Taču līdzko izdevās antisemītismu uzpotēt tiešām plašiem vācu tautas slāņiem, tā arī ebreji uzsāka savus pretgājienus. Vispirms viņi izmantoja savus iemīļotos līdzekļus. Ar pasakainu ātrumu ebreji izmanījās pašā patriotiskajā nometnē izraisīt šķelšanos. Tika izprovocēta cīņa starp katoļiem un protestantiem. Toreizējā situācijā tas bija vienīgais paņēmiens, kā traucēt cīņas koncentrēšanu pret jūdaismu. Tie darboņi, kas priekšplānā izvirzīja minēto jautājumu, izdarīja lielu grēku. Šo ļaunumu novērst nebija vienkārši. Katrā ziņā ebreji panāca vēlamo mērķi: katoļi un protestanti cīnās vieni ar otriem, bet āriešu cilvēces un visas kristietības nāvīgākie ienaidnieki var apmierinājumā berzēt plaukstas un smieties savās bārdās.
Ebreji savulaik prata sabiedrisko domu nodarbināt ar cīņu starp federālismu un unitārismu. Kamēr šīs divas nometnes viena pret otru iznīcinoši karoja, ebreji tirgojās ar mūsu brīvību un pārdeva mūsu tēvzemi starptautiskajam kapitālam. Tā viņi rīkojas ari tagad: uzrīdījuši katoļus protestantiem un otrādi, paši veic savus "darbiņus", tajā pašā laikā cenšoties saindēt katolisko un protestantisko nometņu apziņu.
Atcerieties kaut vai to kaitējumu, ko nodara ebreji, laupot nācijas asiņu tīrību. Atcerieties, ka mūsu rase no šīs asiņu netīrības sekām atbrīvoties varēs tikai gadsimtos, ja vispār mēs būsim kādreiz spējīgi pārvarēt šo ļaunumu. Vēl atcerieties, ka šī sistemātiskā mūsu rases bojāšana iznīcina pēdējās vācu tautas āriskās vērtības. Vai gan nav skaidrs, ka mēs visi arvien vairāk un vairāk zaudējam nācijas kā kultūrnesējas īpašības. Vai gan nav skaidrs, ka vismaz lielajās pilsētās mēs strauji virzāmies uz tādu stāvokli, kādā jau atrodas Itālijas dienvidi. Simtiem tūkstošu mūsu tautiešu iet bojā asins saindēšanas dēļ, bet mēs tam it kā akli paejam garām.
Šo nelietīgo darbu ebreji veic pilnīgi plānveidīgi. Šie melnmatainie parazīti pilnīgi apzināti pazudina mūsu nepieredzējušās jaunās, gaišmatainās meitenes. Tāpēc mēs zaudējam tādas vērtības, kuras vairs neatjaunosim. Nu un ko? Gan katoliskā, gan protestantiskā pasaule, - jā, mēs to apgalvojam, - katoliskās un protestantiskās nometnes pilnīgi vienaldzīgi izturas pret šiem ebreju noziegumiem un pat nepamana, ka šie tautu parazīti noziedzīgi iznīcina pašas vērtīgākās, pašas cēlākās dieva dāvanas uz zemes. Cilvēces likteņus neizšķirs tas, vai katoļi uzvarēs protestantus, vai protestanti - katoļus, bet gan tas, vai uz mūsu zemes saglabāsies āriskā cilvēce, vai tā izmirs.
Un šajā situācijā katoliskās un protestantiskās nometnes neprot apvienoties cīņai pret cilvēces ienaidniekiem, tā vietā domājot vienīgi par to, kā vienai otru iznīcināt. Mēs uzskatām, ka tieši īsteno patriotu svētākais pienākums ir rūpēties, lai abu nometņu ticīgie izbeigtu vienīgi pieminēt dieva vārdu, bet sāktu ari reāli pildīt dieva gribu, nepieļaujot tā darbu apkaunošanu.
Vai gan dieva griba nav izveidojusi cilvēku pēc tā ģīmja un līdzības? Kas jauc dieva darbus, tas uzstājas pret dieva gribu. Tāpēc mēs ari sakām: lai katrs paliek pie savas ticības, taču lai katrs uzskata par savu pirmo pienākumu cīnīties pret tiem, kas par savas dzīves uzdevumu uzskata citu ticības iedragāšanu. Katolis nedrīkst apvainot protestanta reliģiskās jūtas un otrādi. Arī bez tā Vācijā jau pastāv reliģiskā šķelšanās. Ja mēs nepanāksim uz reliģiskā pamata notiekošās cīņas pārtraukšanu, tad galu galā starp katoļu un protestantu nometnēm var izraisīties iznīcinošs karš. Stāvokli mūsu valstī šajā jautājumā nevar pat salīdzināt arto, kāds tas ir Francijā, Spānijā vai Itālijā. Sajās trijās valstīs viegli iedomāties cīņu starp reliģiskiem novirzieniem, kas tomēr nedraud ar franču, spāņu vai itāļu tautu sabrukumu. Pavisam savādāk tas ir Vācijā. Pie mums kādam no novirzieniem noteikti pievienotos protestanti. Līdz ar to pati kampaņa vairs nebūtu vienkārši pašu katoļu protests pret savas augstākās vadības politiskajām pārmērībām, bet gan nozīmētu protestantu uzbrukumu katoļiem.
Vienas ticības cilvēku savstarpējie konflikti tiek uztverti savādāk nekā citas ticības cilvēku uzbrukumi pirmajiem. Cilvēki varbūt labvēlīgi uztvertu kritiku un labotu kļūdas, ja tā nāktu no tās pašas ticības cilvēkiem. Pilnīgi pretējs rezultāts būtu, ja kritika nāktu no citas ticības piekritējiem. Tur nepalīdzēs arī atsaukšanās uz nacionālo vienotību. Katrā ziņā pēdējo nevar nostiprināt, veicinot karu starp katoļiem un protestantiem. Tikai abpusēja piekāpšanās un lojalitāte var veicināt nācijas vienotību un lielumu.
Pilnīgi atklāti paziņoju, ka cilvēkos, kuri mūsu kustību mēģina ievilkt reliģiskos strīdos, saskatu vēl ļaunākus tautas ienaidniekus pat par internacionāli noskaņotajiem komunistiem. Šos pēdējos nacionāl-sociālistiskā kustība savulaik pratīs atgriezt uz pareizā ceļa. Noziedzīgāk par visiem rīkojas tie, kas, atrodoties mūsu rindās, cenšas kustību novirzīt no pareizā ceļa, traucē tai pildīt savu misiju. Tādi cilvēki cīnās par ebreju interesēm, - vienalga, vai to viņi dara apzināti vai neapzināti. Jo tikai ebreji ir ieinteresēti iegrūst mūsu kustību asiņainās reliģiskās sadursmēs, pie tam tieši tajā momentā, kad mēs sākam kļūt bīstami jūdaismam.
Fakti runā paši par sevi. Tā kungi, kuri 1924. gadā "atklāja", ka tautiskuma kustības galvenā misija ir cīņa pret atsevišķiem reliģijas novirzieniem, tos, protams, nelikvidēja, bet gan patriotiskajā kustībā radīja šķelšanos. Neticu, ka kāds pašreizējais nenobriedušais cilvēka prāts no patriotiskās kustības nometnes spēs paveikt vairāk kā Bismarks. Uzskatu, ka cilvēkus, kuri nodarbojas ar šāda virziena propagandu, ir nekavējoties jāizslēdz no mūsu kustības. Līdz 1923. gada rudenim tas mums arī izdevās. Protestanti un katoļi draudzīgi strādāja mūsu kustībā bez konfliktiem. Gluži pretēji, kopīgā varonīgā cīņa vienotā frontē pret āriešu cilvēces ārdītājiem, iemācīja tos vairāk cienīt vieniem otrus. Tieši tajā laikā mūsu kustība sekmīgi veica izšķirošu cīņu pret centra partiju, tikai un vienīgi balstoties uz politiskiem, ekonomiskiem, rasu un nacionāliem motīviem. Panākumi liecina par mūsu viedokļa pareizību, bet nevis par to viedokli, kura aizstāvji pašreiz cenšas izdomāt "labāku" taktiku.
Pēdējā gada laikā lieta ir aizgājusi pat tik tālu, ka daži "tautiskuma" kustības piekritēji reliģisko strīdiņu aizrautībā pat nepamana, ka marksistiskie ateistiskie laikraksti tīši veicina šos strīdus, minot abām pusēm dažādus muļķīgus argumentus, piespēlējot attiecīgus advokātus utt.
Tieši Vācijai šie strīdi draud ar nāvīgām briesmām. Vēsture ir pierādījusi, ka vācieši vairāk nekā jebkura cita tauta ir spējīgi asiņaini karot kaut kādu nebūt fantomu vārdā. Ne vienu reizi vien mūsu tauta, pateicoties tam, ir novērsusies no patiešām nozīmīgām, tās likteni noteicējām problēmām. Kamēr mēs nodarbojāmies ar reliģiskiem strīdiņiem, pasaule sadalīja savā starpā brīvās teritorijas. Kamēr mēs pašreiz vēl strīdamies par reliģiskām problēmām, ebreju kungi pastiprināti ārda mūsu eksistences rasiskos pamatus, līdz ar to uz visiem laikiem pazudinot mūsu tautu.
* * *
1919., 1920. un 1921. gadā un arī vēlāk ebreji izvērsa ļoti veiklu propagandu, uzkurinot cīņu federālistu un unitāristu starpā. Nacionālsociālistiskās kustības attieksme pret to ķīviņiem, protams, bija negatīva. Taču šīs problēmas būtības dēļ mums nācās ieņemt noteiktu pozīciju. Vai Vācijai ir jākļūst par federatīvo valstu savienību, vai arī par vienotu centralizētu valsti; ko ir jāsaprot ar vienu vai otru variantu? Manuprāt, tieši otrs jautājums ir nozīmīgākais, jo atbilde uz to izskaidro problēmu un ļauj nolīdzināt šīs alternatīvas radītos asumus. Kas ir federatīva valsts?