Laikraksts "Völkische Beobachter", kā var secināt no nosaukuma, bija tautisks periodisks orgāns ar visām tā priekšrocībām, kļūdām un nemākulību, kas bija raksturīgi tā laika tautiskajiem uzņēmumiem. Laikraksta saturs visumā bija cienījams, bet komerciālais stāvoklis — ārpus jebkuras kritikas. Izdevēju uzskats bija tāds, ka laikraksts jālaiž klajā, pamatojoties uz kustības piekritēju ziedojumiem. Taču mēs uzskatījām, ka piespiest partiju maksāt par komercuzņēmuma kļūdām un neprasmi ir vienkārši nepieklājīgi. Nedrīkst godājamus patriotus piespiest maksāt par izdevēja nemākulību.
Uzskatīju par savu pienākumu panākt tāda stāvokļa likvidēšanu. Un man laimējās. Atradu tādu cilvēku, kas prata ne tikai reorganizēt visu izdevniecības darbu, bet arī kļuva par pirmo komercvadītāju visiem partijas uzņēmumiem. 1914. gadā frontē jau satikos ar mūsu tagadējo partijas komercdarbības vadītāju Maksi Anmani, kas toreiz bija mans priekšnieks. Četros kara gados vairākkārtīgi pārliecinājos, ka šim cilvēkam ir tādas neparastas īpašības kā centība un izcila godprātība. Lūk, šis cilvēks tagad kļuva par mūsu līdzstrādnieku.
1921. gada agrā rudenī kustība pārdzīvoja smagu krīzi. Daudzi līdzstrādnieki mani neapmierināja, bet viens līdzstrādnieks pat apzaga kasi. Tieši šajā laikā satiku frontes biedru Maksi Anmani un lūdzu viņu pārņemt partijas komercdarbības vadību. Taču Anmanim bija labs un perspektīvs amats. Tomēr pēc ilgas šaubīšanās viņš piekrita, bet prasīja, lai būtu pakļauts tikai man, bet nevis komitejas nejēgām.
Tagad var sacīt, ka, pateicoties šim cilvēkam un viņa komerczināšanām, partijas uzņēmumu darbs tika sakārtots. Kopš tā laika centrālie partijas uzņēmumi kļuva par parauguzņēmumiem. Vismaz neviens no zemāka līmeņa partijas organizāciju uzņēmumiem nevarēja sasniegt centrālo partijas uzņēmumu līmeni. Taču, kā tas parasti mēdz būt, tieši tādi cilvēki kļūst par skaudības un ienaida upuri. Diemžēl tas apstiprinājās ari šoreiz. Tur neko nevar darīt, vienīgi jāsaglabā iecietība.
Jau 1922. gadā kustībai tika radīts stabils kā organizatoriskais, tā arī komerciālais pamats. Mums bija jau pilnīgi izveidota centrālā kartotēka, kas aptvēra visus partijas biedrus; partijas finansēšanai bija drošs pamats; kārtējos izdevumus sedza kārtējie ienākumi; ārkārtējus izdevumus sedza ārkārtējie ieņēmumi. Neskatoties uz to, tomēr tas bija smags laiks, jo partija iestiga parādos. Samaksāti gan tika nelieli rēķini. Taču partija pakāpeniski sāka uzkrāt savu kapitālu. Darbā ievērojām tādus noteikumus, kādi pastāv privātuzņēmumos: darbiniekiem nav vajadzīga tikai pārliecība, viņiem prasmīgi un cītīgi jāveic savs darbs. īsts nacionālsociālists apliecina savus uzskatus ar to, ka kvalitatīvi un apzinīgi veic darbu, ko ir uzticējis kolektīvs. Cilvēki, kas neprot labi veikt savus pienākumus, lai nelepojas ar "pārliecību", jo tādējādi viņi grēko attiecībā pret nacinālsociālistisko pārliecību. Jaunais komercvadītājs ar ārkārtīgu enerģiju aizstāvēja viedokli, ka partijas uzņēmumi nav vistiņas, kas dēj zelta oliņas sliņķiem, kaut ari tie būtu kustības piekritēji vai partijas biedri.
Mūsu partijai asi jācīnās pret korupciju un jāpierāda, ka tās aparāts nav saindēts ar tādām pašām slimībām kā pārējo partiju aparāti. Mums bija pat gadījumi, ka pieņēmām darbā laikraksta administrācijā cilvēkus, kuri pēc savas pārliecības piederēja pie bavāriešu tautas partijas. Toties viņi parādīja īstu profesionalitāti. īstenojot šādu politiku, laikraksta personāla sastāvā palielinājās kustības piekritēju skaits. Vairums darbinieku vēlāk kļuva par labiem nacionālsociālistiem, kas tālāk dzīvē un darbā parādīja uzticību jaunajai kustībai. Protams, ja mums bija jāizvēlas viens no diviem vienādi kvalificētiem darbiniekiem, — turklāt viens bija partijas biedrs, bet otrs nē, — tad izvēlējāmies pirmo. Taču nekad nepieņēmām darbā cilvēku tikai tādēļ, ka viņš ir partijas biedrs. Tā neatlaidība, ar kuru mūsu jaunais komercvadītājs īstenoja dzīvē šo principu, vēlāk nodrošināja mūsu kustībai lielus panākumus. Tikai pateicoties tam. inflācijas smagajos apstākļos, kad bankrotēja tūkstošiem uzņēmumu un laikrakstu, mūsu kustības komercvadībai bija augsts līmenis, un laikraksts "Völkische Beobachter" arvien vairāk nostiprinājās. Tieši šajā laikā šis laikraksts izveidojās par vienu no lielākajiem ikdienas preses izdevumiem.
1921. gads kļuva ievērojams ari ar to, ka, kļūstot par partijas vadītāju, panācu visu partijas uzņēmumu atsvabināšanu no jebkādas komiteju un koleģiālo organizāciju iejaukšanās. Tas bija ļoti svarīgi, jo citādi uzņēmumā nevarēja atrast nopietnu kandidatūru darbam. Nopietns darbinieks nekad nenāks strādāt uzņēmumā, ja zinās, ka tā darbībā jaucas neko nepratēji pļāpas, tēlojot darbību, bet patiesībā ieviešot nekārtību un haosu. Un visi šie "padomnieku" kungi bija spiesti aiziet. Viņiem nekas cits neatlika kā meklēt citus "pienākumus", kas tiem deva iespēju laiku pa laikam "kontrolēt", "inspirēt" utt. Tajā pašā laikā bija arī citu cilvēku kopums, kas nemitīgi meklēja jaunus projektus, plānus, idejas utt. Šo cilvēku augstākais ideāls bija radīt kaut kādas komitejas, kurām vajadzētu "okšķerēt", ko dara citi, un "kontrolēt". Šiem "komitejniekiem" pat galvā neienāca doma, ka cilvēkus tāda rīcība aizvaino. Es, protams, aizstāvēju godīgus un apzinīgus cilvēkus cīņā ar tādiem "komitejniekiem".
Labākais veids, kā atbrīvoties no līdzīgām komitejām, kas pieņem neizpildāmus lēmumus vai ir bezdarbīgas, bija piedāvāt to darbiniekiem kādu tiešām īstu darbu. Bija smieklīgi noskatīties, kā tādu komiteju locekļi acumirklī aizmuka no mūsu komitejām. Katrreiz, kad man līdzīgos gadījumos nākas saskarties ar pašreizējiem mūsu augsto valsts iestāžu darbiniekiem, tas manī izraisa smieklus.
1923. gada 9. novembrī varēja novērtēt mūsu darba rezultātus. Pirms četriem gadiem, kad pievienojos kustībai, tai nebija pat sava zīmoga. 1923. gada 9. novembrī partiju izformēja un tās īpašumu konfiscēja. Šajā laikā partijas kapitāls, ieskaitot arī laikraksta īpašumu, sastādīja vairāk nekā 170 tūkstošus zelta marku.
12. nodaļa: Arodbiedrību jautājums
Kustības straujā augšana piespieda mūs 1922. gadā ieņemt noteiktu pozīciju tādā jautājumā, kas līdz pat šim laikam nav pilnīgi atrisināts.
Nemitīgi meklējām metodes, ar kurām varētu ātrāk un vieglāk iekarot tautas masu sirdis. Taču vienmēr saskārāmies ar iebildumu, ka tik ilgi, kamēr strādnieku profesionālo un ekonomisko interešu aizstāvēšanā noteicēji ir mums naidīgi cilvēki, strādnieki nekad pilnīgi nepiederēs mums. Tas tiešām tā arī ir. Valda uzskats, ka uzņēmumā nodarbinātais strādnieks vispār nevar eksistēt, ja nav arodbiedrības biedrs. Lieta nav tikai tajā faktā, ka arodbiedrības aizsargā viņa ekonomiskās intereses. Galvenais ir tas, ka strādnieku vispār ilgi neturēs uzņēmumā, ja viņš nebūs arodbiedrības biedrs. Strādnieku lielākā daļa jau ir arodbiedrību biedri. Cīņā par noteiktu darba algas līmeni arodbiedrības panāca tarifu līgumu noslēgšanu. Neapšaubāmi, ka cīņas iznākums nāca par labu strādniekiem. Taču pieklājīgs strādnieks vienmēr izjutīs sirdsapziņas pārmetumus, ja saņems daudz augstāku darba algu, kādu ir panākusi arodbiedrība, bet pats šajā cīņā nepiedalīsies. Par šiem tematiem runāt ar vidējiem buržuāziskiem uzņēmējiem ir veltīgi. Uzņēmēji nesaprot (vai arī negrib saprast) ne šī jautājuma materiālo, ne arī morālo pusi. Viņi ir pārliecināti par to, ka viņu ekonomiskās intereses it kā prasa, lai strādnieki nebūtu organizēti. Un tāpēc uzņēmēji nav spējīgi kaut cik objektīvi spriest par šiem jautājumiem. Lūk, tāpēc nākas griezties pie cilvēkiem, kuri nav ieinteresētās personas, un par kuriem nevar teikt, ka viņi aiz kokiem neredz mežu. Šie labas gribas cilvēki saprot to, no kā ir atkarīga mūsu dzīve tagad un nākotnē.