Lūk, tas manī radīja domu, ka tuvāk jāiepazīst šī mācība un tās pamatlicēji. Savu mērķi es sasniedzu varbūt pat ātrāk nekā to biju cerējis. Man bija tā priekšrocība, ka jau agrāk biju studējis ebreju jautājumu. Vienīgi šīs zināšanas man palīdzēja salīdzināt ikdienas īstenību ar sociāldemokrātijas dibinātājapustuļu teorētiskajām blēņām.
Ebrejs runā tādēļ, lai slēptu vai vismaz aizplīvurotu savas domas. Viņa īstie mērķi nav meklējami rakstītajā vai teiktajā, bet gan tie ir paslēpti tikai un vienīgi starp rindām.
Tā sākās manu vislielāko iekšējo pārvērtību laiks, kādas man jebkad bija nācies pārdzīvot.
No vārga pasaules pilsoņa es biju kļuvis par fanātisku antisemītu. Vēl tikai vienu reizi, - bet tas bija pēdējo reizi, - es savas dvēseles dziļumos pārdzīvoju nospiedošas domas.
Kad es sāku pamatīgāk studēt ebreju tautas lomu pasaules vēsturē, manī vienreiz nejauši uzplaiksnīja bažīga doma, ka varbūt neizzināmais liktenis mums, nabaga cilvēkiem, nezināmu iemeslu dēļ tomēr galīgo uzvaru ir paredzējis piešķirt tieši šai mazajai tautai.
Varbūt šai tautai, kura kopš mūžīgiem laikiem dzīvo uz zemes, šī zeme ir apsolīta kā balva?
Vai mums ir objektīvi pamatotas tiesības cīnīties par savu pašsaglabāšanos, vai arī šīs tiesības ir tikai un vienīgi subjektīvas?
Kad es iedziļinājos marksisma mācībā un ar mierpilnu skaidrību apbrīnoju ebreju tautas darbību, pats liktenis sniedza man atbildi uz šiem jautājumiem.
Marksisma jūdaiskā mācība noliedz dabas aristokrātisko principu, mūžīgo spēku un individualitātes pirmtiesību vietā liekot skaitlisko masu un tās nedzīvo svaru. Marksisms noliedz cilvēkā personības vērtību, apstrīd tautiskuma un rases nozīmi, tādējādi atņemot pamatu gan cilvēces, gan tās kultūras pastāvēšanai. Ja marksisms kļūtu par visa universuma pamatu, tas nozīmētu jebkuras cilvēka prātam saprotamas sistēmas galu. Mūsu planētas iedzīvotājiem tas nozīmētu viņu eksistences beigas.
Ja ebrejiem ar marksisma ticības simbola palīdzību izdotos uzvarēt visas pasaules tautas, tad marksisms kļūtu par vainagu uz visas cilvēces kapa. Bet mūsu planēta, tāpat kā pirms vairākiem miljoniem gadu, klīstu kosmosā tukša un neapdzīvota.
Mūžīgā daba bez žēlastības atriebjas par tās noteikto likumu neievērošanu.
Tagad es esmu pārliecināts, ka darbojos visvarenā Radītāja vārdā: aizstāvēdamies pret ebrejiem, es cīnos par Dieva tā Kunga lietu.
3. nodaļa: Ar Vīnes periodu saistītās pārdomas par politiku
Tagad esmu pārliecināts, ka, cilvēkam parasti politiskajā dzīvē jāsāk piedalīties ne agrāk, kā sasniedzot 30 gadu vecumu, protams, nerunājot par ārkārtējas apdāvinātības gadījumiem. Agrāk to nevajag darīt. Lielākajā vairumā gadījumu tieši šajā laikā cilvēks izstrādā sev, tā teikt, vispārēju platformu, no kuras apvāršņa viņš var noteikt attieksmi pret vienu vai otru politisko problēmu. Tikai pēc tam, kad cilvēks ir izstrādājis tāda pasaules uzskata pamatus un stingri nostājies uz kājām, viņš var ieņemt vairāk vai mazāk stabilu pozīciju aktuālos jautājumos. Tad šim diezgan nobriedušajam cilvēkam ir tiesības līdzdarboties sabiedrības politiskajā vadībā.
Pretējā gadījumā pastāv briesmas, ka cilvēkam vajadzēs vai nu mainīt savus uzskatus ļoti būtiskos jautājumos, vai arī palikt pie vecajiem uzskatiem pat tad, ja prāts un pārliecība jau sen ir pret tiem. Pirmajā gadījumā tas konkrētajam cilvēkam ir ļoti nepatīkami, jo, sajūtot savu svārstīšanos, viņš nevar gaidīt, lai viņa piekritēji tam ticētu, būtu pārliecināti kā agrāk. Šāds vadītāja pavērsiens nostāda bezpalīdzīgā stāvoklī tos, kuri viņam sekoja, un bieži vien spiež viņus pretinieka priekšā izjust kaunu. Otrajā gadījumā notiek tas, kas sevišķi bieži novērojams tagad: jo vairāk vadītājs ir zaudējis ticību tam, ko agrāk teicis, jo tukšāka un necilāka kļūst viņa argumentācija, jo nevarīgāks viņš ir līdzekļu izvēlē. Jo mazāk viņš pats tagad domā nopietni aizstāvēt savus atklājumus (cilvēks nav spējīgs mirt par to, kam viņš ir pārstājis ticēt), jo pretiniekiem viņš sāk uzstādīt arvien neatlaidīgākas un beidzot pat nekaunīgas prasības. Galu galā viss beidzas ar to, ka viņš zaudē arī pēdējās vadoņa īpašības un kļūst par vienkāršu "politikāni", t.i., pieslienas tai ļaužu kategorijai, kuras vienīgais dzīves princips ir neprincipialitāte savienojumā ar rupju uzbāzību un bieži vien arī ar nekaunīgu melošanas māku. Un, ja šāds cilvēks turpina būt veselas sabiedrības līderis, tad jūs varat būt pilnīgi pārliecināti, ka viņam politika ir pārvērtusies tikai par "varonīgu" cīņu, lai iespējami ilgāk saglabātu vietiņu. Uz parlamentu viņš raugās kā uz slaucamu govi, kurai jānodrošina viņš un viņa ģimene. Jo vairāk šis "amats" tīk sievai un radiniekiem, jo stingrāk viņš turēsies pie sava mandāta. Jau šī viena iemesla dēļ jebkuru cilvēku, kam piemīt veselīgs politisks instinkts, viņš uztvers kā savu personīgo ienaidnieku. Jebkurā jaunā kustībā viņš saskatīs tikai sava gala iespējamo sākumu, katrā lielākā cilvēkā — draudus savai personiskajai eksistencei.
Man vēl nāksies par šo parlamenta blakšu veidu runāt daudz izvērstāk.
Protams, ari 30 gadus vecam cilvēkam visā viņa turpmākās dzīves laikā nāksies daudz mācīties, bet viņam tā būs tikai zināšanu papildināšana tās pasaules izpratnes ietvaros, kuru viņš jau ir izveidojis. Viņam tagad nevajadzēs no jauna mācīties to, kas attiecas uz lietu pamatiem un principiālo pusi; viņam vajadzēs tikai papildināt savu izglītību. Viņa piekritējiem nevajadzēs nomocīties ar smagām domām par to, it kā vadītājs līdz šim ir vedis pa nepareizu ceļu. Gluži pretēji, — visiem redzamā organiskā izaugsme radīs gandarījumu vadītāja piekritējiem, jo viņa izglītības padziļināšana nozīmēs viņu pašu izglītības padziļināšanu. Un piekritēju acīs tas var būt tikai apgūto uzskatu pareizības pierādījums.
Tas vadītājs, kurš spiests atteikties no savas platformas, —ja ir pārliecinājies, ka tā nav pareiza, — ar cieņu rīkosies tikai tādā gadījumā, ja no tā līdz galam pratīs izdarīt atbilstošus secinājumus. Šajā gadījumā viņam jāatsakās vismaz no atklātas politiskas darbības. Ja viņš vienreiz ir kļūdījies galvenajos jautājumos, tad tas var arī atkārtoties. Viņam nekādā gadījumā vairs nav tiesību turpmāk rēķināties ar savu līdzpilsoņu uzticību, pat vēl vairāk, — viņam nav tiesību šādu uzticību prasīt.
Par to, cik maz jau tagad tiek domāts par šādām visparastākās pieklājības prasībām, var spriest jau no tā, cik zems ir to subjektu attīstības līmenis, kuri mūsdienās jūtas aicināti "taisīt politiku".
Ir daudz aicināto, bet maz — izredzēto.
Savas jaunības laikā noteikti atturējos piedalīties atklātā politiskā darbībā, lai gan domāju, ka tajā laikā nodarbojos ar politiku vairāk nekā daudzi citi. Toreiz atļāvos uzstāties tikai nelielos pulciņos un runāt par visu to, kas interesēja un vilināja. Šīs uzstāšanās šaurā lokā bija diezgan labas. Tur nācās ne tik daudz mācīties "runāt", kā studēt ierindas sarunu biedra bieži vien bezgala primitīvos uzskatus un iebildumus. Līdz ar to turpināju sevis izglītošanu, nezaudējot laiku un nepalaižot garām nevienu izdevību. Nekur Vācijā tajā laikā šīs iespējas nebija tik labvēlīgas kā Vīnē.
* * *
Tajā laikā monarhijā pie Donavas vispārpolitiskā doma pulsēja daudz intensīvāk nekā vecajā Vācijā, ja neskaita atsevišķus rajonus Prūsijā, Hamburgu un Ziemeļjūras piekrasti. Runājot par "Austriju", šajā gadījumā domāju to lielās Habsburgu impērijas daļu, kurā, pateicoties tam, ka tur bija apmetušies vācieši, vispār varēja izveidoties šī valsts; es runāju par to iedzīvotāja daļu, kura vienīgā daudzus gadsimtus spēja piepildīt šī tik mākslīgi radītā valstiskā veidojuma politisko un kultūras dzīvi ar iekšējo saturu. Laika gaitā pati valsts pastāvēšana un tās nākotne arvien vairāk bija atkarīga no šī vāciskā kodola.