Šī politika lielākoties arī ir līdzīga viņiem pašiem.
Pat tad, ja mēs neskarsim jautājumu par šo piecu simtu tautas pārstāvju ģenialitātes pakāpi, — padomājiet, cik dažādas problēmas šiem cilvēkiem ir jāatrisina. Stādieties priekšā, cik dažādas sfēras viņiem ir jāaptver, un jūs tūlīt sapratīsiet, cik nederīgs ir šāds valdības iestādījums, kurā pēdējais vārds ir sakāms masu sapulcei. Sapulcē tikai pavisam nedaudziem ir īstas zināšanas un konkrētu jautājumu risināšanas pieredze. Visi patiesi nozīmīgie ekonomiskie jautājumi tiek nodoti tādas sapulces izlemšanai, kurā tikai kādai desmitajai daļai ir kaut kāda ekonomiskā izglītība. Bet tas taču nozīmē, ka valsts liktenis tiek nodots tādu cilvēku rokās, kuriem nav pašu elementārāko priekšnoteikumu, lai atrisinātu šos jautājumus.
Tā notiek ar jebkuru jautājumu. Lai kāds tas ari nebūtu, taču lēmumu pieņems neprasmīgu un nezinošu cilvēku vairākums. Sapulces sastāvs paliek nemainīgs, bet apspriežamie jautājumi mainās katru dienu. Nav taču iespējams patiešām noticēt, ka vieni un tie paši cilvēki ir tikpat zinoši un kompetenti transporta jautājumos kā augstajā ārpolitikā. Ja tā būtu, tad mums būtu darīšana vienīgi ar universāliem ģēnijiem. Taču mēs zinām, ka īstie ģēniji dzimst varbūt reizi simts gados. Patiesībā parlamentā sēž nevis "gudras galvas", bet ļoti aprobežoti cilvēki ar milzīgām, diletantiem raksturīgām pretenzijām, t.i., garīgais surogāts tā sliktākajā nozīmē. Tikai tā izskaidrojama neiedomājamā vieglprātība, ar kādu šie kungi bieži vien spriež (un izlemj) par problēmām, par kurām pat ļoti attīstītam prātam vajadzētu krietni vien padomāt. Par ārkārtīgi svarīgiem jautājumiem, kuriem būs milzīga nozīme visas valsts un nācijas dzīvē, parlamentāriešu kungi lemj tik viegli, it kā runa būtu nevis par veselas rases likteni, bet gan tikai par domino partiju. Protams, būtu pilnīgi nepareizi domāt, ka visu deputātu jūtas jau agrāk ir atrofējušās.
Nē, pavisam nē.
Pastāvošā sistēma piespiež atsevišķu cilvēku ieņemt noteiktu pozīciju jautājumos, kuros viņš ir pilnīgi nekompetents. Tādējādi šī pozīcija cilvēku pamazām samaitā. Nevienam nebūs drosmes atklāti pateikt: "Deputātu kungi, es domāju, ka par tādu un tādu jautājumu mēs neko nezinām, vismaz es personiski paziņoju, ka nesaprotu šo jautājumu." Ja ari tāds cilvēks atrastos, tas vienalga neko nelīdzētu, jo šāda atklātība citiem būtu pilnīgi nesaprotama (par šo cilvēku teiktu, ka viņš ir godīgs ēzelis, bet ēzelim taču nevar ļaut sabojāt visu spēli). Taču tas, kas pazīst cilvēku raksturu, sapratīs, ka šādā "augstākajā" sabiedrībā nudien neatradīsies neviens, kurš būtu ar mieru atzīt sevi par vismuļķīgāko cilvēku. Godīgums zināmās aprindās vienmēr tiek uzskatīts par muļķību. Tādēļ, ja ari deputātu vidū atradīsies godīgs cilvēks, viņš pamazām nostāsies uz labi iebrauktajām melu un krāpšanas sliedēm. Galu galā ikviens no viņiem saprot, ka neatkarīgi no tā, kādu pozīciju ieņems katrs atsevišķais deputāts, mainīt neizdosies neko. Tieši šī apziņa nogalē jebkuru godīgu nodomu, kas dažreiz rodas kādam no viņiem. Par mierinājumu sev šis deputāts teiks, ka viņš jau nav pats sliktākais no visiem deputātiem, bez tam viņa atrašanās augstajā namā palīdz izvairīties no vislielākā ļaunuma.
Varbūt man iebildīs, ka, ja arī atsevišķs deputāts nav kompetents vienā vai otrā jautājumā, ieņemamo pozīciju apspriež un nosaka frakcijā. Tā politiski vada katru savu biedru. Frakcijai ir savas komisijas, kuras vāc materiālus ar kompetentu personu palīdzību utt.
No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka viss ir kārtībā. Bet rodas jautājums: kādēļ tad vajag ievēlēt 500 cilvēkus, ja patiesībā gudrība, kura nosaka lēmumu pieņemšanu piemīt tikai nedaudziem deputātiem.
Tas tad arī ir lietas kodols.
Tur jau ir tā lieta, ka mūsdienu demokrātiskā parlamentārisma ideāls ir nevis gudru cilvēku sapulce, bet gan no idejiski atkarīgām nullēm sastāvošs pūlis, kuru noteiktā virzienā visvieglāk varēs vadīt tad, ja atsevišķo personu attīstības līmenis būs pēc iespējas aprobežotāks.
Tieši tā arī mūsdienās tiek taisīta tā saucamā partiju politika šā vārda vissliktākajā nozīmē. Pateicoties tam, ir kļuvis iespējams, ka īstais diriģents vienmēr piesardzīgi slēpjas aiz kulisēm un to personiski nekad nav iespējams saukt pie atbildības. Iznāk, ka par nācijai viskaitnieciskākajiem lēmumiem atbild nevis nelietis, kas uzspiedis šo lēmumu, bet gan visa frakcija.
Tādējādi īstenībā atbildīgs nav neviens, jo šādu atbildību var saistīt tikai ar atsevišķas personas, bet nevis ar visas parlamentārās pļāpātuves — pienākumiem.
Šis iestādījums var būt tīkams tikai tiem melīgajiem subjektiem, kuri baidās no dienas gaismas kā velns no krusta. Turpretī katrs godīgs, godprātīgs un par savu darbību atbildīgs cilvēks šo institūciju var tikai ienīst.
Lūk, kādēļ šis demokrātijas veids ir kļuvis par tās rases ieroci, kurai saskaņā ar saviem iekšējiem mērķiem ir jābaidās no saules gaismas kā pašlaik, tā arī mūžīgi mūžos. Tikai ebrejs var slavēt iestādījumu, kas ir tikpat netīrs un nepatiess kā viņš pats.
* * *
Pretstatā demokrātiskajam parlamentārismam stāv patiesi ģermāniska demokrātija, kuras pamats ir brīva vadoņa izvēle. Vadoņa pienākums ir personiski uzņemties pilnu atbildību par savu darbību. Šeit nav vietas vairākuma balsojumam atsevišķos jautājumos. Ir tikai viena persona, kas par saviem lēmumiem atbild ar savu īpašumu un savu dzīvi.
Ja kāds man iebildīs, ka tādos apstākļos ir grūti atrast cilvēku, kurš ziedos sevi tik riskantam uzdevumam, es atbildēšu:
"Paldies Dievam, te ari slēpjas visa ģermāniskās demokrātijas jēga, ka pie varas nevar tikt pirmais, kas pagadās, necienīgais karjerists vai morālais gļēvulis; milzīgā atbildība atbaida nejēgas un gļēvuļus. "
Ja ari tādam cilvēkam negaidīti izdotos iekļūt šajā vietā, tas tūliņ tiks atklāts un bez kādām ceremonijām viņam tiks pateikts: "Rokas nost, bailīgais nelieti! Vācies prom un nepiemēslo šīs dižās celtnes kāpnes, jo uz vēstures Panteona kāpnēm drīkst nostāties tikai varoņi, bet nevis gļēvuļi!"
Pie šādiem uzskatiem nonācu, divus gadus apmeklējot Vīnes parlamentu.
Pēc tam vairs negāju uz reihsrātu.
Pēdējos gados Habsburgu valsts kļuva arvien vājāka, un tas galvenokārt bija viens no galvenajiem parlamentārā režīma nopelniem. Jo vairāk šis režīms vājināja vāciešu pozīcijas, jo plašāk Austrijā tika izmantota viena nacionalitāte pret otru. Reihsrātā šī spēlīte vienmēr notika uz vāciešu rēķina, t.i., uz visas valsts rēķina. Jau 19. gadsimta beigās pat aklajam vajadzēja redzēt, ka monarhijas pievilkšanas spēks ir tik niecīgs, ka nespēj vairs tikt galā ar nacionālo apgabalu centrbēdzes tendencēm.
Tieši pretēji.
Jo vairāk noskaidrojās, ka valstij sevis saglabāšanai ir nožēlojami maz līdzekļu, jo lielāka kļuva tai adresētā vispārējā nicināšana. Bija pienācis laiks, kad ne tikai Ungārija, bet arī atsevišķas slāvu provinces vairs neidentificēja sevi ar vienoto monarhiju. Monarhijas vājumu neviens vairs neuztvēra kā savu paša kaunu. Monarhijas novecošanās pazīmes drīzāk iedvesa prieku; tajā laikā ar tās nāvi tika saistītas lielākas cerības nekā ar tās iespējamo atveseļošanos.
Parlamentā pagaidām izdevās novērst pilnīgu sabrukumu, tikai necienīgi piekāpjoties jebkurai šantāžai, par kuru galu galā vienmēr vajadzēja samaksāt vāciešiem. Valsts dzīvē no sabrukuma izvairījās, meistarīgi izspēlējot vienu nacionalitāti pret otru. Taču, sanaidodama atsevišķās nacionalitātes, valdība savas politikas pamatlīniju ieturēja pret vāciešiem. Apzināta valsts čehiskošanas politika no augšas it īpaši organizēti sākās tad, kad par troņmantnieku kļuva erchercogs Francis Ferdinands, kam bija liela ietekme valsts lietās. Šis nākamais valdnieks ar visiem viņam pieejamiem līdzekļiem palīdzēja atvāciskot Austroungārijas monarhiju. Šo politiku viņš īstenoja atklāti vai vismaz slepus atbalstīja. Gan ar godīgiem, gan ar negodīgiem līdzekļiem tika panākts, ka īsti vāciskas teritorijas ar valsts administrācijas mahināciju palīdzību tika iekļautas jaukto valodu bīstamajā zonā. Pat Lejasaustrijā šis process sāka attīstīties arvien straujāk. Daudzi čehi jau sāka skatīties uz Vīni kā uz pašu lielāko čehu pilsētu.