Mēs, nacionālsociālisti, nekādā ziņā neiesim mūsu klaigājošo "patriotu" pēdās, kurus īstenībā vada ebreji. Posts būs mūsu kustībai, ja tā īsti izšķirošas bruņotas cīņas gatavošanas vietā sāks vingrināties mutvārdu protestos!
Par savu sagrāvi Vācija var pateikties arī fantastiskajiem priekšstatiem par to, ka savienība ar Habsburgu monarhijas valstisko līķi ir svēta. Fantāzija un sentimentālisms attiecībā uz mūsdienu politiskajām iespējām ir labākie līdzekli, lai uz visiem laikiem atņemtu Vācijai iespēju atdzimt no jauna.
* * *
Vēl īsumā pakavēsimies pie iebildumiem, kādi var rasties sakarā ar trim manis izvirzītajiem jautājumiem.
Pirmkārt: vai vispār kāda valsts veidos savienību ar pašreizējo Vāciju, ja tās vājums ir katram redzams? Otrkārt: vai mums naidīgās nācijas ir spējīgas mainīt savus uzskatus un pārorientēties? Treškārt: vai ebreju ietekme nebūs spēcīgāka par attiecīgo zemju valsts darbinieka labo gribu un izpratni? Vai ebrejiem tādējādi neizdosies izjaukt visus mūsu plānus un nepieļaut to īstenošanu?
Uz pirmo jautājumu jau daļēji esmu atbildējis. Pats par sevi saprotams, ka ar mūsdienu Vāciju neviens neslēgs savienību. Neviena valsts neuzdrošināsies saistīt savu likteni ar valsti, kuras valdības dara visu iespējamo, lai iznīcinātu jebkuru uzticību. Ja daudzi mūsu tautas brāļi cenšas attaisnot valdību darbību ar to, ka arī pašā tautā ir slikts noskaņojums, un visās lietās vēlas saskatīt mūsu valstsvīru attaisnojumu, tad pret šādu stāvokli jāprotestē visasākā veidā.
Nav šaubu, ka mūsu tautas rīcība pēdējo sešu gadu laikā ir rādījusi vislielāko rakstura trūkumu, un tas ir ļoti bēdīgi. Vienaldzība, ar kādu tauta izturas pret vissvarīgākajiem jautājumiem, gulstas uz sirds kā smags akmens.
Tautas gļēvulība dažreiz vienkārši "brēc pret debesīm". Un tomēr nedrīkstam aizmirst, ka vēl pirms dažiem gadiem šī pati tauta visai pasaulei rādīja apbrīnojamus cilvēka tikumu paraugus. Kopš 1914. gada augusta līdz pašām lielās tautu cīņas beigām neviena cita tauta netika izrādījusi tādu vīrišķību, izturību un pacietību, kādu tagad izrāda tik nožēlojamā vācu tauta. Domāju, ka neviens neuzdrošināsies apgalvot, ka tagadējais kaunpilnais stāvoklis vispār ir ietverts mūsu nācijas raksturā. Nē, tas, ko esam spiesti pārciest tagad, ir tikai tā ārprātīgā nozieguma rezultāts, kas tika pastrādāts 1918^ gada 9. novembrī. Ļaunums nenovēršami rada jaunu ļaunumu. Šo dzejnieka apgalvojumu ļoti uzskatāmi pierāda pēdējo gadu notikumi. Tomēr arī šobrīd vēl nav pilnīgi izzudušas mūsu tautas rakstura pozitīvās īpašības. Šis spēks ir tikai aizsnaudies, un tas ir jāatmodina. Jau tagad daži spoži zibeņi šķeļ tumšos mākoņus un bieži vien parāda tādu varoņdarbu dzirkstis, kurus vēlāk visa Vācija uzskatīs par atveseļošanās priekšvēstnešiem. Ne reizi vien pēdējā laikā esam redzējuši, kā tūkstošiem jauno vāciešu pulcējas rindās un stingri paziņo par savu gatavību mirt par dārgo tēvzemi, tāpat kā mūsu jaunatne to darīja 1914. gadā. Jau atkal miljoniem vāciešu centīgi un čakli ir pievērsušies savam radošajam darbam, it kā revolūcijas postījumu vispār nebūtu bijis. Kalējs atkal stāv kalvē, zemnieks iet aiz arkla, zinātnieks strādā savā kabinetā. Visi ir pilnīgi nodevušies savam darbam, un katrs apzinīgi pilda savu pienākumu.
Par spaidiem, kas nāk no mūsu ienaidniekiem, vācietis vairs nesmejas un nemeklē pretinieka darbībai attaisnojumu. Nē, šie spaidi tagad izsauc rūgtumu un niknumu. Nav šaubu, ka ļoti ir mainījies tautas noskaņojums.
Ja tas viss vēl nav novedis pie mūsu tautas pašsaglabāšanās instinkta pilnīgas atdzimšanas un nav radījis īstu vēlēšanos atdot Vācijai tās bijušo varenību, tad vainīgi ir mūsu vadītāji. Tos mums nav sūtījušas debesis, bet viņi paši ir sagrābuši varu un valda kopš 1918. gada kā nelaime vācu tautai.
Cilvēkiem, kas šobrīd apsūdz mūsu nāciju, vispirms vajadzētu pajautāt: ko jūs esat darījuši, lai uzlabotu stāvokli un iznīdētu šīs vājības? Ja vācu tauta pietiekami neatbalsta valdību pasākumus (taču zinām, ka nopietnu pasākumu tā arī nav bijis), vai gan to var uzskatīt par tautas vainu? Vai tas nav izskaidrojams lielākoties ar to, ka pašas valdības neprot pildīt savu elementāro pienākumu? Mēs jautājam: ko ir darījušas valdības, lai atkal iedvestu vācu tautai lepnas pašapliecināšanās garu, vīrišķīgu stūrgalvību un naidīgu niknumu?
Kad 1919. gadā vācu tautai tika uzspiests laupīšanas miera līgums, bija cerība, ka tieši šis verdziskais līgums no visas vācu nācijas krūtīm liks izlauzties vienotam protesta kliedzienam un prasībām pēc brīvības. Vēsturē ir noticis tā, ka miera līgumi, kas pātagas cirtieniem līdzīgi šaustīja uzvarētās tautas plecus, kļuva par signālu celšanās sākumam.
Cik daudz gan šajā ziņā varējām panākt no Versaļā noslēgtā laupīšanas līguma!
Vai gan Vācijas valdība, kas būtu šī nosaukuma cienīga, nebūtu pratusi no šī nedzirdēti apkaunojošā un ārkārtīgā izspiešanas līguma izkaldināt cīņas ieroci, lai dotos uzbrukumā pretiniekam, un uzjundīt nacionālās kaislības līdz baltkvēlei? Vai gan patiešām ģeniāla propaganda nebūtu spējusi izmantot šī līguma sadistisko cietsirdību, lai lauztu savas tautas vienaldzību un radītu sašutumu, bet pēc tam šo vispārējo sašutumu pārvērstu īstā pret laupītājiem vērstā trakumā?
Katrs Versaļas līguma punkts bija sistemātiski jāizskaidro visplašākajiem tautas slāņiem. Mums bija jāpanāk, lai 60 miljoni vāciešu — vīri un sievas, pieaugušie un bērni — visi kā viens savās sirdīs sajustu kaunu par šo līgumu. Mums bija jāpanāk, lai visi šie 60 miljoni līdz sirds dziļumiem ienīstu šo laupīšanas līgumu, lai šis degošais naids norūdītu tautas gribu un koncentrētu vienā kopīgā prasībā: dodiet mums atkal ieročus!
Tā un tikai tā mums bija jāizmanto šis miera līgums. Jo nekaunīgākas bija šī līguma prasības, jo smagāks bija mums uzliktais jūgs, jo vairāk tas varēja kļūt par vislabākās propagandas ieroci, par līdzekli mūsu nācijā snaudošo nacionālo centienu atmodināšanai.
Protams, šāda propaganda ir iespējama tikai gadījumā, ja mēs būtu pratuši izmantot visu, sākot no bērna ābeces līdz jebkuram laikrakstam, visiem teātriem, kinofilmām, afišu stabiem un kioskiem utt. Ja mēs būtu pratuši absolūti visu izdarīt tā, lai tas kalpotu šai idejai, tad dažādās biedrībās apvienoto margarīna patriotu bailīgā lūgšana "Kungs, dari mūs brīvus!" drīz vien būtu pārvērtusies par patiesi drosmīgiem lozungiem; un mēs būtu panākuši to, ka ikviens vācu zēns vērstos pie Dieva tā Kunga ar kvēlu lūgšanu: "Kungs visaugstākais, dod svētību mūsu ieročiem, esi tik taisnīgs, kāds tu vienmēr esi bijis! Spried pats, vai mēs tagad esam pelnījuši brīvību! Kungs, sūti svētību mūsu cīņai!"
Taču nekas tamlīdzīgs netika izdarīts. Mēs iemanījāmies to visu palaist garām.
Tagad vēl brīnās, ka mūsu tauta nav tāda, kāda tā varēja un kādai tai vajadzēja būt.
Un tagad vēl vaimanā, ka visa pasaule uzskata mūs par vergiem, paklausīgiem suņiem, kas pateicībā laiza roku, ar kuru tiem tikko sita.
Mēs, protams, atzīstam, ka pašreizējā vācu tautas uzvedība ļoti traucē saskatīt Vācijā vērtīgu sabiedroto. Bet daudz lielākā mērā šo attieksmi veicina mūsu valdību kaunpilnā rīcība. Ja pēc astoņiem ārkārtīgi smaga jūga gadiem mūsu tautā ir palicis tik maz brīvības gribas, pie tā pirmām kārtām vainīga ir valdību samaitātība.
īstenot aktīvu ārpolitiku un atrast vērtīgus sabiedrotos varēsim tikai tad, kad aiz robežām sāks citādi novērtēt mūsu tautas īpašības. Bet vēl vairāk ir nepieciešams, lai mums beidzot parādītos valdība, kas sevi uzskatīs nevis par citu valstu dienestnieci, nevis par nodevu savācēju no savas tautas, bet gan par nacionālās sirdsapziņas heroldu.