Tautas savu likteni viena ar otru saista ne tāpēc, ka jūt sevišķu cieņu vai īpašas simpātijas viena pret otru, bet tikai tāpēc, ka abu kontrahentu tuvināšanās šķiet abpusēji izdevīga. Anglijas valsts darbinieki, protams, vienmēr ieturēs proanglisku politiku, bet nebūt ne provācisku politiku. Bet apstākļi var mainīties tā, ka dažādu iemeslu dēļ tieši proangliskās politikas intereses zināmā mērā sakrīt ar proģermāniskas politikas interesēm. Protams, ka tas var būt tikai zināmā mērā, jo kaut kad situācija var pilnīgi mainīties. Vadoša valstsvīra īstā prasme ir katrā atsevišķā laika posmā prast nodibināt kontaktu ar to partneri, kura interesēs ir tajā pašā laikā iet pa to pašu ceļu.
Lai iztirzātos apsvērumus izmantotu praksē, piemērojot mūsu gadījumam tādos apstākļos, kādos Vācija atrodas pašreiz, ir jāatbild uz šādiem jautājumiem: vai pasaulē ir tādas valstis, kas šobrīd absolūti nav ieinteresētas, lai pilnīgi likvidētu Vācijas nozīmi Viduseiropā un tādējādi pilnīgi nostiprinātu Francijas nenoliedzamo hegemoniju Eiropā? Jājautā sev pašam: vai ir tādas valstis, kuras, vadoties no savām interesēm un politiskajām tradīcijām, būtu spiestas saskatīt šajā apstāklī draudus sev?
Mums pilnīgi jāsaprot šāda lieta: vācu tautas nāvīgākais ienaidnieks ir un paliks Francija. Vienalga, kas Francijā valdītu — Burboni vai jakobīņi, Napoleona piekritēji vai buržuāziskie demokrāti, republikāņi un klerikāli vai sarkanie boļševiki — Francijas ārējās politikas galamērķis būs Reinas sagrābšana. Lai paturētu šo lielo upi savās rokās, Francija vienmēr centīsies panākt, lai Vācija būtu vāja un sadrumstalota valsts.
Anglija nevēlas, lai Vācija kļūtu par pasaules lielvalsti. Savukārt Francija nevēlas, lai pasaulē vispār būtu lielvalsts, kuru sauc par Vāciju. Tā tomēr ir būtiska atšķirība. Mums pašlaik visaktuālākais nav cīņa par pasaules kundzību. Tagad esam spiesti cīnīties vienkārši par mūsu tēvzemes pastāvēšanu, par nācijas vienotību un par to, lai mūsu bērniem būtu nodrošināts maizes rieciens.
Ja to visu ievērosim un jautāsim paši sev: kur tad ir tās valstis, ar kurām mēs varētu noslēgt savienību, tad atbilde būs šāda: tādas valstis ir tikai divas — Anglija un Itālija.
Anglija nevēlas redzēt tādu Franciju, kuras militārā dūre bez jebkādiem kavēkļiem no pārējās Eiropas puses sargātu politiku, kas agrāk vai vēlāk saskarsies ar Anglijas interesēm. Anglija nekādā gadījumā nevar gribēt tādu Franciju, kura, balstoties uz Rietumeiropas neizsmeļamajām ogļu un dzelzsrūdas bagātībām, turpinātu radīt varenāko, Angliju apdraudošo ekonomisko stāvokli pasaulē. Visbeidzot, Anglija nevar gribēt tādu Franciju, kura spētu sakaut visas pārējās Eiropas valstis, un tas ne tikai varētu, bet tam nenovēršami vajadzētu novest pie Francijas veco sapņu atdzimšanas iekarot pasaules kundzību. Anglija saprot, ka šādos apstākļos franču gaisa flote tai var kļūt daudz bīstamāka nekā savulaik mūsu cepelīni. Francijas militārais pārsvars nevar nesatraukt britu pasaules impērijas nervus.
Ari Itālija nevar gribēt un negrib, lai Francija vēl vairāk nostiprinātu savu privileģēto stāvokli Eiropā. Itālijas nākotnes cerības visu laiku ir saistītas ar Vidusjūras piekrasti. Itālija, protams, piedalījās pasaules karā nejau tāpēc, lai Francija varētu paplašināties. Itāliju karā iesaistīja tās centieni dot nāvējošu triecienu savai Adrijas jūras sāncensei. Jebkāda turpmākā Francijas nostiprināšanās Eiropā vienmēr būs traucēklis Itālijai. To ne par mata tiesu nevar izmainīt fakts, ka itāļu un franču tautu saista radniecības saites. Te nevar būt ne mazāko šaubu: šī radniecība itin nemaz nenovērš sāncensību.
Spriežot pilnīgi aukstasinīgi un lietišķi, nākas secināt, ka pašreizējos apstākļos tikai divas valstis ir pašas ieinteresētas — vismaz līdz zināmai pakāpei — negraut vācu nācijas pastāvēšanas nosacījumus. Tās ir Anglija un Itālija.
* * *
Apsverot šādas savienības iespējas, mums vispirms vajadzētu atcerēties trīs faktorus. Pirmais ir atkarīgs no mums pašiem, pārējie divi — no citām valstīm.
Vai vispār var stāties savienībā ar pašreizējo Vāciju? Vai vispār kāda lielvalsts mēģinātu stāties savienībā (un savienības mērķis var būt vienīgi noteiktu uzbrukuma operāciju īstenošana) ar mūsu valsti, ja tās vadītāji jau vairākus gadus visai pasaulei rāda nožēlojamas nespējas un pacifiskas gļēvulības piemēru, un ja mūsu tautas liela daļa, marksisma demokrātisko ideju apžilbināta, nodod savas nācijas un valsts intereses visnožēlojamākajā veidā? Vai vispār kāda lielvalsts kaut cik novērtēs savienību ar mūsu valsti un vismaz minimāli cerēs uz kopīgu veiksmīgu cīņu, ja ir skaidri redzams, ka mūsu valstī nav ne vīrišķības, ne vēlēšanās pakustināt kaut mazo pirkstiņu, lai aizsargātu savu pastāvēšanu? Vai kāda lielvalsts, kura savienībā ar citu valsti meklē ne tikai status quo saglabāšanu, kas nozīmē vienīgi tālāku trūdēšanu pašos pamatos (kā tas bija ar Trejsavienību), saistīties ar mūsu valsti nevis uz dzīvību, bet nāvi, ja ir skaidri redzams, ka mēs tagad esam spējīgi tikai pazemīgi pakļauties visām pret mums izvirzītajām prasībām? Kam gan ir vajadzīga savienība ar tādu valsti, kas zaudē pēdējās sava diženuma paliekas? Taču mūsu rīcība ir likvidējusi tiesības pretendēt uz kaut ko labāku! Kam gan ir vajadzīga savienība ar tādu valdību, kuru neciena pašas pilsoņi? Patiesi, mūsu valdība taču nevar pretendēt uz to, lai ārzemnieki tai izrādītu vairāk cieņas nekā pašas pilsoņi!
Nē, sevi cienītāja lielvalsts savienībā ar citām valstīm meklē vairāk nekā uzņēmīgo parlamentāriešu intrigu objektu un necentīsies pēc savienības ar pašreizējo Vāciju. Ja arī gribētu, nespētu to izdarīt. Mūsdienu Vācija ir zaudējusi tās īpašības, kādas vajadzīgas, lai būtu vēlamā sabiedrotā. Tas arī ir laupītājlielvalstu nometnes solidaritātes galvenais cēlonis.
Pati Vācija vispār neizrāda nekādu pretošanos. Visa "pretošanās" aprobežojas tikai ar dažiem dedzīgiem "protestiem", kurus pauž mūsu izredzētie parlamentārieši. Ja jau paši necīnāmies par savām interesēm, saprotams arī pārējai pasaulei nav nekāda pamata iestāties par mums. Arī visaugstais dievs, neskatoties uz visu savu žēlsirdību, principā nemīl gļēvulīgas tautas; pretējo apgalvo mūsu gaudulīgās patriotiskās savienības. Šādā situācijā pat tām valstīm, kuras nav tieši ieinteresētas, lai Vācija tiktu galīgi iznīcināta, neatliek nekas cits, kā piedalīties Francijas organizētajos laupīšanas karagājienos tāpēc vien, lai Francija viena pati nevarētu izmantot visu laupījumu un nekļūtu vēl stiprāka.
Vēl nevajadzētu piemirst to, ka valstīm, kas karoja pret mums, nemaz nav tik vienkārši panākt, lai mainītos iedzīvotāju masu noskaņojums, jo masu propaganda ilgu laiku ir dzinusi galvās vienu un to pašu. Ilgus gadus vācu tauta tika iztēlota par "huņņiem", "laupītājiem", "vandāļiem" utt. Tagad nevar uzreiz mainīt mērķi un paziņot, ka mūžsenais ienaidnieks var kļūt par sabiedroto.
Bet īpaši liela nozīme ir trešajam faktoram, kurš visbūtiskāk ietekmē jautājumu par nākamajiem Eiropas valstu grupējumiem un nākamo politiku savienību veidošanā.
Anglijas britu interesēs nebūt nav Vācijas tālākā novājināšana un iznīcināšana, toties šādā pavērsienā ārkārtīgi ir ieinteresēts starptautiskais ebreju biržu kapitāls. Domstarpības starp angļu valstsvīru oficiālo jeb, labāk teikt, tradicionālo politiku un ebreju biržu kapitāla izšķirošo spēku visskaidrāk parādās tieši Anglijas ārpolitikā.
Pretēji visām britu valsts interesēm ebreju finansu kapitāls cenšas panākt ne tikai pilnīgu Vācijas ekonomisko iznīcināšanu, bet arī pilnīgu tās politisko paverdzināšanu. Ebreju kapitāls lolo cerības, ka pilnībā pakļaut Vāciju starptautiskai kontrolei, t.i., pilnībā pakļaut vācu darbaspēku ebreju pasaules kapitālam ir iespējams tikai gadījumā, ja izdosies Vāciju politiski boļševizēt. Lai internacionālā ebreju biržu kapitāla marksistiskās bandas spētu pilnīgi sadragāt vācu nacionālās valsts mugurkaulu, tām vajadzīgs draudzīgs atbalsts no ārienes. Tādēļ arī ebrejiem ir vajadzīgs, lai franču armija apdraudētu Vāciju līdz pat tam brīdim, kamēr valsts iekšienē iestāsies tāds sairums, kas ļaus starptautiskā ebreju kapitāla uzrīdītajām boļševiku bandām galīgi dabūt savā varā mūsu valsti.