Turklāt tajā brīdī debesis mūsu tautai vēl dāvāja "lielu" valstsvīru — Kuno kungu. Ne šī cilvēka profesija, ne arī viņa iedzimtās īpašības nebija piemērotas valstsvīra vai politiķa darbībai. Tas bija pilnīgi nejaušs cilvēks, kas izrādījās noderīgs tikai noteiktu nodomu īstenošanai. Būtībā viņš bija vienkāršs komersants. Taču tieši šis apstāklis Vācijai maksāja īpaši dārgi, jo minētais tirgoņu politikānis arī lielās politikas jautājumus risināja no komercuzņēmuma pozīcijām.
Francija ir ieņēmusi Rūras baseinu. Ar ko bagāts ir šis baseins? Ar oglēm! Tātad Francija ieņēma Rūras baseinu ogļu dēļ. Tā sprieda šis "valstsvīrs". Un, lūk, Kuno kungam radās "ģeniāla" doma organizēt streiku, lai franči nevarētu dabūt ogles. Kuno nosprieda, ka visi franču uzņēmumi tādējādi kļūs nerentabli; un kādā jaukā dienā paši franči atstās Rūras baseinu mums. Tāds aptuveni bija šī "izcilā nacionāļa", "valstsvīra" domu gājiens, kad viņš toreiz Štutgartē un vairākās citās vietās uzrunāja "savu tautu". Turklāt tauta ar laimīgu sejas izteiksmi klausījās sava "vadoņa" dziļdomīgajos atklājumos.
Taču, lai organizētu streiku, protams, bija jādodas pie marksistiem, jo streikā vajadzēja piedalīties strādniekiem. Ja jau tas ir tā, tad jāizveido vienota strādnieku un pārējo vāciešu fronte. Bet strādnieks tāda buržuāziska valstsvīra acīs vienmēr nozīmē to pašu, ko nozīme marksists. Vajadzēja tikai redzēt, cik sajūsminātas bija buržuāzisko politiķu fizionomijas, kad viņi klausījās "vadoņa" ģeniālajā lozungā. Kuno viņu acīs kļuva par liela mēroga nacionālo darbinieku, gandrīz par ģēniju. Beidzot viņi bija ieguvuši tādu "vadoni", kādu visu laiku bija meklējuši! Tilts pie marksistiem bija uzcelts, "nacionālie" blēži ērti varēja uzvilkt patriotisma tērpu, īstenībā sniedzot roku starptautiskajiem tēvzemes nodevējiem.
Marksistu kungi, protams, labprāt atbalstīja tādu taktiku. Kuno kungam marksisti bija vajadzīgi, lai varētu izveidot savu "vienoto fronti", bet marksistu vadoņiem Kuno kungs bija nepieciešams, lai dabūtu naudu. Tādēļ arī abas puses varēja būt apmierinātas. Kuno kungs dabūja savu "vienoto fronti", kurā apvienojās nacionālie pļāpātāji, no vienas puses, un antinacionālie krāpnieki, no otras puses. Internacionālie krāpnieki tagad uz valsts rēķina varēja pildīt nacionālās saimniecības graušanas "augsto" misiju, saņemot speciālu atlīdzību no valsts kases. Ideju glābt nāciju ar samaksāta vispārējā streika palīdzību patiešām var saukt par nemirstīgu. Vēl nemirstīgāks bija šis lozungs, kuru visi uzņēma ar entuziasmu, ari tie, kuri pret politiku izturējās kā visvienaldzīgākie tumsoņas.
Tas, ka tautu nevar atsvabināt ar lūgšanām un zemošanos, vispārējos vilcienos ir vairāk vai mazāk zināms. To, ka tautu nevar atsvabināt arī ar bezdarbīgu streiku, Kuno kungam vēl vajadzēja pierādīt ar speciāla vēsturiska piemēra palīdzību. Ja tā vietā, lai aicinātu uz samaksātu streiku, Kuno kungs būtu aicinājis vāciešus nācijas labā nostrādāt dažas virsstundas, visa šī krāpšanās ar "vienoto fronti" jau trešajā dienā būtu izkūpējusi kā dūmi. Tautas kļūst brīvas, nevis sēžot bezdarbībā, bet gan nesot smagus upurus.
Tāda pasīva pretošanās, protams, ilgi nevarēja turpināties. Tikai tāds cilvēks, kam militārās lietas ir pilnīgi svešas, varēja iedomāties, ka šādi smieklīgi līdzekļi var piespiest aiziet okupantu armiju. Un kāda gan cita nozīme īstenībā varēja būt tādai "akcijai", kas izmaksāja miljonus un sagrāva valsts naudas sistēmas pamatus?
Kad franči pārliecinājās, ka visa vāciešu pretošanās aprobežojas tikai ar šiem smieklīgajiem pasākumiem, tie pilnīgi nomierinājās un sāka iekārtoties Rūras baseinā kā savās mājās. Savulaik paši bijām frančiem parādījuši, kā nomierināt okupēto teritoriju civilos iedzīvotājus, ja tie sāk okupācijas varai radīt nopietnas nepatikšanas. Mēs taču pirms deviņiem gadiem ļoti ātri tikām galā ar beļģu partizāņu bandām un diezgan viegli pārliecinājām Beļģijas civilos iedzīvotājus, ka vācu okupācijas armijas klātbūtnē ir ļoti bīstami saistīties ar partizāņiem. Ja šī izdaudzinātā pasīvā pretošanās Francijai šķistu kaut mazliet bīstama, tās okupācijas armijas dažu dienu laikā varētu pielikt drausmīgu punktu visam šim bērnišķīgajam pasākumam.
Šķiet, ka vispirms būtu sev jāuzdod jautājums: ko darīsim, ja mūsu pasīvā pretošanās patiešām satrauks pretinieka nervus un tas nolems uzsākt asiņainu fizisku izrēķināšanos? Vai mēs turpināsim pretoties? Ja turpināsim, mums tā vai citādi jābūt drosmīgiem, lai pakļautu sevi ārkārtēji smagai un asiņainai vajāšanai. Mēs nonāktu turpat, kur būtu nokļuvuši, ja būtu aktīvi pretojušies, t.i., pie aktīvas cīņas. Lai kāda arī nebūtu šī pasīvā pretošanās, iekšējo jēgu tā iegūst tikai tad, ja ir apņēmība, ka nepieciešamības gadījumā jāuzsāk atklāta cīņa vai vismaz slēpts partizāņu karš. Lai tāda cīņa būtu nopietna, jābūt pārliecībai, ka panākumi ir iespējami. Aplenkts cietoksnis, kas zaudējis cerību padzīt aplencējus, jau ir tikpat kā padošanās ienaidniekam; tas ir it sevišķi tad, ja pretinieks sola aplenktos atstāt dzīvus. Tad aplenktie šai ēsmai vienmēr dos priekšroku nāves priekšā, kas viņus gaidītu, ja pretošanās turpinātos. Vajag tikai ienaidnieka aplenktajam cietoksnim atņemt ticību, ka tam kāds nāks palīgā un atbrīvos, lai aplenkto spēks jau būtu salauzts. Lūk, tādēļ Rūras baseinā pasīvā pretošanās varēja būt veiksmīga un tai vispār varēja būt kaut kāda jēga tikai tajā gadījumā, ja vienlaikus būtu gatavojuši aktīvās cīņas fronti. Šajā gadījumā vācu tauta būtu varējusi darīt brīnumus. Ja katrs vācietis okupētajā teritorijā zinātu, ka Dzimtene formē 80 līdz 100 divīziju lielu armiju, tad franču okupācijas karaspēka ceļš tiešām nebūtu rozēm kaisīts. Cilvēks ir spējīgs uz upuriem tikai tad, ja patiešām var gaidīt panākumus, nevis tad, ja upuru bezmērķīgums ir acīm redzams.
Mūsu priekšā bija klasisks gadījums, kad mums, nacionālsociālistiem, vajadzēja visenerģiskākajā veidā iestāties pret tamlīdzīgu nacionālo lozungu. Mēs izpildījām savu pienākumu. Tajos mēnešos man bija jāpārcieš tādu cilvēku daudzi uzbrukumi, kuru nacionālā pārliecība bija viens vienīgs muļķības un tukšu frāžu sajaukums. Visi šie kungi klaigāja tikai tāpēc, ka jutās droši un pacilāti. Viņi apzinājās, ka toreizējā situācijā patriotiski klaigāt nav bīstami. Šo nožēlojamo vienoto fronti uzskatīju par smieklīgu nejēdzību. Vēsture parādīja, ka man bija taisnība.
Kad arodbiedrību kases bija pilnas ar Kuno kunga dāvāto naudu un pasīvā pretošanās bija sasniegusi to robežu, aiz kuras vajadzēja izšķirties un no vienkāršas nekā nedarīšanas pāriet aktīvā uzbrukumā, sarkanās hiēnas pēkšņi pameta nacionālo aunu baru un vēlreiz parādīja, kas tās ir īstenībā. Apkaunotais Kuno kungs atgriezās pie saviem tirdzniecības kuģiem, bet Vācija saņēma vēl vienu vērtīgu mācību un zaudēja vēl vienu lielu cerību.
Līdz pat vasaras beigām daudzi mūsu virsnieki (katrā ziņā ne tie sliktākie) sava sirdī vēl neticēja, ka visam šim pasākumam var būt tik apkaunojošs iznākums. Visi viņi cerēja, ka, ja jau nedrīkst atklāti bruņoties, tad Vācija vismaz klusībā izdarīs visu, lai sagatavotos un šo jauno Francijas uzbrukumu pārvērstu par Vācijas vēstures pagrieziena punktu. Mūsu rindās ari bija pietiekami daudz cilvēku, kuri vēl arvien cerēja vismaz uz armiju. Šī pārliecība bija tik noturīga, ka diezgan ievērojami ietekmēja lielas mūsu jaunatnes daļas uzvedību un it īpaši darbību.
Tad pienāca apkaunojošais sagrāves brīdis. Tagad visi pārliecinājās, ka miljardi marku ir izsviesti veltīgi un tūkstošiem jauno vāciešu, kas bija muļķīgi ticējuši valsts vadītāju solījumiem, ir veltīgi aizgājuši bojā. Drausmīgi apkaunojošā katastrofa radīja sašutuma vilni nelaimīgajā tautā, kas beidzot bija pārliecinājusies, ka ir nodota. Tieši tolaik miljonos cilvēku prātu nobrieda stingra pārliecība, ka stāvokli var glābt tikai radikāla visas valdošās sistēmas likvidēšana.