Kad es redzēju, ka arī sociāldemokrātijas vadoņi ir ebreji, man nokrita kā zvīņas no acīm. Līdz ar to bija beigusies ilga un smaga dvēseles cīņa.
Jau ikdienas saskarsmē ar biedriem jaunceltnē mani bieži izbrīnīja tas hameleonisms, ar kādu viņi par vienu un to pašu lietu izteica pilnīgi pretējas domas. Dažreiz šīs pārmaiņas notika dažu dienu, dažreiz pat pāris stundu laikā. Man bija grūti saprast, kā gan cilvēki, kas, divatā runājot, izsaka pietiekami saprātīgus uzskatus, var pēkšņi zaudēt savu pārliecību un nonākt masu varā. Es kritu izmisumā. Bija reizes, kad pēc vairāku stundu runāšanas man likās, ka tagad nu gan es beidzot esmu salauzis šo ledu vai arī izskaidrojis kādu acīmredzamu muļķību. Pats no sirds par to priecājos. Taču, diemžēl, man bija jāatzīst, ka nākamajā dienā visu vajadzēja sākt no gala. Tātad visa runāšana bija veltīga. Tāpat kā vēzeklis vienmēr no jauna nonāk savā sākumpunktā, arī ebreji vienmēr atgriezās pie saviem muļķīgākajiem uzskatiem.
Es varēju saprast šādas lietas: viņi nav apmierināti ar savu likteni; viņi to nolād par to, ka tas bieži vien ir tik nežēlīgs; viņi ienīst uzņēmējus, kurus uzskata par bezsirdīgiem vaininiekiem savā liktenī; viņi lamā varas iestādes, kuras, viņuprāt, necenšas saprast un uzlabot viņu likteni; viņi rīko demonstrācijas pret pārtikas produktu cenu paaugstināšanos un iziet ar savām prasībām ielās. Taču man palika pilnīgi nesaprotams, kāpēc viņus ir pārņēmis tik bezgalīgs naids pret savu nacionālo piederību un savas tautas diženumu, kāpēc viņi piemēslo savas zemes vēsturi un ceļ neslavu tās dižākajiem pārstāvjiem.
Šī cīņa pret savu būtību, pret savu ligzdu, savu dzimteni ir gan bezjēdzīga, gan arī neaptverama. Tas viss bija pretdabīgi.
No šī lāsta viņus varēja izārstēt tikai uz pāris dienām, dažreiz uz pāris nedēļām. Pēc kāda laika, satiekot šādu ebreju, atkal bija skaidrs, ka viņš kļuvis tāds pat kā agrāk.
Viņš atkal bija nonācis šo nedabīgo jūtu varā.
* * *
Pakāpeniski es pārliecinājos, ka sociāldemokrātiskā prese lielākoties atrodas ebreju rokās. Es nepievērsu tam īpašu uzmanību, jo arī citos laikrakstos stāvoklis bija tāds pats. Tikai viena lieta gan bija uzkrītoša: nevienu no tiem laikrakstiem, kuros toni noteica ebreji, nevarēja saukt par īsti nacionālu tādā nozīmē, kādā es jau no bērnības biju radis saprast nacionālismu.
Es pārvarēju sevi un sāku sistemātiski lasīt šos marksistiskos preses ražojumus; mana nepatika bezgalīgi palielinājās. Es mēģināju arī iepazīt tuvāk šos koncentrēto nelietību fabrikantus.
Sākot ar laikraksta izdevēju, visi kā viens bija ebreji.
Es pārskatīju tās sociāldemokrātiskās brošūras, kas man bija pieejamas, un sameklēju to autoru vārdus; tie bija ebreji. Es ielāgoju gandrīz visus vadoņu vārdus; arī tie lielākoties piederēja pie "izredzētās tautas". Vienalga, vai runa bija par valsts padomes pārstāvjiem, arodbiedrību sekretāriem, organizāciju priekšsēžiem vai aģitatoriem ielās, vienmēr es redzēju to pašu baiso skatu. Tādi vārdi kā Austerlica, Dāvids, Adlers utt. man paliks atmiņā uz mūžu. Viens gan man tagad kļuva skaidrs: tās partijas, ar kuras zemākajiem pārstāvjiem man jau mēnešiem ilgi bija jāizcīna vissīvākās cīņas, vadība gandrīz bez izņēmuma atradās svešas tautas rokās. To, ka ebrejs nav vācietis, es, paldies Dievam, sapratu uz visiem laikiem.
Taču tikai tagad es pilnībā iepazinu šo mūsu tautas pavedēju.
Nodzīvojot tikai gadu Vīnē, manī nostiprinājās pārliecība, ka neviens strādnieks nav tik iecietīgs, lai to nevarētu pievērst dziļākām zināšanām un lietu izskaidrojumam. Pamazām es biju kļuvis par pašu strādnieku mācības pazinēju un to izmantoju kā ieroci cīņā par savu iekšējo pārliecību.
Tagad gandrīz vienmēr panākumi bija manā pusē.
Masas varēja glābt, lai gan bija nepieciešams daudz laika un pacietības.
Taču ne vienreiz man neizdevās pārmainīt kāda ebreja uzskatus.
Es toreiz vēl biju pietiekami bērnišķīgs un nedomāju, ka varu viņus pārliecināt par šīs mācības ārprātu. Runājot mazos pulciņos, mana mēle kļuva stīva un rīkle sausa; man šķita, ka vajadzētu izdoties pārliecināt viņus par marksistiskā vājprāta kaitīgumu. Taču es panācu tieši pretējo. Likās, ka, izskaidrojot sociāldemokrātisko teoriju un to īstenošanas iznīcinošo ietekmi, es tikai nostiprinu viņu apņēmību.
Jo vairāk es ar ebrejiem strīdējos, jo labāk iepazinu viņu dialektiku. Sākumā viņi domāja, ka talkā nāks pretinieka muļķība. Pēc tam, kad vairs nespēja rast izeju, viņi paši sāka izlikties par muļķiem. Ja arī tas nelīdzēja, tad viņi izlikās, ka nav pareizi sapratuši vai arī momentā sāka runāt par citiem tematiem. Kad es mēģināju konkrēto jautājumu pārrunāt no jauna, viņi sāka izvairīties un izlikties, ka nezina neko par to. Tikko es pieskāros šādam apustulim, es sajutu pie savām rokām medūzas pretīgos taustekļus, kas satver upuri, lai tūdaļ pati sakļautos kopā. Ja kāds no maniem sarunu biedriem tika sakauts tik nāvīgi, ka pārējo klātbūtnē nespēja vairs neko citu kā piekrist, tad es jau sāku ticēt, ka esmu ticis soli uz priekšu. Taču nākamā diena man sniedza milzīgu pārsteigumu. Ebrejs vairs nezināja neko par to, kas bija noticis vakar un turpināja melst tās pašas blēņas, it kā nekas nebūtu noticis. Ja viņam ar sašutumu tika atgādināta vakardienas saruna, viņš izlikās pārsteigts un neatcerējās neko citu kā to, ka vakar viņš ir nepārprotami pierādījis savu taisnību.
Bija reizes, kad es pēc tam stāvēju kā sastindzis.
Es nezināju, kas man jāapbrīno vairāk - viņu mēles veiklība vai melošanas māka.
Pamazām es sāku viņus ienīst.
Tam visam bija arī savs labums. Atkarībā no tā, kā man noskaidrojās sociāldemokrātijas ideoloģijas pārstāvji vai tās izplatītāji, palielinājās mana mīlestība uz savu tautu. Vai gan atrastos kāds, kas, redzēdams šo pavedinātāja velnišķīgo veiklību, spētu nolādēt nelaimīgo upuri? Taču pašam bija tik grūti tikt galā ar šīs rases ("dieser Rasse Herr") dialektisko melīgumu!
Es pats biju pārliecinājies, cik grūti tas ir attiecībā uz cilvēkiem, kuri melo uz katra soļa, pilnīgi noliedz katru pateikto vārdu, lai pēc dažām minūtēm atkal mainītu savas domas!
Nē! Jo vairāk es iepazinu ebreju, jo vairāk man vajadzēja piedot vienkāršam strādniekam.
Es vairs nevainoju strādniekus, bet vainoju gan tos, kas neapžēlojas par strādnieku, lai dotu viņam to, kas taisnīgi pienākas, gan arī tos, kas necenšas pienaglot pie kauna staba šos pavedinātājus un kaitniekus.
Ikdienas pieredze mani rosināja izstudēt marksistiskās mācības avotus. Šīs mācības ietekme man bija skaidra, tās panākumi bija redzami katru dienu. Arī šo panākumu sekas nebija grūti prognozēt - vajadzēja tikai nedaudz fantāzijas. Man tikai vēl nebija skaidrs, vai šīs mācības izgudrotāji paši saprata, kādi būs viņu darba augļi. Nebija saprotams, vai viņi redzēja savas darbības nenovēršamās sekas, vai arī paši bija kļuvuši par savu maldu upuriem. Toreiz man likās iespējami abi varianti.
Pirmajā gadījumā katra domātāja cilvēka pienākums būtu doties uz šīs nelaimīgās kustības nometni, lai mēģinātu novērst vislielāko ļaunumu, ko tā var nodarīt. Otrajā gadījumā šīs tautas slimības tiešajiem vaininiekiem jābūt īstiem "elles izdzimumiem" (Teufel), jo tikai briesmoņa smadzenēs varēja rasties tādas organizācijas konkrēts plāns, kuras darbības galarezultāts var būt cilvēces kultūras sabrukums un pasaules bojāeja.
Šajā, otrajā gadījumā glābt varēja tikai cīņa ar visiem ieročiem, kādus pazīst cilvēka gars, prāts un griba neatkarīgi no tā, uz kuru pusi liktenis nosvērs uzvaras svaru kausu.