* * *
Pasaulvēsturiskā garīgā jeb cilvēka prāta revolūcija savus lielākos panākumus guva tad, kad pārliecināja gandrīz visus iedzīvotājus par sava pasaules uzskata pareizību, un, ja vajadzēja, tad uzspieda to arī tiem, kas vēl tam neticēja. Organizācijai jāaptver tikai tāds cilvēku daudzums, kas nepieciešams vissvarīgāko valsts pārvaldes pozīciju ieņemšanai.
Visbīstamākais organizācijai ir tās pārāk strauja izaugsme, nenormāls partijas biedru skaita pieaugums. Līdz tam laikam, kamēr kustībai nākas smagi cīnīties par savām idejām, bailīgie un egoistiskie cilvēki cenšas no tās izvairīties. Bet, kad uzvara ir gūta vai arī ir tai tuvu, tad tādas organizācijas rindās steidzas iekļauties visi.
Tāpēc var izskaidrot to, ka daudzas kustības pirms pašas uzvaras vai tuvojoties pēdējai izšķirošajai cīņai, strauji kļūst vārgas, pārstāj cīnīties un atmirst. Tas nozīmē, ka pirmo uzvaru ietekmē konkrētajā kustībā strauji ieplūda daudz nekvalitatīvu un necienīgu elementu, kas ņēma virsroku pār organizācijas kaujinieciskajiem elementiem. Tagad visa kustība jau tiek pakļauta šo nepilnvērtīgo elementu šaurajām, savtīgajām interesēm. Līdz ar to sākotnējās idejas uzvara kļūst pat neiespējama. Mērķis, uz kuru faktiski tiecas kustības pirmās līdzgaitnieku grupas, tagad ir iedragāts. Kustības cīņas spars ir paralizēts. Šādos gadījumos pareizi saka buržuāziskā pasaule, ka "labs vīns ir atšķaidīts vīns". Tāda kustība nekad vairs lielus ideālus neizvirzīs.
Tāpēc tad, kad kustība ir sasniegusi lielus panākumus, tai pašaizsargāšanās nolūkos ir jāpārtrauc pārāk brīva jaunu biedru iekļaušana savās rindās. Tos var uzņemt kustībā tikai pēc visrūpīgākās pārbaudes un uzmanīgas atlases. Tikai atstājot kustību veco darboņu kodola rokās, tad tā vienmēr saglabās svaigumu, tīrību un veselību. Kustībai vienmēr ir jārūpējas par to, lai tās vadība piederētu tieši tādam kodolam. Tikai tādai kustības vadībai jānosaka arī propaganda, no kuras ir atkarīgi visu iedzīvotāju panākumi. Tikai tai ir jākoncentrē savās rokās visa reālā vara, no kuras ir atkarīgi kustības ideju praktiskie panākumi.
Iekarojot vienu vai otru placdarmu, kustībai jāatdod svarīgākās pozīcijas tieši vecā kodola rokās. Un tas ir jādara līdz tam laikam, kad partijas mācība un principi kļūst par jaunās valsts saturu un pamatu. Tikai tad partijas dzīlēs radīsies jauna valsts Konstitūcija un tai varēs piesardzīgi un pakāpeniski nodot vadības stūri. Šis process arī ir savstarpēja cīņa. Tas nav cilvēka paredzēšanas spēju jautājums. Tas lielākā mērā ir atkarīgs no politiskās spēles un cīņas rezultāta, kuru, protams, var paredzēt, bet nevar pilnībā noteikt.
Politisku un reliģiozu kustību milzīgie panākumi ir bijuši iespējami tikai pateicoties tam, ka šīs kustības patiešām skrupulozi ir ievērojušas principus, kurus izklāstījām augstāk. Jebkurā gadījumā ilgstoši panākumi nav iespējami, ja neievēro šos noteikumus.
* * *
Pildot partijas propagandas daļas vadītāja pienākumus, rūpējos ne tikai par pietiekami liela piekritēju kontingenta radīšanu, bet izvirzīju arī vēl vienu uzdevumu. Organizējot radikāla rakstura propagandu, centos panākt, lai organizācijā tiktu iekļauti tikai vislabākie cilvēki. Jo izaicinošāka un radikālāka bija mana propaganda, jo vairāk tā atstūma vājos un svārstīgos un līdz ar to tā kavēja tādu cilvēku iekļūšanu mūsu organizācijā un tās vadības sastāvā. Lai šie cilvēki kļūst par mūsu piekritējiem, sev teicām; taču tie ir tikai tādi cilvēki, kas mums jūt līdzi, nepasakot to atklāti. Cik gan tūkstošiem cilvēku toreiz apgalvoja, ka viņi sirdī ir ar mums, bet nevar kļūt par mūsu organizācijas biedriem! Viņi mums teica, ka jaunā kustība ir tik radikāla, ka, kļūstot par organizācijas biedru, tas nozīmē pakļaut sevi stingrām prasībām un bīstamībai, ko nevarot prasīt no cienījama mierīga pilsoņa. Atļaujiet mums, teica šie cilvēki, sākumā palikt par sabiedrotajiem un tikai sirdī atbalstīt jūsu kustību.
Un tas nemaz nav tik slikti! Ja šie cilvēki, sirdī jūtot līdzi revolūcijai, tajā pašā laikā visi būtu iestājušies partijā un kļuvuši par tās pilntiesīgiem locekļiem, tad mēs tagad varbūt būtu tikai godīga brālība, bet ne jauna kareivīgu cīnītāju kustība.
Reāla un uzbrūkoša propaganda, nodrošināja mūsu kustībai radikālu virzienu un garantēja to, ka organizācijas rindās iestāsies patiešām radikāli cilvēki. Izņēmumi, protams, bija.
Tajā laikā propaganda tika veikta tā, ka mums neilgā laikā sāka līdzi just simtiem tūkstošu cilvēku. Taču šie cilvēki vēlēja mūsu ideju uzvaru, lai gan paši bija par bailīgiem upurēties kopējās lietas labā.
Līdz 1921. gada vidum varēja iztikt tikai ar propagandas darbu. Tas mūsu kustībai bija pietiekami. Taču tā gada vasaras notikumi parādīja, ka pienācis laiks, kad jāsaskaņo organizācijas un propagandas panākumi; jāvērtē organizācijas loma tikpat nopietni, kā līdz šim propagandas loma.
Tajā laikā neliela tautisko fantastu grupele ar tā laika partijas priekšsēdētāja gādību mēģināja kustības organizatorisko vadību sagrābt savās rokās. Taču šī intriga cieta neveiksmi un partijas kopsapulcē kustības vadība vienbalsīgi tika uzticēta man. Vienlaikus tika pieņemti jaunie statūti, kas paredzēja pirmā priekšsēdētāja pilnīgu atbildību par kustību. Līdz ar to tika atcelti komiteju lēmumi un ieviesta darba dalīšanas sistēma, kas pilnīgi sevi attaisnoja.
Kopš 1921. gada pirmā augusta partijas iekšējās organizācijas vadību pārņēmu savās rokās. Manā pakļautībā pārnāca daudz izcilu darbinieku, par kuriem sīkāk pastāstīšu vēlāk.
Veidojot organizāciju, man nācās atteikties no virknes mūsu agrākās propagandas paradumu un iedibināt vairākus jaunus principus, kurus līdz šīm nezināja neviena partija. 1919. - 1920. gadā mūsu kustību vadīja komiteja, kuru, pamatojoties uz statūtiem, ievēlēja biedru kopsapulcēs. Komiteja sastāvēja no pirmā un otrā kasiera, pirmā un otrā sekretāra un no pirmā un otrā priekšsēdētāja. Tajā vēl ietilpa partijas kontrolieris, propagandas šefs un vairāki citi komitejas locekļi.
Lai arī cik tas būtu komiski, šī komiteja iemiesoja tieši to ļaunumu, pret kuru mūsu kustība gribēja konsekventi cīnīties, t.i., parlamentārismu. Šis princips, pats par sevi saprotams, tika īstenots ne tikai augstāk stāvošajās organizācijās, bet arī zemākajās, tajā skaitā apgabalos, novados, atsevišķu patstāvīgu valstu centrālajās organizācijās utt. Vārdu sakot, iznāca tāda pat sistēma, kuras jūgā Vācijā visi cietām un arī tagad vēl ciešam.
Man kļuva skaidrs, ka tādai kārtībai uz visiem laikiem ir jādara gals, ja vēlamies, lai partija varētu izpildīt savu lielo vēsturisko misiju, kuru traucē pašas partijas nepareiza organizatoriskā struktūra.
Mūsu komiteju sanāksmes, kurās protokolēja un balsoja, ievērojot vairākumu, patiešām atgādināja parlamentu miniatūrā. Te pilnīgi trūka jebkuras personiskās atbildības, tātad arī atbildības jūtu vispār. Šeit tāpat zēla bezatbildība un tāda pati neveiklā un nejēdzīgā kārtība kā lielajos valsts pārstāvniecības institūtos. Komitejās ievēlēja sekretārus, kasierus, kontrolierus, propagandas vadītājus un vēl diezin ko, bet pēc tam visi šie cilvēki par katru jautājumu pieņēma lēmumu balsojot. Tādējādi izrādījās, ka cilvēks, kam bija uzticēts propagandas darbs, balso par jautājumiem, kas saistīti ar finansēm; finansu vadītājs balso par organizatoriskās daļas jautājumiem; organizatoriskās daļas vadītājs balso par jautājumiem, kas attiecas uz sekretāriem utt. u.tml.