Marksisti Bavārijas padomju republikas cīņu pret ziemeļnieku armiju, kas devās atbrīvot Bavāriju, iztēloja vispirms kā "bavāriešu strādnieku" cīņu pret "prūšu militārismu". Tikai ar to var izskaidrot, ka Minhenē atšķirībā no citiem vācu apgabaliem arī pēc padomju republikas gāšanas nesākās masu atskurbšana, bet gluži pretēji - pastiprinājās sašutums un naids pret Prūsiju.
Māksla, ar kādu boļševistiskie aģitatori prata padomju republikas gāšanu iztēlot kā "prūšu militārisma" uzvaru pār "antimilitārisko" un "antiprūsisko" "bavāriešu tautu", deva bagātīgus augļus. Ja pirms tam, vēlot bavāriešu likumdošanas landtāgu, Kurts Eisners Minhenē ieguva mazāk par 10 tūkstošiem balsu, bet komunistiskā partija- tikai 3 tūkstošus, tad pēc padomju republikas gāšanas abām partijām kopā bija jau ap 100 tūkstošiem vēlētāju.
Savu cīņu pret šo neprātīgo vācu cilšu uzrīdīšanu vienu otrai sāku jau tieši tajā laikā.
Liekas, ka visas savas dzīves laikā man ne reizi nav nācies uzsākt tik nepopulāru lietu, kā toreizējā cīņa pret antiprūsisko rīdīšanu. Minhenē padomju republikas laikā notika neskaitāmas masu sapulces, kurās noskaņojums pret pārējo Vāciju tika uzkurināts līdz līmenim, kad neviens ziemeļnieks neuzdrīkstējās tajās uzstāties, bet prūšiem draudēja pat ar nāvi. Šo sapulču lielākā daļa tika novesta līdz tādām stāvoklim, kad auditorijas parasti saplūda vienā mežonīgā kliedzienā: "Nost Prūsiju!", "Nekādas saiknes ar Prūsiju!", "Karu Prūsijai !"utt. Viens no Bavārijas suverenitātes idejas populārākajiem pārstāvjiem, kā zināms, pat reihstāgā izvirzīja lozungu, kuru formulēja šādi: "Labāk nomirt kā bavārietim, nekā nīkuļot zem prūšu varas".
Lai saprastu, ko man nozīmēja pirmā uzstāšanās pret šo ārprātu Minhenes alus dzertuvē "Lauva" mazas draugu grupiņas lokā, tā laika sapulces bija jāpazīst. Visi draugi bija mani frontes biedri. Lai lasītājs mēģina iedomāties: laikā, kad mēs frontē lejām asinis par tēvzemi, lielākā daļa no kliedzēju kungiem, protams, slēpās aizmugurē, dezertēja utt. Bet tagad šīs pašsavaldību zaudējušās bandas saņēma mūs ar aurošanu, apbēra ar visdažādākajiem apvainojumiem un draudēja nosist turpat uz vietas! Šīs uzstāšanās bija pateicīgas vēl arī tāpēc, ka pulcēja ap mani it kā līdz nāvei uzticību zvērējušus draugus.
Šīs mūsu sadursmes sapulcēs atkārtojās visu 1919. gadu, bet 1920. gadā pat pastiprinājās. Bija sapulces, - it sevišķi atceros vienu tādu sapulci Vāgnera zālē Zonenštrasē, - kurās tolaik jau lielākām manu draugu grupām klājās ļoti grūti. Šīs sapulces bieži beidzās ar to, ka draugus piekāva, apvainoja, mīdīja ar kājām un izsvieda laukā pusdzīvus.
Cīņu uzsāku kā atsevišķa persona un atbalstu saņēmu tikai no saviem frontes draugiem. Taču vēlāk mūsu jaunā kustība, var teikt, saskatīja savu svēto uzdevumu šīs cīņas turpināšanā.
Vēl tagad lepojos ar to, ka tieši man bija lemts izbeigt šo muļķības un nozieguma maisījumu. Kaut arī sākumā balstījos tikai uz bavāriešu domubiedriem, tomēr šo uzdevumu pakāpeniski izdevās atrisināt. Par muļķības un nozieguma maisījumu to nosaucu tāpēc, ka zinu: lielākā daļa tolaik tā domājošo cilvēku bija labsirdīgi muļķi, bet šādas sarīdīšanas organizatori bez šaubām nepiederēja pie tādiem. Nē, es gan toreiz, gan tagad uzskatu, ka to organizēja Francijas dienestā esošie algotie nodevēji. Vienā gadījumā (te domāju - Dortēnu) fakti apstiprināja, ka tā tas ir.
Visas šīs Bavārijas un Prūsijas sanaidošanas režisori iztēlojās, ka tikai federālisms ir vienīgais šīs viņu rīcības motīvs. Tieši tas arī bija sevišķi bīstami. Protams, jebkuram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka federālisma idejām nav nekā kopīga ar rīdīšanu un naida izraisīšanu pret Prūsiju. "Labs" būtu federālisms, kas paredzētu atraut teritorijas citai federācijas daļai vai pat sadalīt to. Godīgs federālists, balstoties uz Bismarka valstiskuma idejām, citējot Bismarku, necenstos tūlīt pat, elpu neatvelkot, atraut no Bismarka izveidotās valsts zināmu daļu teritorijas un atbalstīt pret šo valsti orientētas separātiskas tendences. Kāda gan klaigāšana sāktos Minhenē, ja viena vai otra konservatīva prūšu partija sāktu atklāti pieprasīt vai atbalstīt konkrētas Bavārijas teritorijas daļas atdalīšanos. Žēl bija tikai patiesi godīgo bavāriešu federālistu, kuri nesaprata šīs zemiskās spēles patieso būtību, jo apmānīti tika vispirms šie vienkāršie cilvēki. Federācijas ideja, pateicoties šādiem skaidrojumiem ari tika veiksmīgāk tuvināta kapam. Vai gan iespējama veiksmīga federatīvas valsts iekārtas propaganda, ja tajā pašā laikā tiek apmētāta ar apvainojumiem, aplieta ar dubļiem Prūsija, - viena no nozīmīgākajām federatīvas valsts sastāvdaļām, - ja tiek darīts viss iespējamais tās sagraušanā, kā arī tas, lai tiktu ienīsts jebkāds sakars ar Prūsiju. Šāda pieeja bija sevišķi kaitīga tāpēc, ka tā saucamie federālisti savu kampaņu virzīja pret to Prūsiju, kurai ar novembra demokrātijas režīmu nebija nekāda sakara. Šie bēdīgi slavenie "federālisti" apvainojumu bultas nevirzīja pret Veimāras konstitūcijas tēviem (tie lielākoties bija nākuši no Vācijas dienvidiem vai arī bija ebreji), bet tēmēja pret vecās konservatīvās Prūsijas pārstāvjiem, t.i., Veimāras konstitūcijas pretiniekiem. Nav jābrīnās, ka visā šajā ļaundabīgajā kampaņā federālisti centīgi noklusēja par ebrejiem, neuzdrošinoties aizskart tos. Varbūt tieši minētajā apstāklī jāmeklē visas šīs mīklas atslēga.
Mēs jau zinām, ka ebreji, lai novirzītu tautas uzmanību no izveidotajām kara laika akciju sabiedrībām un no sevis, prata bavāru tautas masas noskaņot pret Prūsiju. Tomēr ari pēc revolūcijas uzvaras viņiem bija nepieciešams maskēt savu vēl desmitreiz plēsonīgāko laupīšanas pieeju. Un, lūk, ebrejiem atkal izdevās Vācijas tā saucamos "nacionālos" elementus uzrīdīt vienu otram: konservatīvi noskaņotos bavāriešus iesaistīja cīņā ar tāpat konservatīvi noskaņotajiem prūšiem. Viņi izmantoja savu iecienīto paņēmienu: turot savās rokās valsts vadīšanas grožus, bija viegli izraisīt jaunas, rupjas un netaktiskas provokācijas Prūsijā un kā atbildi panākt arvien lielāku ienaidu Bavārijā. Bet, ja bija vajadzīgs, to pašu darīja otrādi. Ienaids nekad netika virzīts pret pašiem ebrejiem, toties vienmēr un nemainīgi tas tika vērsts pret vācu brāļiem. Bavārieši aizmirsa, ka Berlīnē dzīvo 4 miljoni strādātāju, čaklu, radošā darbā aizņemtu darba cilvēku, bet atcerējās tikai to, ka Berlīnē ir pūstošais un izvirtušais Rietumu kvartāls. Tāpēc bavāriešu ienaids vērsās nevis pret šo vienu kvartālu, bet pret visu "prūšu" pilsētu.
Bieži vien tieši varēja krist izmisumā.
Vēl tagad jūs varat vai uz katra soļa sadurties ar šo pašu ebreju veiklību. Vienmēr un nemainīgi viņi cenšas sabiedrības uzmanību novirzīt no sevis uz pilnīgi citu pusi.
Par plānveidīgu antisemītisku darbību 1918. gadā vēl nevarēja būt runas. Vēl tagad atceros, ar kādiem šķēršļiem bija jāsaskaras, tikai izsakot pirmo vārdu "ebrejs". Uzreiz sākās muļķīgākie izkliedzieni vai arī auditorija vēl citādāk tam izrādīja neatlaidīgu pretošanos. Pirmie mēģinājumi parādīt sabiedriskajai domai īsto ienaidnieku nedeva gandrīz nekādu panākumu. Tikai lēnām un pakāpeniski lieta sāka pieņemt labāku virzību. Toreizējās antisemītiskās savienības "Schutz und Trutzbund" (aizsardzības un uzbrukuma savienība) organizatoriskie pamati bija nepareizi. Taču tolaik tieši šī organizācija ebreju jautājumu izvirzīja plašākām masām. 1918. - 1919. gada ziemā varēja konstatēt, ka antisemītiskā kustība sāk iesakņoties. Pēc kāda laika mūsu nacionālsociālistiskā kustība cīnījās pret ebrejiem jau daudz plašākā mērogā. Mēs panācām, ka antisemītisms kļuva par plašu tautas kustību pretstatā līdzšinējām, kad šīm problēmām pievērsās tikai ierobežotas lielās un sīkās buržuāzijas aprindas.