Streiks nacionālsociālistiskajai arodbiedrībai nav līdzeklis, lai sagrautu vai satricinātu nacionālo ražošanu. Tas ir līdzeklis cīņā pret ļaunprātībām, kuras kaitē ražošanai un tātad arī sabiedrībai kopumā. Atsevišķa strādnieka darba ražīgums vienmēr ir atkarīgs no vispārtiesiskā un sociālā stāvokļa, kādu viņš ieņem saimnieciskajā procesā. Taču galarezultātā viņa darba ražīgums sekmēs ražošanas attīstību kopumā. Līdz ar to strādnieka personiskais liktenis ir arī atkarīgs, no visas saimniecības kā viena vesela uzplaukuma.
Darbaļaudīm - nacionālsociālistiem - jābūt pārliecinātiem, ka kapitālistiskas saimniecības uzplaukums nodrošina arī viņu personisko materiālo labklājību.
Darba devējiem - nacionālsociālistiem - jāapzinās, ka strādnieku laime un apmierinājums ir viņu pašu uzņēmumu tālāka uzplaukuma priekšnosacījums.
Gan strādnieki - nacionālsociālisti, gan arī darba devēji - nacionālsociālisti ir vienlīdz visas tautas pilnvarotie un aizstāvji.
Mūsu iekārta kā vieniem, tā arī otriem nodrošina maksimālu personisko brīvību viņu pienākumu izpildē. Tā dara to tāpēc, ka, kā liecina pieredze, katrs savus pienākumus veic jo labāk, jo viņam ir lielāka brīvība, un jo mazāk viņš tiek piespiests tos veikt. Pārmērīga piespiešana pienākumu pildīšanā tikai traucē spējīgāku un zinošāku cilvēku atlases procesu.
Lūk, tāpēc nacionālsociālistiskajām arodbiedrībām streiks ir līdzeklis, kuru var un vajag izmantot tikai līdz tam brīdim, kamēr vēl nepastāv nacionālsociālistiska tautiska valsts. Mūsu valsts uzņemsies itin visu pilsoņu tiesību aizsardzību un līdz ar to panāks nesaskaņu zušanu starp abām lielajām iedzīvotāju grupām, t.i., darba devējiem un strādniekiem. Tad arī pati cīņa, kas zināmā mērā samazina ražošanu un rada zaudējumu visai sabiedrībai, kļūs lieka. Mūsu ekonomiskajām kamerām valdība uzliks par pienākumu rūpēties par visas nacionālās ražošanas attīstības normālu gaitu un par visu trūkumu un kļūdu savlaicīgu novēršanu. Tas, ko tagad nevar novērst citādi kā miljonu cīņā, tad tiks izskausts tiesību kameru un saimnieciskā parlamenta sienās. Tiks pārtraukta uzņēmēju un strādnieku sīvā cīņa par darba algas tarifiem, turklāt nodarot milzīgu ekonomisku ļaunumu visai saimniecībai. Tad visas šīs problēmas kopīgi tiks risinātas iestādē, kura augstāk par visu vērtēs sabiedrības un valsts labumu kopumā un kurai nebūs nekāda cita kritērija.
Šajā un visās citās jomās valdīs dzelžainais likums, ka pirmajā vietā ir tēvija un tikai tad partija.
Nacionālsociālistisko arodbiedrību uzdevums ir savu biedru audzināšana tieši tādā garā un to sagatavošana šim daudz augstākajam mērķim, kuru var formulēt šādi: visu un katra kopīgs darbs tautas un valsts dzīves nodrošināšanai atbilstoši iedzimtajām spējām un to attīstībai, ko veicināja sabiedrība.
Uz ceturto jautājumu - kā mēs panāksim tādu arodbiedrību izveidošanu - savulaik bija īpaši grūti atbildēt.
Celt tukšā vietā ir vieglāk nekā būvēt, kad šeit jau pastāv kaut kas līdzīgs. Ja noteiktā vietā vēl nav konkrētās nozares uzņēmuma, tad to izveidot ir viegli. Ievērojami grūtāk ir nodibināt uzņēmumu, ja tam līdzīgs uzņēmums jau tur darbojas. Taču vēl grūtāk ir nodibināt uzņēmumu līdztekus, kad īsti uzplaukt var tikai viens no tiem. Tādā gadījumā iniciatora uzdevums ir ne tikai nostiprināt savu jauno uzņēmumu, bet arī darīt visu iespējamo, lai konkrētajā vietā iznīcinātu jau esošo uzņēmumu.
Nacionālsociālistisko arodbiedrību pastāvēšana blakus citām arodbiedrībām ir bezjēdzīga. Nacionālsociālistiskajai arodbiedrībai jāapzinās savi lielie uzdevumi un neapšaubāmi jābūt neiecietīgai pret paralēlām un it īpaši naidīgām organizācijām. Mūsu arodbiedrībai jāizvirza sev mērķis līdz beigām pastāvēt ar savu "es", izmantojot izņēmuma stāvokli. Šajā jomā mums arī nevar būt nekādu vienošanos un nekādu kompromisu ar radniecīgiem centieniem. Nē, vispirms ir nepieciešams sevišķs prasīgums attiecībā uz mums pašiem.
Lai to sasniegtu, bija iespējami tikai divi ceļi.
1. Varēja sākt organizēt savas arodbiedrības un pēc tam pakāpeniski uzsākt cīņu ar internacionālajām marksistiskajām arodbiedrībām.
2. Varēja sākt iespraukties marksistiskajās arodbiedrībās un pacensties piepildīt tās ar jaunu garu, radot ieroci cīņai par jauno pasaules uzskatu.
Pirmais ceļš bija nepieņemams šādu apsvērumu dēļ: tolaik mums bija ļoti niecīgi finansu līdzekļi. Arvien pieaugošā inflācija arī stāvokli apgrūtināja, un līdz ar to šajos gados bija grūti runāt par kaut kādiem jūtamiem labumiem, ko arodbiedrības varētu nodrošināt saviem biedriem. Ievērojot to, strīdnieki neredzēja īpašu jēgu maksāt arodbiedrībām biedru naudu. Arī jau esošās marksistiskās arodbiedrības atradās uz sabrukuma robežas, kuras no izputēšanas glāba tikai Kuno kunga ģeniālā Rūras akcija, kas pēkšņi arodbiedrībām uzdāvināja miljonus marku. Tieši šo "nacionālo" reihskancleru būtībā jāuzskata par marksistisko arodbiedrību glābēju.
Mums tolaik tādu finansiālo iespēju nebija. Taču tādas arodbiedrības, kuras naudas trūkuma dēļ nebija spējīgas sniegt strādniekiem materiālo atbalstu, nevarēja cerēt arī uz to, ka tās kāds atbalstīs. Un beidzot, būtiska nozīme bija tam apstāklim, ka jaunu arodbiedrību radīšanu nedrīkstēja uzticēt parastiem, viduvējiem darbiniekiem.
Vispār šīs problēmas risināšanā jautājumam par vajadzīgiem (derīgiem) cilvēkiem bija milzīga nozīme. Tolaik manā rīcībā nebija neviena cilvēka, kuram būtu varējis uzticēt šī ļoti svarīgā uzdevuma risināšanu. To, kas prastu šajā laikā tiešām sašķelt marksistiskās arodbiedrības un šīs šķiru cīņas iznīcinātājmašīnas vietā nodibināt nacionālsociālistiskās arodbiedrības, būtu varējis nosaukt par vienu no mūsu tautas dižākajiem cilvēkiem. Un šī cilvēka krūšu tēls kādreiz atrastos Rēgensburgas Valhallā.
Taču diemžēl nezināju nevienu cilvēku, kurš būtu piemērots šāda mērķa īstenošanai.
Būtu pilnīgi nepareizi uzskatīt, ka arī internacionālo arodbiedrību priekšgalā tagad atrodas pilnīgi viduvēji cilvēki. Tas neko nepierāda, jo, kad savulaik dibinājās šīs arodbiedrības, nekādas līdzīgas organizācijas nepastāvēja. Turpretī tagad nacionālsociālistiskajai kustībai nākas cīnīties pret sen pastāvošo un plašo organizāciju. Tam, kurš grib cīņā uzvarēt, jābūt stiprākam par to, kas tikai aizsargā savas pozīcijas. Tagad marksistisko arodbiedrību cietokšņus viegli var noturēt arī visviduvējākie darboņi. Bet, lai sekmīgi šturmētu un ieņemtu šos cietokšņus, ir nepieciešama mežonīga enerģija, ģeniālas cilvēku spējas. Bezmērķīgi būtu strīdēties ar likteni, kamēr vēl nav atradies tāds cilvēks un vēl bezjēdzīgāk būtu ieņemt šos cietokšņus, balstoties tikai uz tāda cilvēka surogātu.
Šajā gadījumā jāievēro, ka dzīvē reizēm labāk atlikt kāda jautājuma risināšanu nekā ķerties pie tā ar nepiemērotiem līdzekļiem.
Bija vēl viens apsvērums, kuru nevajadzētu saukt par demagoģiju. Man bija un arī tagad ir stingra pārliecība, ka ir bīstami lielu principiāli politisku cīņu pārāk agri saistīt ar ekonomiskām problēmām. Tas it īpaši attiecas uz vācu tautu. Te ekonomiskā cīņa tūlīt novirzīs enerģiju no politiskās cīņas. Ja vācietis pārliecināsies, ka taupīgi dzīvojot, viņš varēs iegādāties sev mazu mājiņu, viņš tūlīt pat centīsies šo mērķi sasniegt. Viņam vairs neatliks laika politiskajai cīņai pret tiem, kuri pēc neilga laika, protams, pratīs atņemt pēdējos grašus, kurus viņš būs ieekonomējis, taupīgi dzīvojot. Tā vietā, lai tiešām cīnītos līdz uzvarai par saviem politiskajiem mērķiem un pārliecību, vācietis, rūpējoties par savu mājiņu, būs apsēdies starp diviem krēsliem.