Četrarpus gadus britu impērija cīnījās pret vienas noteiktas koloniālās valsts, t.i., Vācijas šķietamo pārsvaru. Un pēkšņi sākas katastrofa, kas šo valsti draud noslaucīt no zemes vispār. Vācijā pēkšņi parādās tik šausminošs viselementārākā pašsaglabāšanās instinkta trūkums, ka nieka 48 stundu laikā tiek izjaukts viss līdzsvars Eiropā. Negaidīti ir izveidojusies jauna situācija: Vācija ir iznīcināta un par spēcīgāko kontinentālo valsti Eiropā kļūst Francija.
Bet Anglija daudzus gadus — īpaši kara laikā — bija veikusi milzīgu propagandas darbu un radījusi iedzīvotājos spēcīgus pretvāciskus instinktus un kaislības. Tagad šie propagandas radītie noskaņojumi uzgūlās britu valstsvīriem kā smags slogs.
Iznīcinājusi Vāciju kā koloniālu lielvalsti un kā valsti, kas pretendē uz pasaules kundzību tirdzniecībā, Anglija varēja uzskatīt, ka būtībā tās mērķi karā jau ir sasniegti. Viss turpmākais bija pretrunā britu interesēm. Vācijas kā Eiropas kontinenta lielvalsts pilnīga iznīcināšana kalpoja vienīgi Anglijas pretinieku interesēm. Tomēr 1918. gada novembra dienās un līdz pat 1919. gada vasaras beigām angļu diplomāti nevarēja ātri pārveidot savu politiku jau tāpēc vien, ka ilgajā karā paši bija tautas masās uzjundījuši noteiktas jūtas un radījuši noteiktu noskaņojumu. Ātri pārkārtot savu politiku angļu diplomāti nevarēja tāpēc, ka, pirmkārt, tiem bija jārēķinās ar tautas noskaņojumu, un, otrkārt, tāpēc, ka to nepieļāva tīri militārās attiecības pēc kara beigām. Iniciatīvu sagrāba Francija, un tā varēja tagad savu gribu diktēt citiem. Savukārt Vācija šajos mēnešos, kad svaru kausi svārstījās, varēja daudz ko izmainīt, bet tā raustījās iekšēja pilsoņu kara krampjos un ar savu tā saucamo valstsvīru mutēm sistemātiski skandināja tikai vienu, t.i., ka tā ir pilnīgi gatava pakļauties jebkuriem pretinieka diktētiem noteikumiem.
Tā būs vienmēr. Ja kāda nācija ir pilnīgi zaudējusi pašsaglabāšanās instinktu un vairs nav spējīga spēlēt "aktīva" sabiedrotā lomu, tā nenovēršami nonāk verga lomā, un valstij neizbēgami draud kolonijas liktenis.
Anglijai neatlika nekas cits, kā piedalīties laupīšanā kopā ar Franciju kaut vai tikai tāpēc, lai neļautu tai pārmērīgi nostiprināties uz mūsu rēķina. Tā bija vienīgā taktika, kāda Anglijai vispār bija iespējama šajā situācijā.
Patiesībā Anglija nesasniedza tos mērķus, kādus bija izvirzījusi šajā karā. Tai neizdevās panākt, lai neviena no Eiropas valstīm nepaceļas augstāk par noteiktu līmeni. Tieši pretēji, tagad šādas briesmas Anglijai kļuva vēl reālākas, tikai ar to atšķirību, ka par to avotu kļuva nevis Vācija, bet gan Francija.
Kā militāra lielvalsts Vācija līdz 1914. gadam atradās divu valstu ielenkumā, no kurām viena bija tikpat stipra, bet otra vēl spēcīgāka par Vāciju; bez tam Vācijai nācās rēķināties arī ar Anglijas pārsvaru uz jūras. Jau Krievijas un Francijas spēku bija pietiekami, lai traucētu Vācijai iegūt pārāk lielu ietekmi. Vēl jāievēro arī Vācijas samērā nelabvēlīgais militāri ģeogrāfiskais stāvoklis; to gan Anglija varēja zināmā mērā neievērot, jo Vācijas sliktais militāri ģeogrāfiskais stāvoklis ļoti apgrūtināja tās militārās varenības pieaugumu. No militārā viedokļa raugoties, Vācijai lielas neērtības sagādāja jūras piekraste, jo krasti bija pārāk šauri un mazi. Attiecībā uz sauszemes robežām jānorāda, ka tās bija pārāk atklātas un sauszemes frontes — pārāk plašas.
Pavisam cita lieta ir tagadējā Francija. Tā ir pati varenākā militārā lielvalsts kontinentā, kurā pašlaik tai nav neviena kaut cik vērā ņemama pretinieka. Francijas dienvidu robežu veido dabiska aizsargjosla pret Spāniju un Itāliju. Pret Vāciju Franciju pašlaik pietiekami aizsargā mūsu pilnīgā bezspēcība. Piekrastes līnija vienmēr ļaus Francijai veidot garu frontes līniju un apdraudēt vissvarīgākos Lielbritānijas nervu mezglus. Šie lielie Anglijas centri pašlaik ir ļoti labs mērķis gan franču flotei, gan tālajai artilērijai. Zemūdens karā Francija varētu kļūt ārkārtīgi bīstama visiem angļu tirdzniecības ceļiem. Ja Francija, izmantojot garo Atlantijas piekrasti un plašās franču Vidusjūras daļas sāktu zemūdens kam, tās zemūdenes varētu nodarīt Anglijai vislielākos postījumus.
Kas tad patiesībā ir noticis? Anglija izvirzīja mērķi nepieļaut pārmērīgu Vācijas ietekmes paplašināšanos, bet panāca Francijas hegemoniju Eiropā. Tāds ir kara politiskais iznākums. Militārais kara rezultāts ir Francijas kā galvenās lielvalsts nostiprināšanās uz sauszemes un Amerikas tiesības uz tādu pašu flotes bruņojumu kā Anglijai. Anglijas ekonomiskais guvums nozīmē, ka virkne teritoriju, kurās Lielbritānijas saimniecība ir ārkārtīgi ieinteresēta, ir kļuvušas par sabiedroto īpašumu.
Tradicionālā Anglijas politika vienmēr ir prasījusi un prasa zināmu Eiropas balkanizāciju, bet Francijas interesēs savukārt ir Vācijas balkanizācija.
Anglijas vēlme bija un paliek — nepieļaut, lai kāda no Eiropas kontinentālajām lielvalstīm kļūtu par noteicēju faktoru pasaulē. Tādēļ Anglijai ir nepieciešams, lai atsevišķu Eiropas valstu spēki līdzsvaro viens otru. To Anglija uzskata par priekšnosacījumu pasaules hegemonijas saglabāšanā.
Francijas vēlme bija un paliek — nepieļaut, lai Vācija tiešām kļūst par vienotu valsti ar vienotu stingru vadību. Tādēļ Francija sistemātiski aizstāv ideju par Vācijas pārveidošanu sīku un sīkāku valstiņu konglomerātā, kuras savstarpēji līdzsvarotu viena otru. Un tas notiek ar nosacījumu, ka Reinas kreisais krasts paliek Francijai. Šajā sistēmā Francija redz galveno priekšnosacījumu, kā saglabāt savu hegemoniju Eiropā.
Galarezultātā franču diplomātijas mērķi nonāk pretrunā ar britu valstiskās prasmes mērķiem un tendencēm.
* * *
Ja kāds no šāda skatu punkta apsvērs Vācijas iespējas šajā situācijā, tad tam nenovēršami būs jānonāk pie secinājuma, ka mums tuvināšanās jāmeklē vienīgi ar Angliju. Tās militārā politika ir radījusi Vācijai šausminošas sekas. Taču tas tagad nozīmē, ka Anglija vairs nav ieinteresēta Vācijas iznīcināšanā. Tieši pretēji, angļu politikai ar katru gadu neērtāka kļūs franču hegemonijas nostiprināšanās Eiropā. Jautājumā par iespējamiem sabiedrotajiem mūsu valstij, protams, nav jāvadās no pagātnes atmiņām, bet jāprot izmantot pagātnes pieredzi nākotnes vārdā. Sī pieredze pirmām kārtām māca, ka savienības, kuras izvirza vienīgi negatīvus mērķus, jau iepriekš ir lemtas vārguļošanai. Divu tautu likteņi tikai tad kļūs nesaraujami, ja šo tautu savienība parādīs tām perspektīvu uz jauniem ieguvumiem un iekarojumiem, t.i., uz abu pušu nostiprināšanos.
Par to, cik nepieredzējusi mūsu tauta ir ārējās politikas jautājumos, var spriest no preses. Tā bieži raksta, ka kaut kāds citas valsts vadītājs ir draudzīgi noskaņots pret Vāciju un otrādi. Turklāt šādu valsts vadītāju "draudzīgumā" tiek saskatītas nopietnas garantijas Vācijai. Tās ir pilnīgi neticamas blēņas. Tā vienkārši ir spekulēšana ar priekšzīmīga vācu mietpilsoņa naivumu. īstenībā nav un nekad nevar būt tāda, teiksim, amerikāņu, angļu vai itāļu valsts darbinieka, par kuru varētu teikt, ka viņa orientācija ir "proģermāniska". Taču jebkurš angļu valstsvīrs vispirms ir anglis, jebkurš amerikāņu valstsvīrs — amerikānis un arī itāļu valstsvīru vidū mēs neatradīsim nevienu, kas pirmām kārtām nebūtu orientēts proitāliski.
Tas, kas grib veidot Vācijas savienību ar svešām nācijām, balstoties uz to, ka kaut kādi svešu valstu valstsvīri ir orientēti proģermāniski, ir vai nu liekulis vai vienkārši ēzelis.