību.
Arī tagad vēl nav iespējams un arī nav nācijas interesēs runāt vai rakstīt par to visā atklātībā. Varu pateikt tikai tik daudz, ka šis temats jau ir skarts publiskās sarunās un sabiedrība par to zina.
Rūras apgabala ieņemšana nenāca negaidīta. Mums bija pamatota cerība, ka nu beidzot gļēvā atvairīšanās politika tiek izbeigta un aizsardzības savienībām būs jāpilda pavisam atbildīgs uzdevums. Arī triecienvienībām, kuru rindās jau bija daudzi tūkstoši jaunu spēcīgu vīru, bija jāpilda nacionālais pienākums. 1923. gada pavasarī un vasarā šīs vienības tika pārveidotas par militāru cīņas organizāciju. Par mūsu kustības turpmāko attīstību 1923. gadā lielākoties jāpateicas tieši šai organizācijai.
1923. gada notikumus lielos vilcienos jau iztirzāju citā vietā. Šeit gribu tikai atzīmēt to, ka tie nosacījumi, kuru dēļ reorganizējām triecienvienības, neattaisnojās. Ja aktīva pretošanās Francijai nenotika, tad var teikt, ka reorganizācija bija kaitīga.
1923. gada nobeigums, lai arī cik briesmīgs tas pirmajā acumirklī liktos, apskatot to no augstāka skatu punkta, bija gandrīz nepieciešams. Vācijas valdība gāja nekonkrētu ceļu, uz kura mēs novirzījām savas triecienvienības. Tagad ar vienu sitienu tika pabeigta triecienvienības reorganizācija, kura no mūsu partijas viedokļa, ka jau teicu, bija kaitīga.
1925. gadā jaundibinātajai NSVSP nu atkal jānoformē, jāizveido un jāorganizē savas triecienvienības pēc jau agrāk minētajiem principiem. Līdz ar to kustībai jāatgriežas pie sākotnēji veselajiem uzskatiem un par savu augstāko uzdevumu jāuzskata triecienvienības kā šīs kustības pasaules uzskata aizstāvēšanas un stiprināšanas instruments.
Nacionālsociālistiskā kustība nedrīkst paciest nedz to, ka triecienvienības kļūst par aizsardzības savienību paveidiem, nedz arī to, ka tās nolaižas līdz slepenu organizāciju līmenim. Triecienvienības jāizveido par nacionālsociālistiskās un līdz ar to dziļi tautiskās idejas simttūkstošu vīru gvardi.
10. nodaļa: Federālisms kā maska
Jaunā partija 1919. gada ziemā, un vēl vairāk 1920. gada pavasarī un vasarā, bija spiesta pieņemt noteiktu nostāju jautājumā, kuram bija liela nozīme kara laikā. Jau pievērsu lasītāju uzmanību angļu un franču mēģinājumiem saasināt Vācijas ziemeļu un dienvidu pretrunas. Tādi bija sistemātiskie mēģinājumi piedēvēt Prūsijai vienīgā kara sākšanas vaininieka lomu jau 1915. gada pavasari. Propaganda kulmināciju sasniedza 1916. gada beigās, un drīz vien tā sāka dot savus indīgos augļus. Nopietna valdības un armijas - jo sevišķi bavāriešu štāba - kļūda bija tā, ka savā aklumā un pašapziņā tie neveica nekādus pretdarbības pasākumus šai aģitācijai. Atsevišķi kungi pat bija tik aprobežoti, ka šo propagandu uzskatīja par vācu valsts centralizācijas tendenču ierobežošanas un federālisma veicināšanas faktoru. Par šo kļūdu mēs samaksājam tik dārgi, kā reti kad tas vēsturē gadās. Bija cilvēki, kas domāja, ka cietīs vienīgi Prūsija, bet īstenībā par šādu aģitāciju maksāja visa Vācija. Tā paātrināja gan mūsu sagrāvi, gan ari citu Vācijas impērijā ietilpstošo valstu krahu.
Gadījās tā, ka revolūcija vispirms uzvarēja pilsētā, kurā pret prūšiem mākslīgi uzkurinātais naids bija sevišķi liels. Tieši tur revolūcija uzvarēja. Tika gāzta visvecākā tradicionālā dinastija.
Būtu nepareizi domāt, ka pretprūšu noskaņojums izskaidrojams vienīgi ar pretinieku militāro propagandu. Kļūdains būtu ari pieņēmums, ka tautai, kuru ietekmējusi šāda propaganda, nebūtu nekādu vainu mīkstinošu apstākļu. Viens no būtiskākajiem pretprūšu noskaņojuma rašanās apstākļiem bija kara laika saimniecības neatbilstošā organizācija. Šajā jomā valdīja pilnīgi nesaprātīga centralizācija, kas pielīdzināma aizbildniecībai pār visu valsti. Krāpnieki šo ultracentralizāciju izmantoja, lai organizētu ultralaupīšanu. Vidējais cilvēks kara laika akciju sabiedrības pielīdzināja Berlīnei (kurā atradās šo sabiedrību vadītāji), bet Berlīni, protams, - Prūsijai. Vidējais cilvēks pat neiedomājās, ka šo ar akciju sabiedrību pseidonīmu darbojošos laupīšanas institūtu īstie organizatori nav ne berlīnieši, ne prūši, ne ari vācieši vispār. Vidējais cilvēks visus šo ienīstamo iestāžu noziegumus un ļaunprātības piedēvēja galvaspilsētai, un tāpēc viņš savu naidu, protams, attiecināja gan uz to, gan uz visu Prūsiju kopumā. Tā kā pretspars tādam viedoklim netika dots, bet vienu otru tas pat apmierināja, tieši tāpēc naids pret Prūsiju arvien vairāk pieauga.
Ebreji, protams, bija pietiekami gudri, lai saprastu, ka nekaunīgā vācu tautas aplaupīšana, maskējoties ar kara laika akciju sabiedrībām, neizbēgami izraisīs pretošanos. Viņi varēja arī neuztraukties par pieaugošo neapmierinātību, kamēr pašus neviens neņēma aiz kakla. Taču, lai turpmāk nepieļautu tiešu sašutuma sprādzienu, ebrejus apmierināja propaganda, kas tautas sašutumu virzīja uz citu pusi.
Lai Bavārija iet pret Prūsiju, bet Prūsija - pret Bavāriju! Jo spēcīgāk var "sakurināt" naidu starp Bavāriju un Prūsiju, jo ir labāk. Jo karstāks kļūs cīniņš starp Bavāriju un Prūsiju, jo mierīgāk būs ebrejiem. Tieši tā vislabāk varēja novērst sabiedrības uzmanību no šīs internacionālās bandas. Cilvēki pat sāka aizmirst par tās pastāvēšanu. Protams, ari pašā Bavārijā bija pietiekami daudz saprātīgi domājošu cilvēku, kuri centās nepieļaut tālāku savstarpējā naida uzkurināšanu. Tikko to centieni sāka gūt panākumus, ebreji Berlīnē tūlīt uzsāka kādu jaunu, zemisku provokāciju ar mērķi saasināt konfliktu, bet tie, kam šādas situācijas bija jāpārvalda, paši uzpūta ziemeļu un dienvidu savstarpējo cīniņu ugunsgrēku.
Ebreji toreiz spēlēja veiklu, izsmalcinātu spēli. Ar iekšējām nesaskaņām visu laiku tika aizņemta gan vienas, gan otras puses uzmanība. Pateicoties tam, varēja aplaupīt abas puses.
Pēc tam sākās revolūcija.
Vidējais cilvēks un it sevišķi mazāk attīstīts mietpilsonis un strādnieks līdz 1918. gada novembrim varēja ari vēl nesaprast savstarpējo nesaskaņu cēloņus un to sekas. Taču līdz ar revolūcijas sākšanos, it sevišķi Bavārijā, tam bija jābūt skaidram visiem. Jebkurā gadījumā situācijas cēloņi bija jāsaprot tai iedzīvotāju daļai, kas sevi pieskaitīja pie "nacionālās nometnes". Revolūcija vēl nebija beigusies, kad tās organizators Bavārijā jau uzstājās kā specifisko "bavāriešu" interešu aizstāvis.
Kurts Eisners, protams, zināja, ko dara. Virzot Bavārijas revolucionāro sacelšanos pret pārējo Vāciju, viņš vismazāk rūpējās par bavāriešu interesēm, bet gan darbojās kā ebreju kungu pilnvarotais. Viņš vienkārši izmantoja Bavārijā esošās antipātijas un aizspriedumus, lai vieglāk sašķeltu Vāciju. Ja valsti izdotos sadalīt, tad tā jau pavisam viegli kļūtu par boļševiku ieguvumu.
Eisnera lietotā taktika tika turpināta ari pēc viņa nāves. Marksistiskā "neatkarīgā partija" pēkšņi sāka atsaukties uz atsevišķu dinastiju kultivētajām valstiskās nošķirtības jūtām un instinktiem, kaut gan, kā zināms, marksisti līdz tam laikam vienmēr ir ironizējuši par separātismu un atdalīšanos.