Vai tad nav skaidrs, ka mūsu parlamentārā vairākuma princips neizbēgami rok būtībā bedri vadoņa idejai? Vai patiešām atradīsies cilvēki, kuri noticēs, ka šajā pasaulē progress ir atkarīgs nevis no atsevišķu indivīdu intelekta, bet gan no vairākuma smadzenēm?
Varbūt kāds cer, ka nākotnē mēs varēsim iztikt bez šā cilvēces kultūras galvenā priekšnosacījuma?
Vai tiešām nav redzams, ka tieši pašlaik šis priekšnosacījums ir nepieciešams vairāk nekā jebkad.
Parlamentārisma princips, kad jautājumi tiek izlemti ar balsu vairākumu, iznīcina personības autoritāti un tās vietā liek viena vai otra pūļa lielumu. Līdz ar to parlamentārims patiešām grēko pret aristokrātisma pamatideju. Bez tam aristokrātismam nemaz obligāti nav jāpersonificē mūsdienās deģenerējušies sabiedrības virsējie slāņi.
Mūsdienīgs vērotājs, kurš ir spiests lasīt gandrīz vienīgi laikrakstus, iedomāties nevar, kādas postošas sekas ir šādai parlamentārisma kundzībai. Varbūt vienīgi patstāvīga domāšana un vērojumi var palīdzēt viņam izprast notiekošā jēgu. Vispirms parlamentārisms ir cēlonis tiem neaptverami lielajiem vismazvērtīgāko "figūru" uzplūdiem, kuras raksturo mūsdienu politisko dzīvi. īsts politisks vadītājs pacentīsies atiet pēc iespējas tālāk no tādas politiskas darbības, kura galvenokārt nesastāv no radoša darba, bet gan no intrigām un liekulības, kuru mērķis ir iekarot iedzīvotāju vairākumu. Bet tieši šis apstāklis būs pievilcīgs garā nabadzīgiem cilvēkiem.
Jo sīkāks ir šāds garīgais punduris un politiskais tirgonis, jo skaidrāks viņam ir paša niecīgums, jo augstāk viņš vērtēs to sistēmu, kura no viņa nebūt neprasa ne ģenialitāti, ne milža spēku, bet kura vispār ciena ciema vecākā viltību augstāk par Perikla gudrību. Pie tam šādam tipam nepavisam nav jānomokās ar tādu jautājumu kā atbildība. Tā viņam jo mazāk rūp tādēļ, ka viņš jau iepriekš skaidri zina, ka, neatkarīgi no tiem vai citiem viņa "valstiskās" ķēpāšanās rezultātiem, viņa karjeras beigas būs nemainīgas: kādā jaukā dienā viņam tik un tā sava vieta būs jāatdod tikpat "varenam" prātam, kāds ir viņš pats.
Šāda veida "tautas pārstāvju" baram vienmēr ir liels mierinājums priekšgalā redzēt cilvēku, kura garīgās spējas ir viņu pašu līmenī. Tikai tādā situācijā katrs no šiem kungiem var atļauties sev lētu prieciņu un laiku pa laikam parādīt, ka viņš nav ar pliku roku ņemams. Bet galvenais ir tas, ka katram no viņiem ir tiesības domāt: ja mūs var vadīt jebkurš "x", kādēļ gan tas nevarētu būt jebkurš "y". Šī demokrātiskā tradīcija vispilnīgāk atbilst mūsdienām tik raksturīgajai apkaunojošajai parādībai — mūsu tā saucamo "vadītāju" vairākuma izmisīgajam gļēvumam. Taču patiesībā šiem cilvēkiem ir liela laime, ka visos gadījumos, kad jāpieņem nopietni lēmumi, ir iespēja paslēpties aiz tā saucamā vairākuma muguras.
Patiešām, paskatieties uz tādu politisko zaglēnu, kā viņš ar sviedriem vaigā "strādā", lai katrā atsevišķā gadījumā kaut kā sagrābstītu vairākumu un iegūtu iespēju jebkurā brīdī paglābties no kaut kādas atbildības. Protams, tieši šis apstāklis atbaida no šādas darbības jebkuru sevi daudz maz cienošu politiķi un drosmīgu cilvēku vispār. Bet jebkurš politiskais "zaglēns" ir priecīgs, ka ir iespēja rīkoties tieši tā.
No mūsu viedokļa raugoties, viss ir pilnīgi skaidrs: kas par savu darbību nevēlas uzņemties personisku atbildību, kas meklē sev aizsegu, tas ir bailīgs nelietis. Bet, ja mūsu vadītāji tiek vervēti šādu nelaimīgu zaķpastalu vidū, tad patiešām par to nāksies dārgi samaksāt. Lieta nonāk pat tik tālu, ka mums nav drosmes uzsākt vienalga kādu enerģisku darbību, un mēs esam ar mieru drīzāk samierināties ar jebkuru kaunu un negodu nekā atrast sevī spēku, lai pieņemtu nepieciešamo lēmumu. Nav jau vairs neviena, kas būtu ar mieru upurēt savu personību, savu galvu izšķirošā soļa speršanai.
Vienu gan vajag atcerēties un nekad neaizmirst: vairākums ari šeit nekad nevarēs aizstāt vienu. Vairākums vienmēr ir ne tik vien muļķību, bet arī gļēvulības pārstāvis. Sapulciniet vienkopus simts muļķu, un jūs nekādi neiegūsiet vienu gudro. Sapulciniet kopā visus gļēvuļus, un jūs nekādi tā rezultātā nepanāksiet drosmīgu lēmumu. Jo mazāka kļūst atsevišķa vadītāja atbildība, jo vairāk palielinās tādu tipu skaits, kuriem nepiemīt pat vismazākie dotumi. Taču viņi jūtas aicināti savus nemirstīgos talantus nodot tautas rīcībā. Daudzi vienkārši nevar sagaidīt, kad beidzot pienāks viņu kārta. Viņi stājas pašā garās rindas galā un ar milzīgām skumjām noraugās, cik lēni tuvojas viņu liktenis. Tādēļ viņi priecājas par katru nomainītu seju tajā resorā, kurā viņi domā iekļūt. Viņi ir pateicīgi katram skandālam, kas viņus, no rindas galā stāvošajiem, var pavirzīt priekšā kaut vai dažiem konkurentiem. Kad viens vai otrs veiksminieks, kas jau ir iekļuvis siltā vietiņā, nemaz tik drīz nevēlas no tās šķirties, tad pārējie raugās uz to kā uz vissvētāko tradīciju un kopējās solidaritātes pārkāpumu. Tad viņi sāk dusmoties un turpmāk, nenolaižot rokas, cīnās, izmantojot visnekaunīgākos līdzekļus līdz brīdim, kad izdosies padzīt konkurentu no siltās vietiņas, kurai tagad jāpāriet citu rokās. Gāztais dieviņš ne tik drīz varēs nokļūt atpakaļ tajā pašā vietā. Kad kāda figūra ir noņemta no posteņa, tai nāksies stāties pašā garās rindas galā, ja vien tur nesāksies tāda kliegšana un brēkšana, ka no jauna ieņemt rindu nebūs iespējams.
Šādas kārtības rezultāts ir šausmīgi strauja personu maiņa svarīgākajos valsts amatos. Tās iznākums vienmēr ir nelabvēlīgs, dažreiz pat katastrofisks. Visbiežāk izrādās, ka par šādu paražu upuri kļūst ne tikai muļķis un nespējīgais, bet gan tieši spējīgākais cilvēks, jo vienīgi liktenis spējīgam cilvēkam dod iespēju nokļūt vadošā postenī. Pret spējīgu vadītāju nekavējoties izveidojas kopēja fronte. Kā gan citādi, — viņš taču nav nācis no "mūsu" aprindām. "Sīki" ļautiņi principā grib atrasties tikai savā kompānijā. Katru cilvēku, kuram ir galva uz pleciem, katru, kurš starp nullēm ir spējīgs spēlēt vieninieka lomu, viņi uzskata par kopējo ienaidnieku. Šajā ziņā viņu pašsaglabāšanās instinkts ir ārkārtīgi saasināts.
Ievērojot to, nenovēršami rodas arvien progresējoša vadošo slāņu garīgā apvienošanās, Tas, kādu rezultātu iegūst nācija un valsts, katram ir viegli saprotams, ja tikai viņš pats nav piederīgs šai "vadoņu" šķirai.
Vecajai Austrijai bija šī apšaubāmā laime izmantot parlamentārisma režīma labumus visskaidrākajā veidā.
Tiesa, ministru prezidentu arvien vēl iecēla imperators, bet patiesībā Šī iecelšana nebija nekas cits kā vienkārša parlamentāriskā vairākuma gribas pildīšana. Jautājumā par tirgošanos un vairāksolīšanu atsevišķu ministriju vadītāju iecelšanā mēs jau bijām sasnieguši Rietumu demokrātijas vispilnīgāko modeli. Atbilstoši tam arī bija rezultāti. Atsevišķu personu nomaiņa notika arvien ātrāk. Galu galā tas kļuva par visīstāko sportu.
Tādā pašā attiecībā arvien vairāk pazeminājās šo ātri mainošos "valsts darbinieku" mērogs; galu galā virspusē palika tikai parlamentāriskā intriganta tips, kura valstiskā gudrība tagad tika mērīta tikai ar viņa spēju "salāpīt" vienu vai otru koalīciju, t.i., ar spēju uz sīku politisku tirgošanos, kura vienīgā varēja kļūt par šo, ja atļauts teikt, tautas pārstāvju praktiskā darba sūtību.
Tādējādi tieši Vīnes skola šajā jomā sniedza vislabākās un uzskatamākās mācību stundas.
Lieta, kas mani interesēja ne mazāk, bija šo tautas pārstāvju spēju un zināšanu salīdzināšana ar tiem uzdevumiem, kuri viņiem bija jārisina. Jau šī iemesla dēļ biju spiests sākt iepazīšanos ar tautas izredzēto personu garīgo horizontu. Līdz ar to nācās iepazīties arī ar notikumiem, kuri ļāva šīm "brīnišķīgajām" figūrām vispār iznirt politiskajā arēnā. Interesanti bija ari iepazīties ar viņu darba tehniku. Tas visai detalizēti deva iespēju ieraudzīt to kalpošanu tēvzemei, uz kādu bija spējīgas manas pētāmās figūras.