Mūsdienās ebreji vairāk par visiem rīda pasauli, lai Vācija tiktu piebeigta līdz galam. Visu Vācijai adresēto uzbrukumu galvenie fabricētāji ir ebreji. Tā bija gan līdz karam, gan arī kara laikā. Ebreju biržu un marksistiskā prese nodarbojās ar sistemātisku naida kurināšanu pret Vāciju un panāca, ka citas valstis viena pēc otras atteicās no neitralitātes un pretēji savu tautu interesēm pieslējās antiģermāņu koalīcijai.
Tas, no kā vadās ebreji, ir skaidrs. Boļševizējot Vāciju, tie cer iznīcināt vācu patriotiskās inteliģences pamatslāni un tādējādi radīt sev neierobežotas iespējas izspiest no vācu darbaspēka pēdējo sulu. Pilnīgi pakļaujot Vāciju, ebreji, protams, grib izplatīt savu varu ari tālāk un nolikt pie savām kājām visu pasauli. Kā tas ne reizi vien ir bijis mūsu vēsturē, Vācija ir punkts, ap kuru notiek pasaules likteņus izšķiroša cīņa. Ja mūsu tauta un valsts tiešām kļūs par šīs ebreju plēsonīgās un asinskārās tirānijas upuri, šis astoņkājis ar saviem taustekļiem aptvers visu zemeslodi. Un otrādi: ja Vācijai izdosies pasargāt sevi no šī jūga, tad varēs teikt, ka ir novērstas nāvējošas briesmas, kas apdraud visu pasauli un visas tautas.
Nevar būt nekādu šaubu, ka ebreji darīs visu iespējamo, lai uzturētu daudzu nāciju naidu pret Vāciju un, ja iespējams, uzkurinātu to vēl lielāku. Bet nav ari nekādu šaubu, ka šo tautu patiesās intereses ļoti mazā mērā sakrīt ar ebreju interesēm. Ebreji parasti savā tautu apziņas saindēšanas darbā izvēlas tādu ieroci, kas ir visatbilstošākais konkrētās tautas noskaņojumam un tādēļ sola iespējami maksimālus panākumus. Vācijā, kur iedzīvotāju rases tīrība cietusi visvairāk, ebreji visbiežāk izmanto pacifistisko ideoloģiju, atsaucoties uz pasaules "pilsoņu" interesēm, t.i., izmanto internacionālistiskas idejas. Francijā ebreji darbojas, visvairāk izmantojot šovinismu, jo ir pareizi novērtējuši, ka tieši šeit šovinisms var gūt vislielākos panākumus. Anglijā ebreji visbiežāk ķeras pie argumentiem, kas attiecas uz pasaules kundzību — gan saimniecisko, gan politisko. Tātad katrā valstī ebreji izmanto to argumentāciju, kura visvairāk atbilst tautas gara noskaņojumam. Paveikuši šos priekšdarbus un nodrošinājuši sev pietiekamu politisko un ekonomisko ietekmi, ebreji šķiras no šī ieroča, nomet masku un ļauj daudz atklātāk ielūkoties savu centienu īstajos mērķos. Pēc tam ebreji sāk daudz intensīvāk graut vienu valsti pēc otras, pārvēršot tās drupu kaudzēs, lai uz tām celtu ebreju suverenitāti uz mūžīgiem laikiem.
Anglijā tāpat kā Itālijā pat ar neapbruņotu aci ir labi saredzama atšķirība, kāda pastāv starp šo valstu cienījamāko valstsvīru labākās daļas uzskatiem un pasaules ebreju biržu kapitāla centieniem.
Vienīgi Francijā vairāk nekā jebkad agrāk pastāv biržu un ebreju biržas kapitāla, un Francijas republikas šovinistiski noskaņotu valstsvīru uzskatu vienotība. Šī sakritība Vācijai ir ārkārtīgi bīstama. Tādēļ ari Francija ir mūsu visbriesmīgākais ienaidnieks. No vienas puses, franču tauta arvien vairāk un vairāk sajauc savas asinis ar nēģeru asinīm; no otras puses, franču tauta arvien ciešāk un ciešāk saplūst ar ebrejiem, pamatojoties uz kopīgajiem centieniem pakļaut sev visu pasauli. Abi šie apstākļi pārvērš Franciju par vislielāko draudu baltās rases tālākai pastāvēšanai Eiropā.
Franču centieni atvest nēģerus Eiropas sirdī pie Reinas un līdz ar to saindēt mūsu asinis, ir tās sadistiskās, pretdabiskās atriebības tieša izpausme, kādu pret mūsu tautu vērš šovinisma pārņemtais mūžsenais ienaidnieks. Taču arī aukstasinīgi atriebīgie ebreji cenšas panākt to pašu.
Ari viņiem baltās rases asiņu saindēšanu gribas sākt tieši Eiropas centrā. Viņi cer no šejienes dot augstākajai rasei visprecīzāko triecienu, satricinot tās valdošā stāvokļa pamatus.
Tas, ar ko Francija, vienīgi atriebības jūtu pamudināta un plānveidīgi ebreju vadīta, pašlaik nodarbojas Eiropā, ir noziegums pret visiem baltajiem cilvēkiem pasaulē. Pienāks brīdis, kad veselas paaudzes Franciju nolādēs un atriebsies tai par to, ka, noziedzoties pret rasi, tā pieļauj iedzimto grēku pret visu cilvēci.
Mums, vāciešiem, no franču briesmām ir jāizdara tikai viens secinājums: mums jānovirza otrajā plānā visas jūtas un bez svārstīšanās jāsniedz roka tiem, kam franču diktatoriskie centieni ir tikpat bīstami kā mums.
Uz kādu laiku Vācijai Eiropā var būt tikai divi sabiedrotie: Anglija un Itālija.
* * *
Ja kāds mēģinās retrospektīvi apskatīt Vācijas ārējo politiku pēcrevolūcijas periodā, tam, ieraugot mūsu valdību neticamo vājumu, vienkārši jāsaķer galva un jākrīt vai nu pilnīgā izmisumā, vai arī jāuzliesmo sašutumā un jāsāk cīņa pret šīm tā saucamām valdībām. Teikt, ka šīm valdībām trūkst saprāta, būtu par maz, jo mūsu novembra partiju gara ciklopi ir iemanījušies izvēlēties tādu politiku, kas, šķiet, nevarētu ienākt prātā nevienam cilvēkam ar normālām smadzenēm: viņi sāka glaimot Francijai, meklējot tās labvēlību. Jā, ne vairāk un ne mazāk! Daudzus gadus mūsu valdības ar aizkustinošu naivumu, kāds piemīt vienīgi nelabojamiem fantazētājiem, atkal un atkal cenšas sadraudzēties ar Franciju. Tās luncinājās un uz katra stūra atkārtoja, cik ļoti ciena "lielo nāciju". Katru franču bendes triku tās noteikti centās iztēlot kā priekšvēstnesi pagriezienam mums par labu. Mūsu politikas īstie impresāriji, protams, paši nekad nav ticējuši šai aplamībai, viņi uz Francijas pielabināšanas politiku skatījās tikai no viena viedokļa: viņiem tā bija vislabākā iespēja sabotēt jebkuru mēģinājumu izveidot savienību starp Vāciju un citām valstīm — tādu savienību, kurai patiešām varētu būt kāda praktiska nozīme. Šie kungi ļoti labi apzinājās Francijas patiesos nodomus un zināja, kas stāv tās aizmugurē. Viņi izlikās, it kā ticētu, ka iespējama Vācijas un Francijas savienība, skaidri zinādami, ka gadījumā, ja mūsu tauta vairs neticēs šai himērai, tā noteikti sāks meklēt citus ceļus.
Pat mums, nacionālsociālistiem, vēl arvien ir noteiktas grūtības pārliecināt savus piekritējus, ka nākotnē Anglija var būt mūsu sabiedrotā. Ebreju prese vienmēr ir ļoti labi pratusi un prot visu naidu koncentrēt Anglijas virzienā. Un daudzi labsirdīgie un naivie vācieši uzķeras uz šīs ebreju izmestās makšķeres un sāk uz visām pusēm pļāpāt par to, ka, ja ne šobrīd, tad drīz Vācija "atjaunos" savu varenību uz jūras; viņi sāk protestēt par to, ka mums atņemtas kolonijas, un draud drīz atgūt šis kolonijas utt. Ebreju neliešiem tas tikai ir vajadzīgs; viņi rūpīgi vāc šos materiālus un sūta saviem tautas brāļiem uz Angliju, lai tie šos materiālus varētu izmantot propagandai. Varētu šķist, ka pat politikas jomā visvairāk nepieredzējušajiem vāciešiem nav grūti saprast, ķa tagad mūsu galvenais uzdevums nebūt nav cīņa par Vācijas "jūras varenības" nostiprināšanu. Izvirzīt tādus mērķus, kamēr iepriekš nav nostiprinātas mūsu pozīcijas Eiropā, bija muļķīgi jau pirms kara, tagad šāda muļķība jau līdzinās noziegumam.
Tiešām ir jākrīt izmisumā vērojot, cik viegli ebreju intrigantiem izdodas labsirdīgos vāciešus nodarbināt ar pavisam nenozīmīgiem jautājumiem un nevajadzīgām demonstrācijām, kamēr Francija sistemātiski plosa mūsu tautu un žņaudz mūsu brīvību.