Darba pirmajā daļā jau pietiekami sīki apskatīju arodbiedrību nepieciešamību, to mērķus un nozīmi. Mans viedoklis ir tāds, ka līdz tam laikam, kamēr radikāli nemainīsies darba devēju un darba darītāju savstarpējās attiecības, strādniekiem neatliks nekas cits, kā pašiem - līdztiesīgiem kontrahentiem - aizstāvēt savas ekonomiskās intereses. Norādīju, ka šīs savstarpējās attiecības mainīsies vai nu valsts pasākumu, vai arī visu iedzīvotāju pāraudzināšanas rezultātā. Darba pirmajā daļā attīstīju domu, ka strādnieku ekonomisko interešu aizsardzība lietderīga sabiedrībai kopumā, jo tā novērš sociālo netaisnību, kas spēj nodarīt sabiedrībai milzīgu ļaunumu. Vispār paskaidroju, ka arodbiedrības ir nepieciešamas tik ilgi, kamēr starp uzņēmējiem ir cilvēki, kas ne tikai neapzinās savus sociālos pienākumus, bet arī neizprot visprimitīvākās cilvēku tiesības. Turklāt nonācu pie neizbēgama secinājuma, ka, ja strādniekiem ir vajadzīga pašaizsardzība, tad tā ir iespējama, tikai strādniekiem apvienojoties arodbiedrībās.
Šāds mans viedoklis nemainījās arī 1922. gada. Taču tagad vajadzēja precīzi formulēt mūsu attieksmi pret šo problēmu. Nevarējām vairs turpmāk aprobežoties tikai ar mūsu pārliecības deklarēšanu: vajadzēja no tās izdarīt praktiskus secinājumus.
Bija nepieciešamas atbildes uz šādiem jautājumiem.
1. Vai arodbiedrības ir nepieciešamas?
2. Vai Vācijas nacionālsociālistiskajai partijai vajadzēja pašai darboties arodbiedrību jomā, vai saviem biedriem dot iespēju jebkādā citā formā piedalīties arodbiedrībās?
3. Kādam jābūt nacionālsociālistisko arodbiedrību raksturam? Kādi ir mūsu uzdevumi un mērķi?
4. Kā mēs panāksim tādu arodbiedrību?
Pirmais jautājums, manuprāt, jau ir pietiekami izklāstīts. Pašreizējos apstākļos arodbiedrības ir pilnīgi nepieciešamas. Uzskatu, ka tās pieder pie vissvarīgākajiem visas nācijas ekonomiskās dzīves iestādījumiem. Tām ir liela nozīme ne tikai valsts sociāli politiskajā dzīvē, bet arī tautas nacionāli politiskajā dzīvē. Ja plašu tautas masu vajadzības, pateicoties pareizai arodbiedrību organizācijai, tiktu patiešām pilnīgi apmierinātas un tajā pašā laikā tauta ar arodbiedrību starpniecību tiktu atbilstoši audzināta, tad tas tikai pastiprinātu tautas spēkus tās nelokāmajā cīņā par eksistenci.
Arodbiedrības vispirms ir nepieciešamas kā mūsu ekonomiskā parlamenta un nākamo tiesībkameru pamatakmeņi.
Otro jautājumu var tikpat viegli atbildēt. Ja jau arodkustībai ir liela nozīme, tad nacionālsociālisti te nevar aprobežoties tikai ar teorētiskām atbildēm; viņiem jāieņem praktiska pozīcija, bet tieši kāda pozīcija, - uz to jau ir grūtāk atbildēt.
Nacionālsociālistiskā kustība par savas darbības mērķi izvirza nacionālsociālistiskas valsts dibināšanu. Tāpēc nedrīkstam aizmirst, ka visas nākamās valsts iestādes jārada mūsu pašu kustībai. Būtu vislielākā kļūda domāt, ka pietiek pārņemt savās rokās tikai varu un tad acumirklī no nekā radīt jaunas iestādes. Taču jau iepriekš ir jāsagatavo šim nolūkam kadri. Ārējai formai te nav sevišķi lielas nozīmes, bet galvenā loma ir garam, kas piepilda šo formu. Nekas nav vieglāk kā, piemēram, ar pavēli diktatoriski uzspiest valsts iestādēm tādu vadības principu, kāds tiek praktizēts partijas organizācijās, t.i., vadoņa principu. Taču īsteni vitāla šī principa ieviešana būs tikai tad, ja to realizēs pakāpeniski, veicot nepieciešamo personu atlasi, kuri varēs būt vadoņi.
Tāpēc nevajag iedomāties, ka tūlīt no kāda portfeļa izvilktos jaunās valsts iekārtas projektus varēs uzreiz "ieviest dzīvē", kad notiks valsts varas pārņemšana. Kaut ko tamlīdzīgu var, protams, censties izdarīt, bet rezultāts nekad nebūs pietiekami labs; vairākumā gadījumu tā būs nedzīva bērna dzimšana. Tādi plāni atgādina tikai Veimāras Konstitūcijas rašanās apstākļus un mēģinājumu līdz ar to dāvināt vācu tautai arī jaunu karogu.
Tikai tam nebija nekāda sakara ar to, ko mūsu tauta bija piedzīvojusi pēdējā pusgadsimtā. Nacionālsociālistiskai valstij ir jāsargās no līdzīgiem eksperimentiem. Tai jārodas no sen jau pastāvējušām organizācijām, kurās jāvalda nacionālsociālistiskam garam.
Jau runājām, ka tieši tagadējās profesionālajās organizācijās, t.i., vispirms arodbiedrībās redzam mūsu nākamo ekonomisko kameru iedīgļus. Taču tam, lai nākamais centrālais ekonomiskais parlaments tiešām būtu nacionālsociālistiska iestāde, ir nepieciešams, lai jau tagadējos iedīgļos būtu jūtams nacionālsociālistiskais gars. Mūsu kustības iestādes jāpārveido par valsti, taču valsts arī nevar ar vienu sitienu no nekā uzburt noteiktas organizācijas, ja vien negribam, lai tie nebūtu nedzīvi veidojumi.
Raugoties no šī viedokļa, izriet secinājums, ka nacionālsociālistiskajai kustībai jāatzīst savas arodbiedrības nepieciešamība.
Minētais jautājums nacionālsociālistiskajai kustībai jārisina arī tāpēc, ka gan darba devējus, gan strādniekus nevar audzināt nacionālsociālistiskā garā tikai ar teorētisku uzdevumu risināšu, apelēšanu pie viņu sirdsapziņas u.tml. To var sasniegt tikai ikdienas cīņā, pārveidojot visus dzīves apstākļus. Tikai tā mūsu kustība var pāraudzināt abas lielās ekonomiskās grupas un satuvināt to viedokļus vissvarīgākajā jautājumā. Bez tāda iepriekšēja darba cerība radīt patiešām visas tautas interešu vienotību būtu vistīrākā ilūzija. Ir nepieciešams, lai mūsu pasaules uzskata lielie ideāli pakāpeniski iekļūtu visās dzīves jomās. Tikai tad izveidosies jauns dzīves stils, kuram būs stiprs pamats un kas nozīmēs, ka jaunais laiks ir patiešām iekšēji piepildīts.
Tāpēc kustībai ne tikai pozitīvi jāattiecas pret arodbiedrību ideju, bet tai arī jāizvirza uzdevums pāraudzināt visus piekritējus un partijas biedrus, lai viņi sagatavotu patiešām nākotnes nacionālsociālistisko valsti.
No augstāk teiktā izriet atbilde uz trešo jautājumu.
Nacionālsociālistiskajām arodbiedrībām nav jābūt šķiru cīņas orgāniem, bet gan tikai profesionālu pārstāvniecību orgāniem. Nacionālsociālistiska valsts nepazīst "šķiras". Politiskajā jomā tā zina tikai pilsoņus, kuriem ir pilnīgi vienādas tiesības un vienādi pienākumi. Blakus tiem ir valsts pavalstnieki, kuriem nav politisko tiesību.
No nacionālsociālpolitiskā viedokļa vadoties, arodbiedrību uzdevums nebūt nav noteiktu iedzīvotāju grupu saliedēšana valsts iekšienē un to pārvēršana šķirās, lai pēc tam valstī vadītu cīņu ar citām saliedētām iedzīvotāju grupām. Mēs nevaram uzskatīt, ka tāds ir arodbiedrību uzdevums. Nē, šo uzdevumu tām mākslīgi uzspieda marksisti tajā brīdī, kad viņi pārvērta arodbiedrības par savas cīņas ieroci. Arodbiedrībām nepiemīt "šķiru cīņas gars"; tas ir raksturīgs marksistiem, kas tās pārvērta par ekonomisko ieroci, kuru internacionālais jūdaisms tagad lieto, lai sagrautu brīvo neatkarīgo nacionālo valstu saimnieciskos pamatus, iznīcinātu nacionālo industriju un tirdzniecību. Un līdz ar to tiek nospiestas brīvās tautas verdziskā atkarība.
Pretstatā tam, nacionālsociālistiskajām arodbiedrībām organizatoriski jāapvieno noteiktas nacionāli saimnieciskās dalībnieku grupas nolūkā nostiprināt nacionālo saimniecību un palielināt tās spēkus. Novēršot pastāvošās ļaunprātības, kas galu galā tikai kaitē nacionālajam tautas organismam kopumā, arodbiedrības cīnīsies pret visu to, kas nodara ļaunumu nācijai un tātad arī valstij un tajā skaitā saimniecībai.