Nepārspējami labi šī doma uz mūžīgiem laikiem ir formulēta Klauzevica grāmatā "Trīs atziņas".
Klauzevics saka: "Gļēvulīgas pakļaušanās kauna traips nav nomazgājams nekad. Šis indes piliens iesūksies tautas nākamo paaudžu asinīs, tas paralizēs vairāku paaudžu spēku un gribu".
"Pavisam kas cits ir, — Klauzevics turpina, — ja tauta savu neatkarību un brīvību ir zaudējusi asiņainā, bet godpilnā cīņā. Jau pati šī cīņa tad nodrošinās tautas atdzimšanu. Šī cīņa kā varoņdarbs pats par sevi kļūs par to sēklu, kas savulaik dzīs jaunus un kuplus asnus".
Nācija, kurai nav ne goda jūtu, ne rakstura, protams, neuzskatīs par vajadzīgu apgūt šādu mācību. Tās tautas, kas Šādu mācību atceras, vispār nevar tik zemu krist. Tikai tās, kas aizmirst vai negrib to atcerēties, piedzīvo pilnīgu krahu. Tādēļ ari nav ko cerēt, ka pār šādas gļēvulīgas pazemības aizstāvjiem pēkšņi nāks apskaidrība un viņi uzdrošināsies rīkoties citādi. Gluži pretēji, tieši šie cilvēki vienmēr būs ar rokām un kājām pret jauno mācību tik ilgi, kamēr konkrētā tauta būs pilnīgi pieradusi pie verdzības jūga, vai ari parādīsies jauns un labāks spēks, kas spēs satriekt šī nolādētā apspiedēja varu. Pirmajā gadījumā cilvēki pierod un pat vairs nejūtas sevišķi slikti. Gudrs uzvarētājs nereti uztic šādiem bezrakstura cilvēkiem vergu uzrauga amatu, kura tie labprāt uzņemas un attiecībā pret savu tautu pilda vēl nežēlīgāk, kā to darītu svešs, uzvarētāja iecelts nelietis.
Kopš 1918. gada notikumu gaita rāda, cik ļoti izplatītas Vācijā ir veltīgās cerības, ka, labprātīgi pakļaujoties uzvarētājam, mēs panāksim viņa žēlsirdīgāku izturēšanos. Tieši šīs tik izplatītās cerības ārkārtīgi ietekmē mūsu tautas masu politisko noskaņojumu un rīcību. Es uzsveru šo faktu, ja runa ir tieši par plašiem tautas slāņiem, jo vadoņi, protams, rīkojas citu apsvērumu vadīti. Kopš kara beigām valsts likteņu vadība ir ebreju rokās, kuri tagad vairs pat necenšas sevišķi slēpt savu lomu. Ja tas ir tā, tad mums ir darīšana nevis ar kaut kādu kļūdu, bet gan ar pilnīgi apzinātu nodomu pazudināt vācu tautu. Pavērojot mūsu ārpolitikas vadību no šī viedokļa, mēs pārliecināsimies, ka te nav tikai svaidīšanās no vienas puses uz otru, bet gan ļoti pārdomāta, rafinēta un aukstasinīga politika, kas kalpo ebreju pasaules iekarošanas idejām.
Kad Vācija 19. gadsimta sākumā cieta visbriesmīgāko sakāvi, tad pietika septiņu gadu (1806. - 1813.), lai Prūsija atkal celtos kājās, pilna enerģijas un apņēmības cīnīties. Tagad, pēc mūsu sakāves pasaules karā, ir pagājis tikpat ilgs laiks, taču mēs Šos gadus neesam izmantojuši; gluži otrādi, mēs esam ļāvuši vēl vairāk novājināt savu valsti.
Septiņus gadus pēc 1918. gada novembra notikumiem mēs parakstījām Lokāmo līgumu!
Notikumu gaita bija tieši tāda, kāda ir aprakstīta iepriekš: vienreiz parakstījuši apkaunojošu līgumu par pamieru, mēs vairs nespējām rast sevī pietiekami daudz spēka un drosmes, lai pretotos arvien jaunai un jaunai izspiešanai. Taču pretinieki bija pārāk gudri, lai uzreiz prasītu no mums pārāk daudz. Viņi savas prasības ierobežoja tā, lai tās neliktos pārmērīgas un nebūtu jābaidās no tūlītēja sprādziena tautas noskaņojumā. Arī šajā ziņā pretinieka domas vienmēr sakrita ar mūsu valsts vadītāju domām. Viens diktatorisks līgums sekoja otram un ikreiz mēs sevi mierinājām: ja esam uzņēmušies pildīt daudzus citus laupīšanas līgumus, tad nevaram būt pārāk sarūgtināti vienas jaunas izspiešanas dēļ, un tādēļ nav vērts uzsākt pretošanos. Lūk, jums "indes piliens", par kuru runā Klauzevics: vienreiz parādot rakstura trūkumu, mēs pakāpeniski grimstam arvien dziļāk un pazemojamies arvien vairāk. Pirms vienalga kāda jauna lēmuma pieņemšanas vienmēr atsaucamies uz slogu, ko jau esam sev uzvēluši, un nomierināmies. Šis mantojums ir īsts svina gabals, ko tauta velk līdzi un kura dēļ tā tiek pilnīgi nolemta verdzībai.
Vairākus gadus pār Vācijas galvu birst arvien jaunas pavēles par atbruņošanos, patstāvības atņemšanu, reparācijām utt. Galu galā Vācijā ir radies noskaņojums, ka Dauesa plāns ir laime un Lokāmo līgums — panākums. Šajā nelaimē ir rodams tikai viens mierinājums: var apkrāpt cilvēkus, bet nekad nevar piekukuļot debesis. Šis laiks nav guvis Dieva svētību. No tā brīža, kad tauta nostājās uz sevis pazemošanas ceļa, tā netiek vaļā no trūkuma un rūpēm. Mūsu vienīgais uzticamais sabiedrotais pašlaik ir trūkums. Liktenis arī šajā ziņā nav izdarījis izņēmumu, tas dod mums to, ko esam pelnījuši. Mēs nepratām aizstāvēt savu godu, un tagad liktenis mums parāda, ka bez brīvības un patstāvības nav arī maizes rieciena. Cilvēki ir iemācījušies klaigāt, ka vajadzīga maize, bet nāks laiks un viņi iemācīsies kliegt arī par to, ka ir vajadzīga brīvība un neatkarība. Pēc 1918. gada mūsu tautas stāvoklis bija ļoti sūrs un smags. Taču, lai cik rūgti mums arī bija, "sabiedriskā doma" ļoti nežēlīgi vajāja katru, kurš iedrošinājās pareģot to, kas pēc tam notika. Mūsu vadītāji bija vienlīdz nožēlojami un pašpārliecināti. Viņu iedomībai nebija robežu it īpaši tad, kad runa bija par netīkamu pareģotāju atmaskošanu. Papriecājieties par šiem parlamentā salīdušajiem muļķiem, par šiem sedliniekiem un cimdiniekiem (es šeit nerunāju par profesijām, tām šajā gadījumā nav nekādas nozīmes)! Šie politiskie liliputi taču pavisam nopietni rāpjas uz pjedestāla un no turienes pamāca visus vienkāršos mirstīgos cilvēkus. Turklāt nav nekādas nozīmes, ka šāds "valstsvīrs" jau pēc dažiem mēnešiem būs iekļuvis tādos skandālos, ka ārzemēs visi par viņu smiesies. Visi redz, ka šis "darbinieks" ir galīgi apmaldījies un pats vairs nespēj saskatīt nekādu ceļu, bet nekas netraucē viņam ar augsti paceltu galvu palikt savā vietā. Jo nederīgāki izrādās mūsdienu republikas parlamenta darboņi, jo niknāk tie vajā visus, kas vēl kaut ko gaida un redz viņu "apgaismības" darbības neauglīgumu. It īpaši tiek vajāti tie, kas uzdrošinās pareģot, ka šī darbošanās arī uz priekšu ne pie kā laba nenovedīs. Kad tāds parlamenta triku meistars ir pilnīgi pienaglots pie kauna staba un nevar vairs noslēpt, ka viņa darbība ir pilnīgi izgāzusies, viņš katrā ziņā atradīs tūkstošiem iemeslu savas bezpanākumu darbības attaisnošanai. Tikai vienu gan šāds "valstsvīrs" neatzīs nekad, t.i., to, ka visu nelaimju cēlonis galvenokārt ir viņš pats.
* * *
1922. - 1923. gada ziemā visiem noteikti vajadzēja saprast, ka Francija arī pēc miera noslēgšanas ar dzelžainu neatlaidību turpinās tiekties uz mērķiem, kurus tā bija izvirzījusi sākumā un pēc Versaļas miera līguma noslēgšanas bija īstenojusi tikai daļēji. Vai gan kāds patiesi noticēs, ka četrarpus gadus Francija ir nesusi vissmagākos upurus un nav žēlojusi savas asinis, lai pēc tam piedzītu noteiktās reparācijas par nodarītajiem zaudējumiem.
Jautājums par Elzasu un Lotringu viens pats nevarēja frančos modināt tādu enerģiju. Ja karojot tika sasprindzināti spēki, tad viņi to darīja tikai tādēļ, ka Elzasas un Lotringas problēma bija tikai tās lielās politiskās programmas daļa, kuru savos karogos raksta Francijas ārpolitiķi. Kas tad šajā lielajā programmā ir galvenais? Ir skaidrs, ka tā ir Vācijas saskaldīšana daudzās mazās valstiņās. Par to arī īstenībā cīnījās šovinistiskā Francija; tas viņai nebūt netraucēja savu tautu pārvērst par starptautiskās ebreju apvienības kalponi.
Francija patiešām arī būtu sasniegusi šo mērķi, ja vien — kā Parīze to sākumā cerēja — visa cīņa notiktu Vācijas teritorijā. Kaut vai uz īsu brīdi iedomāsimies, ka pasaules kara asiņainās kaujas būtu notikušas nevis pie Sommas, nevis Flandrijā, nevis pie Artuā, nevis pie Varšavas un Ivangorodas, Kovno, Rīgas utt., bet gan Vācijā — Rūras baseinā, pie Mainas, Elbas, Hanoveras, Leipcigas, Nirnbergas utt. Mēs būtu spiesti atzīt, ka šajā gadījumā nebūtu izslēgta Vācijas sadrumstalošana. Būtisks ir jautājums, vai mūsu jaunā federatīvā valsts būtu spējusi četrarpus gadus izturēt tādu pārbaudījumu, kāds bija pa spēkam Francijai, kurā ir viens milzīgs centrs — Parīze un centralizācijas tradīcijas gadsimtu garumā. Tas, ka šī milzīgā cīņa notika ārpus tēvzemes robežām, ir mūsu vecās armijas nemirstīgs nopelns un ārkārtīga laime visai Vācijas nākotnei. Esmu stingri pārliecināts, ka, ja viss būtu noticis citādi, mums vairs nebūtu Vācijas, bet būtu tikai saujiņa atsevišķu "vācu valstiņu". Man bieži iedrebas sirds iedomājoties, ka tāda perspektīva bija pilnīgi iespējama. Tikai padomājot, pie kā tas varēja novest, prātā nāk secinājums, ka mūsu kritušo draugu un brāļu asinis tomēr nav lijušas pavisam veltīgi.