Pats par sevi ir saprotams, ka ne tikai administrēšanai, bet ari visai politiskajai vadībai jābūt stingri vienotai.
Lūk, man toreiz bija bezgalīgi pamācoši konstatēt, kāpēc tas viss nav noticis vai, labāk teiksim, kāpēc tas viss netika izdarīts. Austroungārijas impērijas kraha vaininieki ir tikai tie, kas šo izdevību ir palaiduši garām.
Vecā Austrija vairāk nekā jebkura cita valsts bija atkarīga no savu valdnieku redzesloka. Šeit trūka nacionālas valsts pamata, kurai pašai par sevi ir raksturīgs pašsaglabāšanās spēks pat tad, kad valsts vadītāji nebūt nav savu uzdevumu augstumos. Dažreiz apbrīnojami ilgu laiku viennacionāla valsts var pārciest sliktas pārvaldes režīmu, neaizejot bojā. Bieži vien varētu likties, ka organismā vairs nav ne mazāko dzīvības pazīmju, ka tas jau ir miris vai arī atmirst, bet pēkšņi izrādās, ka nāvei nolemtais atkal cēlies un sācis izrādīt apbrīnojami nesatricināma dzīvīguma pazīmes.
Pavisam kas cits ir tāda valsts, kas sastāv no dažādām tautībām, kuru dzīslās neplūst vienas un tās pašas asinis, bet vēl svarīgāk, — virs tām ir pacelta viena kopīga dūre. Tādā gadījumā vadības vājums nenovedīs vis vienkārši pie valsts ieslīgšanas ziemas guļā, bet gan tas atmodinās visus nāciju individuālos instinktus atkarībā no to asins piederības un atņems tām iespēju attīstīties vienas varenas varas ietekmē. Šīs briesmas iespējams mīkstināt tikai ar gadsimtiem ilgu kopēju audzināšanu, kopējām tradīcijām, kopējām interesēm utt. Lūk, kādēļ tādiem valstiskiem veidojumiem raksturīgs ir tas, ka, jo, jaunāki tie ir, jo lielāka ir atkarība no savu vadītāju īpašībām. Vēl vairāk, — bieži vien tie ir izcili varenu vadītāju un gara varoņu tiešs veidojums un nereti pēc radītāja nāves tie vienkārši izirst. Gadsimti paies, bet šīs briesmas vēl nebūs pārvarētas, tās tikai ir iesnaudušās. Kā tikai vadības vājums izpaudīsies ļoti spēcīgi, šīs briesmas atkal "modīsies", un tad vairs nepalīdzēs ne audzināšana, ne pašas cēlākās tradīcijas; dažādo cilšu centrbēdzes spēki būs stiprāki par visu.
Pati lielākā un varbūt traģiskākā Habsburgu vaina ir tā, ka viņi to nesaprata.
Tikai vienam vienīgam laimīgajam no viņu vidus likteņa lāpa apgaismoja viņa zemes nākotni, pēc tam šī lāpa nodzisa uz visiem laikiem.
Jozefs II, visu ģermāņu nācijas Romas imperators, ar bažām ieraudzīja, ka viņa nams, kas atradās valsts visattālākajā punktā, neglābjami ies bojā šajos tautu Bābeles plūdos, ja neizdosies izlabot to, ko novārtā pametuši viņa senči. Ar pārcilvēcisku enerģiju šis "cilvēku draugs" sāka cīņu ar pagātnes vājībām un desmit gadu laikā centās izlabot to, kas atstāts novārtā gadsimtiem ilgi. Ja viņam šim darbam būtu atvēlēti vismaz 40 gadi un pēc viņa vismaz vēl divas paaudzes būtu turpinājušas agrāk iesākto, brīnums droši vien būtu noticis. Bet patiesībā viņa rīcībā bija tikai 10 gadi. Kad viņš no garīgās un miesiskās pārpūles iegūla kapā, līdz ar viņu tajā iegūla arī viņa darbs.
Viņa pēcteči nebija uzdevumu augstumos ne garīgā, ne gribasspēka ziņā.
Kad pienāca laiks un Eiropā parādījās pirmā revolucionārā negaisa pazīmes, uguns lēni sāka izplatīties ari vecajā Austrijā. Bet, kad Austrijā uzliesmoja ugunsgrēks, izrādījās, ka šo liesmu radījuši ne tik daudz sociālie, sabiedriskie un vispārpolitiskie cēloņi, kā nacionālas izcelsmes faktori.
Visās citās zemēs 1848. gada revolūcija bija šķiru cīņa, turpretī Austrijā tā jau bija rasu cīņas sākums. Austrijas vācieši toreiz tūdaļ aizmirsa vai arī vispār neizprata šī ugunsgrēka iemeslu. Viņi savus spēkus veltīja kalpošanai revolucionārajiem dumpjiem un līdz ar to parakstīja sev spriedumu. Ar savām rokām vācieši palīdzēja atmodināt rietumu demokrātijas garu, kas pēc kāda laika "atņēma" viņu pašu eksistences pamatus.
Parlamentāriskā pārstāvniecības sistēma bija izveidota, taču pirms tam nebija notikusi valsts obligātās valodas ieviešana. Līdz ar to bija izšķirts, ka vāciešu valdošajam stāvoklim Austrijas monarhijā pienācis gals. No šī brīža bojā aizgāja ari pati valsts. Viss, kas sekoja pēc tam, bija tikai valsts vēsturiskais sabrukums.
Šo sabrukumu vērot bija ne tikai pamācoši, bet arī satriecoši. Tūkstoš un vēlreiz tūkstoš veidos piepildījās šīs valsts vēsturiskais liktenis. Un, ja lielākā cilvēces daļa bija akla un nepamanīja, ka sācies sabrukums, tas izskaidrojams tikai ar dievu gribu iznīcināt Austriju.
Es sīki pakavēšos pie to notikumu loka, kas ir vispārnozīmīgi visām tautām un valstīm.
To iestāžu vidū, kuras sevišķi uzskatāmi izjuta Austrijas monarhijas sabrukuma procesu — tas bija tik saskatāms, ka pat ne pārāk tālredzīgais mietpilsonis to nevarēja nepamanīt — vispirms ir jāmin Austrijas parlaments jeb, kā to sauca Austrijā, reihsrāts.
Šis iestādījums ar nolūku tika veidots, vadoties no aizgūšanas metodes pēc Anglijas klasiskās "demokrātijas" zemes parauga. Visu šo glābšanas sistēmu aizguva no Londonas, bet Vīnē to centās tikai ļoti precīzi nokopēt.
Anglijas divpalātu sistēma tika nokopēta kā deputātu un kungu palāta. Taču abu palātu ēkas Vīnē un Londonā izskatījās pilnīgi atšķirīgas. Kad Anglijas palātu būvētājs Berijs Temzas krastā beidza darbu pie savas celtnes, viņš šīs brīnišķīgās būves 1200 nišu, kolonu un konsoļu rotāšanai izvēlējās sižetus no Britu impērijas vēstures, kas tajā laikā bija aptvērusi pusi pasaules. No arhitektūras un mākslas viedokļa lordu palāta un deputātu palāta tādējādi kļuva par visas nācijas slavas templi.
Vīnē šajā sakarā nācās saskarties ar pirmajām grūtībām. Kad dānis Hanzens beidza darbu pie tautas pārstāvniecības marmora celtnes pēdējā frontona, viņam neatlika nekas cits, kā sižetus ēkas rotāšanai izvēlēties no antīkās pasaules. Šī "rietumu demokrātijas" teātra ēka ir izgreznota ar grieķu un romiešu valsts vīru un filozofu portretiem. Virs abām ēkām slejas četras gigantiskas figūras, kas rāda uz četriem pretējiem virzieniem. Šeit slēpjas savdabīga simbolisma ironija. Šis simbols it kā iemiesoja to centrbēdzes spēku iekšējo cīņu, kura jau valdīja visā Austrijā.
Kad tika teikts, ka ēka simbolizē Austrijas vēsturi, "nacionalitātes" to uztvēra kā apvainojumu un provokāciju.
Kad es, būdams knapi 20 gadus vecs, pirmo reizi apmeklēju grezno celtni Francensringā, lai pabūtu kā skatītājs deputātu palātas sēdē, es biju vispretrunīgāko iespaidu varā.
Parlamentu ienīdu jau sen, protams, ne jau kā tādu iestādījumu pašu par sevi. Gluži pretēji, — kā brīvību mīlošs cilvēks es nevarēju iedomāties nekādu citu valdīšanas formu. Manā attieksmē pret Habsburgiem ideja par jebkāda veida diktatūru man toreiz būtu šķitusi noziegums pret brīvību un saprātu.
To veicināja ari apstāklis, ka manī, jaunā cilvēkā, kas mīlēja daudz lasīt laikrakstus, mājoja neapzināta Anglijas parlamenta pielūgsme. No šīs sajūtas tik viegli vis nevarēju atbrīvoties. Anglijas apakšpalātā lietas kārtoja ar lielu pašcieņu (vismaz mūsu presē to visu aprakstīja tik skaisti), un tas augstākā mērā imponēja. Vai gan toreiz varēja iedomāties kādu vēl cildenāku tautas pašpārvaldes formu? Bet tieši tādēļ biju Austrijas parlamenta ienaidnieks. Austrijas reihsrāta darbības ārējais veidols šķita lielā parauga pilnīgi necienīgs. Klāt nāca vēl citi faktori.
Austrijas valstī tās vāciešu likteņi bija atkarīgi no pozīcijas reihsrāta. Līdz vispārējo un aizklāto vēlēšanu tiesību ieviešanai parlamentā bija vismaz neliels vāciešu vairākums. Šis stāvoklis bija pietiekami apšaubāms: jau toreiz vāciešu vairākums bija atkarīgs no sociāldemokrātiem, kuri visos būtiskajos jautājumos bija nedrošs partneris un jebkurā brīdī bija gatavi nodot vācu lietu, lai tikai nezaudētu popularitāti citu tautību vidū. Sociāldemokrātus jau toreiz nevarēja uzskatīt par vāciešu partiju. Taču līdz ar vispārējo vēlēšanu tiesību ieviešanu, parlamentā vairs nevarēja pastāvēt pat skaitlisks vāciešu vairākums. Tagad vairs nekas netraucēja valsts tālāku atvāciskošanu.