Mēs, nacionālsociālisti, nevaram paiet garām šiem faktiem, mums jāprot, izmantojot tos, izdarīt atbilstošus secinājumus. Mēs neļausim, lai mūs piemuļķotu nacionālās buržuāzijas partiju frāzes, jo to realizācijas mēģinājumi ir noveduši šīs partijas strupceļā. Pat vēl vairāk: ja Bavārijā atradās kāds nopietns darbonis, to tūlīt nodēvēja par cilvēku, kurš "atstājis mūsdienu valsts pamatus". Viņu sāka vajāt, kamēr to izdevās iesēdināt cietumā vai vismaz nelikumīgi atņemt tam tiesības publiski uzstāties. Šie ļaudis prot arī no reliģijas radīt politiskās spēles līdzekli. Arī federatīvās valsts uzbūve viņu rokās ir bieži visai netīra rakstura partijas intrigu līdzeklis.
Zināma centralizācija, it sevišķi satiksmes ceļu jomā, tik tiešām ir nepieciešama. Taču mums, nacionālsociālistiem, pastāvot tagadējam režīmam bieži iznāk uzstāties pret to tādos gadījumos, kad attiecīgi pasākumi kalpo graujoši ārpolitikai. Tāpēc šādās situācijās mums jādara viss, lai apgrūtinātu un pēc iespējas traucētu tādu politiku. Tas attiecas ari uz cīņu pret nozīmīgāko nozaru centralizāciju, ko veic valsts iestādes. Vadoties no šiem apsvērumiem, nacionālsociālistiskā kustība ir ieņēmusi pozīciju pret tādiem pasākumiem.
Otrs motīvs, kas liek pretoties tāda veida centralizācijai, ir tas, ka, palielinoties centrālās varas kompetencei, šādos apstākļos saskatām jaunus draudus iekšpolitikai. Centrālie orgāni ar to iegūst iespēju izdarīt spiedienu uz visu iekšējo valsts dzīvi, bet tas savukārt kļūst par vēl lielāku visas vācu tautas nelaimi. Pašreizējais jūdaiski demokrātiskais režīms, kas kļuvis par lāstu visai vācu tautai, cenšas neitralizēt jebkuru vēl pilnībā nepakļāvušos valstu kritiku, līdz ar to tām atņemot pēdējās patstāvības paliekas. Tas nacionālsociālistiem dod visas tiesības radīt opozīcijai stabilāku pamatu tās cīņā pret centralizāciju. Mums jāizmanto Bavārijas sevišķais stāvoklis, lai tā kalpotu augstākām nacionālajām interesēm cīņā pret tagadējo novembra demokrātiju. Virknē gadījumu pašreizējās tā saucamās centralizācijas dēļ atsevišķām valstīm tiek atņemtas to tiesības tikai tāpēc, lai daudzas iestādes visā pilnībā nonāktu savtīgo revolūcijas vadoņu rokās. Šāda centralizācija pa labi un pa kreisi patiesībā ir tirgošanās ar sabiedriskajām vietiņām partiju egoistisko interešu labad. Administratīvajā aparātā ir ieplūdis milzīgs daudzums ebreju, un tagad katrs var redzēt, ka šis aparāts ir kļuvis par īstu ebreju cietoksni.
Trešais motīvs taktisku apsvērumu dēļ liek mums ļoti uzmanīgi apskatīt katru jaunu centralizācijas mēģinājumu, lai nepieciešamības gadījumā izrādītu pretošanos. Taču mums vienmēr jāvadās no augstākajām nacionālpolitiskajām interesēm, bet nekad no partikulārā redzes viedokļa. Pēdējā piebilde ir nepieciešama tāpēc, lai mūsu pretiniekiem nerastos domas, ka nacionālsociālisti vispār noliedz federatīvajai valstij tiesības uz lielāku suverenitāti, nekā tā ir atsevišķām valstīm. Nacionālsociālistiem valsts ir tikai forma. Pats būtiskākais ir tās saturs, t.i., nācijas tautas intereses. Viss pārējais ir pakļauts tām. Forma nedrīkst mums kļūt par fetišu.
Vācu republikā iekļautās valstis uzskata par nepieciešamu uzturēt ārzemēs savas pārstāvniecības papildus Visvācijas pārstāvniecībām. Bez tam atsevišķas valstis nosūta pārstāvniecības viena pie otras federatīvās valsts ietvaros. Šādai nekārtībai jādara gals un tas ari tiks izdarīts.
Pie mums ir pieraduši izmantot sūtņu amatos un sūtniecībās veco muižnieku ģimeņu atvases. Mēs, nacionālsociālisti, nevaram piedalīties šajā izvirtušo ģimeņu aprūpēšanā. Turpināt iet pa šo ceļu, mūsuprāt, ir pārāk liela greznība. Uzskatām, ka nākotnē atsevišķo valstu patstāvību jāierobežo galvenokārt ar kultūrpolitikas jautājumu loku. Tā, piemēram, Bavārijas labā visvairāk ir darījis Ludvigs I. Taču pat viņš uzmanību pievērsa vispirms kultūras jautājumiem Bavārijā, bet nevis speciāli nostiprināja tās valstisko patstāvību.
Tādā veidā viņš nostiprināja Bavārijas pozīcijas daudz labāk un pamatīgāk. Minhene tolaik vēl bija maznozīmīga provinciāla rezidence, kuru Ludvigs I pārvērta par lielu vācu mākslas metropoli, izveidojot milzīgu kultūrās centru. Bez tam Bavārijā varētu vērot Saksijai līdzīgus procesus, kur Nirnberga tiktu pārvērsta par franku pilsētu. Minheni par lielpilsētu nepārvērta saukļa "nost Prūsiju" klaigātāji, bet gan karalis. Viņš to izveidoja par māksliniecisku pērli, kuru nevarēja nepamanīt, un pret kuru visi izturējās ar atbilstošu cieņu kā pret slavenu kultūras centru.
Mēs šo mācību nedrīkstam aizmirst. Nākotnē atsevišķu valstu patstāvība, mūsuprāt, izpaudīsies kultūrpolitiskajā jomā, bet nevis tīrajā valstiskumā. Taču arī tur ar laiku pastiprināsies nonivelēšanās. Paplašinoties sakariem, cilvēki tik ātri sajaucās, ka robežas neizbēgami izzūd. Tas noved pie arvien lielākas kopības arī kultūras dzīvē.
Attiecībā uz armiju, mums tā jāatbrīvo no jebkādas patstāvīgo valstu atsevišķas ietekmes. Nacionālsociālistiskajai valstij nav jāatkārto iepriekšējās kļūdas, t.i., nav jāizvirza armijai neraksturīgi uzdevumi. Vācu armijai nav jākļūst par atsevišķām ciltīm piemītošo konservatīvo īpašību skolu. Tai jākļūst par savstarpējās sapratnes un atšķirību likvidētāju skolu starp Vācijas atsevišķu daļu vāciešiem. Armijai ir jāapvieno visi vācu zaldāti, jāpārvar iespējamie atšķirtības momenti. Tai jāpaplašina zaldātu redzesloks, atklājot visas vācu nācijas perspektīvas. Ir lietderīgi jaunajam vācietim karadienesta laikā parādīt visu Vāciju, bet nevis tikai viņa dzimšanas vietu. Dzīvesvietas raksturu var saglabāt karaspēka veidi, bet ne garnizoni. Citus centralizācijas veidus reizēm var kritizēt, bet centralizāciju militārajā jomā - nekad! Tajā mēs saskatām savas nākotnes ķīlu.
Jaunā, uzvarām vainagotā ideja nekādā gadījumā neļaus sev sasaistīt rokas ne ar kādiem apsvērumiem, izņemot mūsu lietas uzvaru. Nacionālsociālisms principiāli piesavina tiesības uzspiest savus principus visai vācu nācijai, neapstājoties vienas vai otras valsts robežu priekšā. Jo tikai tā mēs varam nacionālsociālisma idejas izaudzināt visai vācu nācijai. Tāpat kā baznīcu nesaista politiskas robežas, tā ari nacionālsociālistiskā ideja nevar apstāties pie atsevišķu Vācijas apgabalu robežām.
Nacionālsociālistiskā mācība nav atsevišķu Vācijas valstu politiskais ierocis. Taču tā pretendē uz bezierunu kundzību pār visu vāciešu nāciju. Nacionālsociālistiskā mācība pretendē uz visas tautas likteņa, noteikšanu un tās dzīves pārorganizēšanu. Lūk, tāpēc nacionālsociālisti nevar rēķināties ar robežām, kuras nav mūsu, bet ir tās politikas radītas, kuru mēs noraidām.
Jo pilnīgāka būs mūsu ideju uzvara, jo lielāku iekšējo brīvību mēs varēsim dot katram.
11. nodaļa: Propaganda un organizācija
1921. gads ļoti ietekmēja kā manu personisko dzīvi, tā arī kustību. Iestājoties Vācijas nacionālsociālistiskajā strādnieku partijā, pārņēmu savā vadībā propagandas darbu. Tajā laikā šo darbu uzskatīju par nozīmīgāko. Toreiz nevajadzēja domāt par organizatoriskajiem jautājumiem, jo galvenais uzdevums bija iepazīstināt ar mūsu idejām pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu. Lai nodrošinātu organizāciju ar kvalitatīviem cilvēkiem, vispirms bija vajadzīga propaganda. Vispār neatzīstu organizāciju strauju izaugsmi un esmu pret pedantisku pieeju šī jautājuma risināšanā. Reti tādā ceļā var radīt dzīvotspējīgu organizāciju; visbiežāk izveidojas tikai miris mehānisms. īstai organizācijai ir jāattīstās normāli. Tikai tad tā ir patiešām vitāla. Ja idejas jau ir aptvērušas pietiekamu cilvēku daudzumu, tad tās jau pašas cenšas radīt zināmu kārtību. Tad ari lielu nozīmi iegūst jautājums: "Kādas būs iekšējās organizācijas formas?" Tomēr te jārēķinās ar cilvēciskām vājībām, kas daudzus cilvēkus, it sevišķi sākumā, noskaņo pret tādiem cilvēkiem, kam ir attīstītākas garīgās spējas. Ja organizācija tiek radīta tīri mehāniskā ceļā, tad vadībā izvirzītā personība greizsirdības dēļ liek šķēršļus cilvēkiem ar lielākām spējām šajā darbā. Tas ir bīstami. Ļaunums var izrādīties milzīgs. Jaunai kustībai tādas briesmas var būt patiešām liktenīgas.