Tādēļ arī kopš 1918. gada mūsu vadošie valdības slāņi ietur tādu ārējo politiku, kura ir ārpus katras kritikas. Izsekojot šo politiku, nākas secināt, ka šie slāņi gandrīz vienmēr un visur plānveidīgi darbojas pret vācu nācijas interesēm.
Pirmajā acu uzmetienā var likties, ka valdošo slāņu darbībai šajā laukā nav nekāda plāna un sistēmas. Taču, ielūkojoties šajās darbībās dziļāk, būs skaidri redzams, ka mūsu priekšā ir to noziedzīgo metožu pēctecīgs turpinājums, kurām 1918. gada beigās pirmoreiz atklāti pieslējās novembra revolūcija.
Protams, mums šeit jāsaskata atšķirība starp atbildīgo jeb, precīzāk, "tiesīgo būt atbildīgiem" valsts vadoņu un vadītāju pozīciju, vidusmēra parlamentārā politikāņa pozīciju un milzīgās, bezatbildīgās, ar aitas pacietību apveltītās tautas nometnes pozīciju.
Vieni ļoti labi zina, ko grib; tie ir valsts vadītāji. Citi šādu politiku atbalsta vai nu tāpēc, ka zina, ko grib, vai arī tāpēc, ka gļēvulība tiem traucē uzsākt nopietnu cīņu pret to, ko viņi paši savos sirds dziļumos atzīst par kaitīgu. Tie ir vidējie parlamenta politikāņi. Nu, un trešie, t.i., iedzīvotāju pamatmasa pakļaujas neizpratnes un muļķības dēļ.
Kamēr nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija bija tikai neliela un mazpazīstama organizācija, ārējās politikas problēmām mūsu piekritēju acīs bija tikai otršķirīga nozīme.
Turklāt jaunā kustība vienmēr ir uzsvērusi, ka ārējā neatkarība un tautas brīvība nekrīt no zilām debesīm un nevar nākt kā šīs zemes varas pārstāvju dāvana; tā vienmēr ir tikai pašas tautas visu iekšējo sprieguma spēku auglis. Tautas nacionālās atbrīvošanās pacēluma patiesais priekšnosacījums ir visu to cēloņu iepriekšēja novēršana, kas sekmēja mūsu sagrāvi, un tās nometnes iznīcināšana, kas Vācijas sagrāvi izmanto savtīgos nolūkos.
Tas pilnībā izskaidro to, kāpēc jaunā kustība iesākumā galvenokārt koncentrējās uz iekšējās politikas problēmām un nevarēja vēl pienācīgu uzmanību veltīt ārējās politikas problēmām.
Tad, kad šī kustība paplašinājās un pārstāja būt neliela un maznozīmīga organizācija, tiklīdz mēs kļuvām par lielu partiju, uzreiz radās nepieciešamība noteikt pozīciju arī ārējās politikas jautājumos. Bija jāizstrādā ārējās politikas tēzes, kuras ne tikai nebūtu pretrunā ar mūsu pasaules uzskata pamatiem, bet gan tieši izrietētu no tā.
Mūsu tautai trūkst pietiekamas ārējās politikas skolas. Tādēļ jaunās kustības sevišķi svarīgs pienākums ir parādīt tās vadoņiem un arī visiem daudzajiem piekritējiem ārpolitikas problēmu izpratnes pamatmetodi. Bez tā praktiski nav iespējams sagatavoties tiem pasākumiem, kādi nepieciešami, lai mūsu tauta varētu ar laiku atgūt savu neatkarību un pilnīgu valstisko suverenitāti.
Pats svarīgākais un galvenais, kas mums jāatceras, ir tas, ka ārējā politika ir tikai līdzeklis ceļā uz mērķi; pats mērķis ir tikai viens — lai mūsu tautai būtu labums. Ārējā politika var un tai jāvadās tikai no viena apsvēruma: vai šāds pasākums ir derīgs tavai tautai, vai tas dos tai labumu tagad un nākotnē, vai arī sagādās tikai zaudējumus?
Tas ir vienīgais kritērijs, no kura var vadīties. Visi pārējie kritēriji — partiju un politiskie, reliģiskie, ari humānie apsvērumi utt. — pilnīgi atkrīt.
Kāds bija vācu ārējās politikas uzdevums pirms kara? Lai nodrošinātu mūsu tautas un tās bērnu iztiku uz šīs zemes, Vācijai vajadzēja veikt atbilstošu politiku un panākt noderīgus sabiedrotos. Galu galā arī pašlaik Vācijas ārējās politikas uzdevums ir tāds pats. Pastāv tikai šāda atšķirība: līdz karam varējām cīnīties par vācu nācijas saglabāšanu un nostiprināšanu, balstoties uz tolaik pastāvošās neatkarīgās valsts spēku; tagad nākas atkal no sākuma panākt mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanu un līdz ar to radīt priekšnosacījumus tālākai pareizai ārpolitikai, kura nākotnē varētu nodrošināt vācu tautas iztiku un nostiprināšanos.
Citiem vārdiem, mūsdienu Vācijas ārējās politikas mērķis ir sagatavot apstākļus, kas nepieciešami mūsu valsts neatkarības un brīvības atjaunošanai.
Turklāt visu laiku jāpatur prātā šāds kardināls apsvērums. Lai tauta iegūtu iespēju nākotnē izcīnīt sev neatkarību, nebūt nav nepieciešams, lai tā pilnībā saglabātu savas valstiskās teritorijas vienotību. Bez tā var arī iztikt. Daudz svarīgāk ir, lai tā saglabātu kaut nelielu savas valstiskās teritorijas tādu daļu, kas ir pilnīgi brīva. Tad šī nelielā teritorija var kļūt par visas nācijas ideju nesēju un uzņemties visas tautas atbrīvošanas cīņas sagatavošanu, ieskaitot arī bruņotu cīņu par brīvību un neatkarību.
Ja simtmiljonu tauta, lai saglabātu savu valstisko vienotību, ir gatava pazemīgi paciest verdzības jūgu, tas ir daudz sliktāk par to, ja tāda valsts un tāda tauta būtu sadrumstalota, bet būtu palikusi kaut viena neliela tautas daļa, kas saglabājusi pilnīgu brīvību. Protams, ir jāpieņem, ka šī tautas daļa apzināsies savu svēto misiju un būs gatava ilgi un neatlaidīgi cīnīties ne tikai par savas tautas garīgo un kultūras vienotību, bet arī dzimtenes atbrīvošanas militāro gatavību un to tautas daļu apvienošanu, kuras piemeklējusi nelaime būt svešzemju verdzībā.
Līdzīgos gadījumos vajag droši novirzīt otrajā plānā apsvērumus par šo otršķirīgo teritoriju atgūšanu un sakoncentrēt visus spēkus, lai atgūtu pilnīgu brīvību un patiesu neatkarību galvenajai teritorijai. Atgūt zaudētās provinces, atjaunot pilnīgu valstisko vienotību, ieskaitot visas atrautās drumslas, — tas nav atkarīgs tikai no apspiesto tautu vēlmēm, tikai no patstāvību saglabājušo teritoriju protestiem. Tas izdarāms tikai tad, ja teritorijās, kuras vairāk vai mazāk saglabājušas savu valstisko suverenitāti, atradīsies pietiekami reāli speķi, lai izcīnītu tēvzemes atjaunošanu tās iepriekšējās robežās.
Lai ar laiku atgūtu zaudētās teritorijas, jāprot ar visiem spēkiem nostiprināt valsts atlikušās brīvās daļas, visās sirdīs jāprot nostiprināt nesatricināmu apņemšanos par katru cenu izkalt jaunu spēku un īstajā brīdī sākt cīņu par visas tautas atbrīvošanu un apvienošanu. Mūsu secinājums ir šāds: jautājums par atrauto apgabalu atgūšanu ir pagaidām jāatliek un visa uzmanība jākoncentrē uz to, lai nostiprinātu atlikušās teritorijas; jāpanāk, lai šīs teritorijas atgūtu īstu politisko neatkarību un radītu to spēku, bez kura nekad neizdosies novērst svešzemju uzvarētāju nodarīto netaisnību.
Lai nācijas klēpī atgūtu atrautās teritorijas, nepietiek tikai ar viskarstākajiem protestiem. Ir vajadzīgs ļoti ass zobens. Šī zobena uzasināšana ir iekšējās politikas uzdevums. Radīt situāciju, kas ļauj to darīt un palīdz atrast jaunus sabiedrotos, ieroču brāļus, ir valsts ārējās politikas uzdevums.
* * *
Šī darba pirmajā daļā sīki apskatīju mūsu pirmskara laika ārējās politikas nekonsekvenci. No visiem četriem iespējamiem ceļiem, lai cīnītos par mūsu tautas saglabāšanu un uzturēšanu, valdība izvēlējās ceturto ceļu, t.i., visnelabvēlīgāko. Tā vietā, lai iegūtu jaunas zemes Eiropā, valdība nolēma turpināt iekarot kolonijas un nostiprināt starptautisko tirdzniecību. Cerot tādā veidā izvairīties no kara, valdība kļūdījās vēl vairāk. Cenšoties apsēsties uz visiem krēsliem reizē, Vācijas valdība patiesībā nokrita un palika sēžot zemē. Atmaksa par šo pašos pamatos nepareizo ārpolitiku arī bija karš.