No darba pirmajā daļā aprakstītajām iespējām vienīgā pareizā būtu bijusi trešā iespēja: ceļš uz Vācijas nostiprināšanos kontinentā, iegūstot sev jaunas teritorijas Eiropā.
Ja būtu gājuši pa šo ceļu, pēc kāda laika varētu papildināt šo taktiku ar koloniālo teritoriju iegūšanu. Šo politiku varēja īstenot vai nu savienībā ar Angliju, vai arī sasprindzinot pašu valsts militāro spēku tik lielā mērā, ka mēs būtu spiesti uz gadiem 40 - 50 pilnīgi atvirzīt otrajā plānā visus kultūras uzdevumus. Sliktākajā gadījumā arī tas būtu pilnīgi attaisnojies. Gandrīz vienmēr jebkuras nācijas kultūras nozīme ir saistīta ar tās politisko brīvību un neatkarību. Ja nav neatkarības, nav arī kultūras. Tas nozīmē, ka nav tādu upuru, kuri būtu pārāk lieli, ja bez tiem nevar nodrošināt nācijas politisko neatkarību un brīvību. Ja arī uz laiku kultūras attīstība nedaudz atpaliks, jo nāksies pārāk lielus līdzekļus piešķirt bruņojumam, tad pēc kāda laika tas atmaksāsies ar uzviju. Parasti tā arī notiek, un pēc ļoti spēcīga valsts spēku sasprindzinājuma tās neatkarības saglabāšanas interesēs neizbēgami iestājas atslābums un vajadzīgos līdzekļus atkal var novirzīt kultūrai. Tieši šādā laikā atkal sākas gigantisks kultūras uzplaukums, un valsts viegli panāk nokavēto.
No persiešu kara sasprindzinājuma sākās Perikla laika uzplaukums. Pēc pūniešu kariem sākās izcils kultūras uzplaukums Romas valstī.
Protams, tādas problēmas risināšanu kā jautājums par nepieciešamību pakļaut visus tautas centienus vienam vienīgam uzdevumam — nākamajam karam — nevar uzticēt parlamenta vairākumam, kas sastāv no muļķiem un slaistiem.
Pakļaut tautas dzīvi vienam vienīgam uzdevumam — militārai cīņai nākotnē — varēja Fridriha Lielā tēvs. Taču mūsu pašreizējā ebrejiski demokrātiskā parlamentārisma tēviem tāds uzdevums nav pa spēkam.
Jau tādēļ vien Vācijas gatavošanās jaunu zemju iekarošanai Eiropā pirmskara laikā varēja būt visai nenozīmīga. Šo uzdevumu atrisināt, ja nav vajadzīgo sabiedroto, bija ārkārtīgi grūti.
Tā kā pie mums pat dzirdēt negribēja par plānveidīgu gatavošanos karam, tad nolēma vispār atteikties no jaunu zemju iekarošanas Eiropā un izvēlējās koloniālās un tirdzniecības politikas ceļu, tādējādi atsakoties no vienīgās iespējami lietderīgās savienības ar Angliju.
Turklāt vēl iemanījās saraut attiecības ar Krieviju, neskatoties uz to, ka politikai, kas par savu uzdevumu izvirza cīņu ar Angliju, loģiski būtu jānoved pie savienības ar Krieviju. Galu galā mēs iesaistījāmies karā visu pamesti un nelaimīgā savienībā ar sevi pārdzīvojušo Habsburgu valsti.
* * *
Raksturojot mūsu ārpolitiku, jāpiebilst, ka tajā ir pilnīgi neiespējami atrast kaut kādu noteiktu un saprotamu kopējo līniju. Līdz karam Vācijas valdība gāja ceturto iespējamo ceļu, tomēr nebūdama pietiekami konsekventa. Taču kopš revolūcijas pat ar bruņotu aci nav iespējams saskatīt kaut cik noteiktu ārējās politikas līniju. Vācijas tagadējā ārpolitika vēl vairāk nekā līdz karam ir absolūti juceklīga un nepārdomāta. Tajā var atrast tikai vienu virzienu, t.i., sistemātiskus centienus radīt tādu stāvokli, lai mūsu tauta nekad nevarētu piecelties kājās.
Aukstasinīgi analizējot pašreizējo spēku samēru Eiropā, nākas izdarīt šādus secinājumus.
Jau trīssimt gadu mūsu kontinenta vēsturi noteica galvenokārt Anglijas mēģinājumi izveidot tādus valstu grupējumus Eiropā, kas līdzsvarotu viens otru un līdz ar to nodrošinātu Anglijas aizmuguri, dodot tai rīcības brīvību pasaules politikā.
Kopš karalienes Elizabetes laikiem britu diplomātijas tradicionālā tendence (Vācijā analoģisku tradīciju centās radīt prūšu armija) bija neļaut nevienai Eiropas lielvalstij pacelties augstāk par kādu noteiktu līmeni.
Cīņā par šo mērķi Anglija izmantoja visus līdzekļus, neatsakoties pat no kariem. Šie līdzekļi bija ļoti dažādi atkarībā no stāvokļa pasaulē vai izvirzītā mērķa. Taču Anglija vienmēr izrādīja nesatricināmu noteiktību un apņēmību. Jo grūtāks ar laiku kļuva Anglijas stāvoklis, jo ar lielāku neatlaidību britu valstsvīri centās panākt, lai Eiropas valstis noteikti līdzsvarotu viena otru un savstarpējā sāncensībā neizbēgami paralizētu savus spēkus. Kad Ziemeļamerika atdalījās no Anglijas, tā uzsāka vēl neatlaidīgākus mēģinājumus saglabāt Eiropā līdzsvaru, kuram vajadzēja nodrošināt Anglijas aizmuguri. Kad Spānija un Nīderlande bija iznīcinātas kā jūras lielvalstis, Anglija visus spēkus koncentrēja pret uzplaukstošo Franciju, lai līdz ar Napoleona I gāšanu tā Francijas militārās hegemonijas draudus varēja uzskatīt par likvidētiem.
Britu valstiskā prasme pret Vāciju vērsās tikai pamazām. Šis process attīstījās ļoti lēni. Pirmkārt, kamēr Vācija vēl nebija apvienojusies, tā nevarēja Anglijai radīt kaut cik ievērojamas briesmas. Otrkārt, plašo tautas masu sabiedriskā doma, kas bija izveidojusies ilgstošas propagandas rezultātā, mainījās ārkārtīgi lēni. Valstsvīru runas ir ļoti lietišķas; savukārt plašā propaganda vairāk apelē pie tautas masu jūtām. Tādēļ arī propagandas radītie noskaņojumi ir daudz stabilāki. Lai tos pārveidotu, vajadzīgs ilgāks laiks. Mēdz būt tā, ka valstsvīri, kas veido savas valsts likteņus, jau ir paguvuši atrast jaunus plānus un jaunas idejas, bet tautas masas vēl aizvien ir veco ideju gūstā; viņas lēni un pakāpeniski jāpārliecina un jāpievērš jaunajam ceļam atbilstoši valsts vadītāju jaunajiem plāniem.
Pamatos savu jauno nostāju pret Vāciju Anglija noteica jau 1870. - 1871. gadā. Līdz ar Amerikas ekonomiskā nozīmīguma palielināšanos un Krievijas politiskās ietekmes pieaugumu, Anglija vairākkārt pārdzīvoja svārstīšanās periodus attieksmē pret Vāciju. Par nožēlu, Vācija neprata izmantot šos brīžus, un arvien vairāk nostiprinājās Anglijas naidīgā pozīcija pret mums.
Anglija sāka saskatīt Vācijā to valsti, kurai, pateicoties ārkārtīgi straujajai industrializācijai, bija tik milzīga nozīme tirdzniecībā un politikā, ka tā jau sāka mēroties spēkiem ar pašu Lielbritāniju. Vācijas valstsvīri savukārt par augstāko gudrību uzskatīja savu tā saucamo ideju par saimnieciskās ietekmes "iekarošanu miera ceļā". Angļu politiķu skatījumā šie Vācijas politikas plāni nozīmēja pierādījumu, ka jāorganizē Vācijai iespējami lielāka pretestība. Drīz vien, protams, angļu pretestība izpaudās vispusīga uzbrukuma formā, jo Anglijas politikas mērķis nekad nav bijis apšaubāms miers; tās mērķis vienmēr ir bijis nodrošināt savu, t.i., britu kundzību pasaulē. Saprotams, ka Anglija sāka domāt par to, lai cīņā pret Vāciju izmantotu absolūti visus iespējamos sabiedrotos, kādi vien militārajā ziņā varētu būt noderīgi šim mērķim. Arī tas atbilda senai Anglijas tradīcijai, t.i., lietišķi novērtēt pretinieka spēkus un neradīt sev ilūzijas par pašas spēku. Šīs angļu politikas pazīmes pie mums tika raksturotas kā "nekaunīgas"; tas nav pārāk gudri jau tā vienkāršā iemesla dēļ, ka jebkura kara organizēšana ir jāvērtē no lietderības viedokļa, bet nevis vadoties no varonīgām frāzēm.
Nevienas valsts diplomātijas uzdevums nav visvaronīgākā veidā novest savu tautu līdz sakāvei. Taču uzdevums ir nodrošināt tautai tālāku pastāvēšanu, lai ari tiktu izmantoti visprozaiskākie līdzekļi. No šī viedokļa raugoties, lietderīgs ir katrs līdzeklis, kas ved pie mērķa. Neizmantot kādu līdzekli nozīmētu aizmirst savu māju un izdarīt noziegumu pret savu tautu.
Tikai līdz ar novembra revolūcijas uzvaru Vācijā Anglija varēja mierīgi uzelpot un uzskatīt, ka vācu hegemonijas briesmas pasauli neapdraudēs ilgu laiku.
Tomēr Anglija nebūt nav ieinteresēta, lai Vācija pilnīgi pazustu no Eiropas kartes. Tieši pretēji, Vācijas drausmīgā sagrāve 1918. gada novembrī radīja britu diplomātijai pilnīgi jaunu situāciju, kuru pirms tam neviens neuzskatīja par iespējamu.