Jo vairāk iedziļinājos parlamenta iekšējās attiecībās, jo objektīvāk pētīju cilvēkus un viņu darbības veidu, jo pretīgāka manās acīs kļuva parlamentārās dzīves aina.
Man bija nepieciešama vērīga pētīšana, ja es pa īstam gribēju iepazīties ar to iestādījumu, kurā katrs likumdevējs ik pēc pāris vārdiem atgādina par savu "objektivitāti". Kad labi būsi izstudējis šos kungus un iepazinies ar viņu zemiskās eksistences likumiem, divu domu vairs nevar būt.
Pasaulē vispār ir grūti atrast kādu citu principu, kas, objektīvi runājot, būtu tikpat nepareizs kā parlamentārisma princips.
Mēs jau vairs nerunājam par to, kādos apstākļos notiek tautas pārstāvju kungu vēlēšanas, ar kādiem līdzekļiem viņi nokļūst līdz savam augstajam amatam.
Tas, ko parasti apzīmējam ar vārdiem "sabiedriskā doma", pavisam maz balstās uz personiskās pieredzes vai zināšanu pamata. Lielākoties tā saucamā sabiedriskā doma ir "izglītošanas" darba rezultāts.
Nepieciešamība pēc reliģijas pati par sevi ir dziļi paslēpta cilvēka dvēselē, taču noteiktas reliģijas izvēle ir audzināšanas rezultāts. Masu politiskie uzskati rodas tikai dvēseles un tās saprāta apstrādāšanā, kura bieži vien notiek ar pilnīgi neticamu neatlaidību.
Lielākā politiskās audzināšanas daļa, kuru šajā gadījumā ļoti labi var apzīmēt ar vārdu "propaganda", ir ierakstāma preses rēķinā. Tieši prese veic šo "izglītošanas" darbu, tā ir it kā skola pieaugušajiem. Žēl tikai, ka "mācīšana" šajā gadījumā ir nevis valsts, bet bieži vien ļoti zemisku spēku rokās. Tieši Vīnē, būdams vēl ļoti jauns, guvu vislielākās iespējas labi iepazīties ar šo masu audzināšanas ieroču monopolistiem un to garīgajiem fabrikantiem.
Sākumā ne vienreiz vien brīnījos, kā gan sliktākā no visām lielvarām tik īsā laikā ir spējusi izveidot noteiktu sabiedrisko domu pat tādos gadījumos, kad runa bija par masu īsto uzskatu un vēlmju apzinātu falsifikāciju. Prese dažu dienu laikā iemanījās kaut kādu smieklīgu sīkumu pārvērst par ļoti svarīgu valstisku lietu. Un tik pat īsā laikā tā panāca, ka tautas masas aizmirsa problēmas, kuras tām, kā liekas, ir ļoti nozīmīgas.
Dažu nedēļu laikā presei izdevās izvilkt gaismā nevienam nezināmas detaļas, vārdus un kā uz burvju mājienu piespiest masas saistīt ar šiem vārdiem neiedomājamas cerības. Tādējādi viņi tika padarīti tik populāri, cik populāri nekad nebijā cerējuši kļūt pat patiesi lieli cilvēki. Vārdi, kurus pirms mēneša vēl neviens nezināja vai zināja pēc nostāstiem, kļuva ļoti plaši pazīstami. Tajā pašā laikā likās, ka vecie, sevi parādījušie valsts un sabiedriskās dzīves darbinieki sabiedriskās domas acīs ir pilnīgi miruši, vai arī pār viņiem gāzās tik nekrietnu melu lavīna, ka šie vārdi pavisam īsā laikā tika padarīti par zemiskuma un krāpniecības simbolu. Vajag tikai paskatīties uz šo zemisko ebreju paradumu — tūlīt, kā uz burvju nūjiņas mājienu, no simts un tūkstoš spaiņiem godīgam cilvēkam gāzt virsū dubļus; nav nekādu viszemiskāko melu, kuri nebrāztos pār pilnīgi nevainīga upura galvu. Lai pārliecinātos, cik bīstami ir šie preses nelieši, tuvāk jāiepazīstas ar šādu pret pretinieka politisko godu izmantoto metodi.
Šiem preses bruņiniekiem (geistiger Raubritter) nav nekā tāda, kas nebūtu derīgs viņu netīrā mērķa sasniegšanai.
Viņi pacentīsies ielīst visintīmākajās ģimenes lietās un nenomierināsies, kamēr savos neķītrajos meklējumos atradīs kādu sīkumu, kuru uzpūtīs tūkstošreiz lielāku un ar to dos triecienu savam nelaimīgajam upurim. Ja, neraugoties uz visām pūlēm, viņi ne sava pretinieka sabiedriskajā, ne arī personiskajā dzīvē neatradīs neko tādu, ko iespējams izmantot, tad šie nelieši kaut ko vienkārši izdomās. Viņi būs stingri pārliecināti, —ja arī nāks tūkstošiem atsaukumu, — upuris tīrs vairs nenomazgāsies. Kaut kas jau tam pielips.
Bez tam šādi nelieši nekad nedarbojas tā, lai viņu motīvus varētu viegli izprast un atmaskot. Die's pasargi! Vienmēr viņi pratīs izlikties nopietni un "objektīvi". Viņi pļāpās par žurnālistikas pienākumiem utt. Vēl vairāk, — viņi runās par žurnālistikas "godu" it īpaši tad, kad būs iespēja izmantot izdevību un uzstāties sanāksmēs un kongresos, ap kuriem šie salašņas vienmēr pulcējas lielā skaitā
Tieši šie nelieši fabricē vairāk nekā divas trešdaļas no tā saucamās sabiedriskās domas. No šīm netīrajām putām pēc tam parādās parlamenta Afrodīte.
Lai pareizi aptvertu šo darbību visā tās neaptveramajā melīgumā, būtu jāsaraksta daudzi sējumi. Man tomēr liekas, ka ir pilnīgi pietiekami virspusēji iepazīt šo presi un parlamentārismu, lai saprastu, cik bezjēdzīgs ir šis iestādījums.
Lai saprastu šo cilvēces maldu nejēdzību un bīstamību, labāk salīdzināsim jau attēloto demokrātisko parlamentārismu ar patieso ģermāņu demokrātiju.
Pati raksturīgākā demokrātiskā parlamentārisma pazīme ir tā, ka noteiktai ļaužu grupai, teiksim, 500 deputātiem un pēdējā laikā arī deputātēm tiek dota iespēja noteikt, kā jārisina visas iespējamās problēmas. īstenībā tad arī viņi ir valdība. Ja arī no viņu vidus tiek veidots kabinets, kuram ir uzlikts par pienākumu vadīt valsti, tā ir tikai šķietamība. Patiesībā šī tā saucamā valdība taču patstāvīgi nevar paspert nevienu soli, ja iepriekš nav ieguvusi vispārējās sapulces piekrišanu. Taču līdz ar to valdība tiek atbrīvota no jebkuras reālas atbildības, jo galu galā lēmums nav atkarīgs no valdības, bet gan no parlamenta vairākuma. Jebkurā gadījumā šī valdība ir tikai attiecīgā vairākuma gribas izpildītāja. Par valdības politiskajām spējām būtībā spriež tikai no tā, cik prasmīgi tā prot piemēroties vairākuma gribai vai dabūt vairākumu savā pusē. Bet līdz ar to tā nolaižas no īstas valdības augstumiem un kļūst par ubadzi, kura izlūdzas dāvanas no šā vairākuma. Skaidrs, ka par valdības vissvarīgāko uzdevumu kļūst kādreiz izlūgties attiecīgā parlamenta vairākuma žēlastību vai arī rūpēšanās, lai panāktu sev citu, labvēlīgāku vairākumu. Ja valdībai tas izdodas, tā kādu laiciņu var "valdīt" tālāk, bet, ja neizdodas, tai jāaiziet. Valdības nodomu pareizumam šeit nav nekādas nozīmes.
Taču tieši šādā veidā praktiski tiek novērsta jebkura valdības atbildība.
Tas, kādas būs sekas, kļūst skaidrs no šāda piemēra.
500 vēlēto tautas pārstāvju profesionālais sastāvs ir ārkārtīgi raibs. Par viņu spējām nemaz nerunāsim. Neviens taču nopietni nenoticēs, ka šie nācijas izredzētie ir ari gara un prāta izredzētie. Neviens taču nenoticēs, ka desmitiem un simtiem īsto valsts darbinieku rodas vēlēšanu urnās. Visiem ir zināms, ka biļetenus urnās iemet vēlētāju masas, kurām var piedēvēt visu ko, tikai ne pārāk daudz prāta. Patiešām ir grūti sameklēt pietiekami asus vārdus, lai nosodītu šo nejēdzību. It kā vispārējās vēlēšanās varētu dzimt ģēniji! Pirmkārt, īsti valsts darbinieki valstī vispār rodas tikai reizi pa ilgiem gadiem, bet, otrkārt, masām pret kaut cik izcilu prātu vienmēr ir pilnīgi noteikti aizspriedumi. Drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci, nekā vēlēšanas "atklās" patiesi lielu cilvēku.
Tās personības, kas paceļas pāri zelta viduvējībai, lielākoties pašas ir sev bruģējušas ceļu uz pasaules vēstures arēnu.
Kas tad īsti notiek parlamentā? Pieci simti zelta viduvējību balso un nosaka, kā risināmi visi jautājumi, no kuriem atkarīgs valsts liktenis. Viņi ieceļ valdību, kurai pēc tam jebkurā gadījumā jāiegūst šī vairākuma piekrišana. Taču visu politiku nosaka šie pieci simti cilvēku.