Nacionālsociālistiskajai kustībai tagad stāv priekšā lielāko cīņu sākums. Tai jākoncentrē visa uzmanība un enerģija programmas ideālu izstrādes pabeigšanai un cīņai par to īstenošanu. Turklāt cīņas panākumi iespējami tikai tajā gadījumā, ja šai cīņai varēsim veltīt visus spēkus.
To, cik uzmanības novirzīšana no saimnieciskajām problēmām stipri paralizē aktivitāti politiskajā cīņā, vislabāk pierāda klasisks piemērs.
Vācijas revolūciju 1918. gada novembrī veica ne jau ar arodbiedrību spēkiem, bet pret tām. Vācijas buržuāzija neveda nekādu politisku cīņu par labāku nākotni tāpēc, ka tā labākas nākotnes pietiekamu garantiju saskatīja saimnieciskajā izaugsmē.
No šīs pieredzes jāmācās, jo ar mums var notikt tas pats. Jo vairāk sasprindzināsim kustības spēkus politiskajai cīņai, jo ir ticamāk, ka gūsim panākumus visās jomās. Taču, ja priekšlaicīgi apgrūtināsim savu kustību ar arodbiedrību jautājumiem, pārceļotāju politikas jautājumiem un citām līdzīgām problēmām, tad no tā mūsu lietai kopumā labuma nebūs. Visas šīs problēmas pašas par sevi ir ļoti svarīgas, bet tās īsti atrisināt varēsim tikai tad, kad būs iespējams izmantot politisko varu. Līdz tam laikam problēmas var tikai paralizēt mūsu politisko varu. Līdz tam laikam šīs problēmas var tikai paralizēt mūsu kustības enerģiju. Jo priekšlaicīgāk uzmanība tiks pievērsta minētām problēmām, jo vairāk tā kaitēs kustībai un vēl vairāk vājinās cīņas gribu politiskās kārtības kardinālā pārveidē. Šādā situācijā ir pilnīgi iespējams, ka arodbiedrības sāktu novirzīt politisko kustību no pareizā ceļa, lai gan mūsu principiālie politiskie uzskati nosaka arodbiedrību kustības attīstības ceļus.
Nacionālsociālistiskās arodbiedrības var dot jaunajai kustībai un tautai patiesu labumu, tikai tajā gadījumā, ja tajās jau būs tik stipri iesakņojušās mūsu idejas, ka tām vairs nepastāvēs briesmas iekļūt marksisma tīklos. Tāpēc mums nav vajadzīgas tādas nacionālsociālistiskas arodbiedrības, kuras tikai vienkārši konkurē ar marksistiskajām arodbiedrībām. Labāk būtu, ja tādu arodbiedrību vispār nebūtu. Mums ir nepieciešamas tādas arodbiedrības, kuras spētu pieteikt pret marksistiskajām arodbiedrībām ne tikai organizatorisko, bet arī idejisko cīņu. Tām jāprot dot izšķirošais trieciens marksistiskajām arodbiedrībām kā šķiru cīņas organizācijām un šķirisko ideju pārstāvēm. Mūsu arodbiedrībām jāizspiež marksistiskās arodbiedrības un pašām jākļūst par organizācijām, kuras pārstāvētu vācu pilsoņu profesionālās intereses.
Visi šie uzskati toreiz bija un tagad ir vēl arī pretrunā ar pašu arodbiedrību dibināšanu, - vai tad pēkšņi parādītos tāds cilvēks, kuram liktenis būtu lēmis atrisināt tieši šo problēmu?
Tātad ir palikušas vairs tikai divas pēdējās iespējas: vai nu ieteikt saviem biedriem izstāties no arodbiedrībām, vai arī dot padomu viņiem palikt tajās un veikt to iekšienē postošu darbu pret marksismu.
Es vispār rekomendēju otro ceļu.
1922. - 1923. gadā to varēja droši ieteikt. Arodbiedrībās iestājušos biedru skaits bija salīdzinoši neliels, bet finansiālais labums no biedru naudām nebija nekāds sakarā ar inflāciju. Mēs arodbiedrībām nodarījām ļoti būtisku kaitējumu, jo mūsu biedri, kuri bija iestājušies arodbiedrībās, tur veica visasākās kritikas politiku un iekšējo rindu šķelšanu.
Izšķiroši uzstājos pret mēģinājumiem radīt mazas arodbiedrības, kas jau no paša sākuma neizbēgami būtu nolemtas neveiksmei. Uzskatīju par īstu noziegumu atņemt strādniekiem arodbiedrību biedru naudas veidā kaut vai nelielu daļu no viņu pieticīgās darba algas tādai organizācijai, par kuras lietderību nebiju pārliecināts.
Ja kāda jauna politiska partija parādās un ātri pazūd, tad tā nav nelaime. Nereti no tā ir pat tikai labums. Jebkurā gadījumā tur nevienam nav tiesību sūdzēties: kas iemaksā biedra naudu kādas politiskās partijas labā, tas vienmēr dod savu naudiņu it kā "à fonds perdu". Taču tam, kurš biedru naudu iemaksā arodbiedrības kasē, ir tiesības prasīt, lai arodbiedrība patiešām viņam kaut ko nebūt palīdz. Ja konkrētajai arodbiedrībai nav nekādu izredžu to izdarīt, tad tādu arodbiedrību organizatori ir meļi vai vismaz vieglprātīgi cilvēki.
Lūk, ievērojot visus šos apsvērumus, mēs rīkojāmies 1922. gadā. Daži mani pretinieki uzskatīja, ka labāk saprot stāvokli nekā es, un sāka dibināt savas arodbiedrības. To, ka aizstāvējām augstāk minēto viedokli, viņi paziņoja par mūsu aprobežotības pierādījumu. Taču pagāja pavisam neilgs laiks, un viņu nodibinātās jaunās arodbiedrības pilnīgi pazuda no zemes virsas. Tādējādi viņi tāpat palika bez savām arodbiedrībām kā arī mēs. Starpība bija tikai tāda, ka mēs nebijām pievīluši ne sevi, ne citus.
13. nodaļa: Vācijas ārpolitika pēc pasaules kara
Jau pirms revolūcijas ārējās politikas vadība Vācijā bija pietiekami juceklīga un tai nebija nekādas noteiktas principiālas līnijas — sevišķi, ja runa bija par mērķtiecīgas savienības veidošanu ar citām valstīm. Pēc revolūcijas šis sajukums ne tikai turpinājās, bet kļuva vēl draudīgāks. Pirmskara laikā bija konstatējama vienkārši nepietiekama lietu izpratne un šajā apstāklī var redzēt mūsu aplamās ārpolitikas cēloni. Pēc kara beigām šo cēloni nākas saskatīt labas gribas un godīguma trūkumā. Galu galā ir pilnīgi dabiski, ka tās aprindas, kas, pateicoties revolūcijai, ieraudzīja īstenotus savus graujošos mērķus, pilnīgi nebija ieinteresētas ieturēt tādu ārējo politiku, kas galarezultātā varētu novest pie brīvas vācu valsts atdzimšanas. Šāda notikumu attīstība būtu pretrunā ar visu novembra nozieguma iekšējo jēgu, jo varētu pārtraukt vācu saimniecības un darbaspēka pāriešanu internacionālā kontrolē, kas, protams, nebūt neietilpst novembra noziedznieku plānos. Bet tas vēl nav viss. Ja jaunās Vācijas ārējā politika patiešām būtu virzīta uz to, lai Vācija atgūst brīvību, tas varētu radīt tiešus draudus pašreizējās varas pārstāvjiem valsts iekšienē. Katrs tiešām liels panākums ārējās politikas jomā ar dzelžainu nenovēršamību ved pie analoģiska rezultāta iekšpolitikā.
Taču nopietna nācijas atdzimšanas politika vispār nav iespējama, ja pirms tam valsts iekšienē nav nostiprinājusies nacionālā ideja. Ja valsts uzsāk nopietnu cīņu par savu nacionālo neatkarību un brīvību, tas nenovēršami rada nacionālas pašapziņas kāpinājumu, nacionālo jūtu nostiprināšanos, kas savukārt nevar nepastiprināt pretošanos antisociāliem elementiem valsts iekšienē.
Parastā, pelēkā miera laikā tauta salīdzinoši pazemīgi pārcieš tādu kārtību un pacieš tādus valdniekus, kādus ne par ko necietīs nacionālā kāpinājuma periodā.
Šādos vētrainos periodos tauta uzgriezīs muguru šiem cilvēkiem un bieži vien izrādīs arī tādu pretestību, kāda tiem var kļūt liktenīga. Atcerēsimies piemēru par to, kāda bija Vācijas sabiedriskā doma pret spiegošanas bīstamību kara sākumā. Šajā laikā notika īsts cilvēcisko kaislību sprādziens; nonāca pat līdz baltkvēlei, un sākās spiegu vajāšana, kas dažkārt kļuva pat netaisnīga. Bet vienlaikus katrs viegli sapratīs, ka arī ilgo miera laika gadu garumā pastāvēja spiegošanas draudi, un varbūt tie bija pat lielāki nekā kara dienās. Taču parastajos ikdienas apstākļos šiem draudiem neviens nepievērsa uzmanību.
Valsts parazītiem, kuri1 uzkāpa tronī, pateicoties novembra notikumiem, piemīt ļoti izsmalcināts pašsaglabāšanās instinkts. Viņi ļoti labi saprot, ka gadījumā, ja Vācija ieturētu gudru ārējo politiku un spētu noslēgt tai nepieciešamo savienību ar citām valstīm, tas novestu pie mūsu tautas nacionālās atbrīvošanās kāpuma un pēc tam izraisītu tādu nacionālo kaislību sprādzienu, kurš viegli varētu novest pie pašu novembra noziedznieku iznīcināšanas.