Erchercoga laulātā draudzene bija čehu grāfiene. Viņa nāca no ģimenes, kurā naidīgā attieksme pret vāciešiem bija kļuvusi par noturīgu tradīciju. Ģimenē vairāk runāja čehiski nekā vāciski. Ar Franci Ferdinandu viņa sastāvēja morganātiskā laulībā. Šī jaunā Habsburga galvenās idejas kodols bija šāds: Eiropas centrā pamazām jāi2:veido slāvu valsts, kas pastāv uz stingri katoliska pamata, lai tā kļūtu par balstu cīņā pret pareizticīgo Krieviju. Habsburgiem jau sen bija kļuvis par paradumu izmantot reliģiju tīri politisku ideju sasniegšanai. Taču šajā gadījumā runa bija par pietiekami kļūmīgu ideju, vismaz no vāciešu viedokļa raugoties.
Tā visa rezultāts daudzējādā ziņā bija vairāk nekā bēdīgs.
Ne Habsburgu nams, ne katoļu baznīca nesaņēma gaidīto algu.
Habsburgi zaudēja troni, Roma zaudēja lielu valsti.
Piesaistīdams savu politisko plānu īstenošanai reliģiju, kronis izsauca dzīvē tādus ļaunos garus, par kuru pastāvēšanu tas nebija pat nojautis.
Pret mēģinājumiem ar jebkuriem līdzekļiem iznīdēt vāciskumu kā atbilde vecajā monarhijā radās Austrijas visvāciešu kustība.
19. gadsimta 80. gados ebrejiski orientētais Mančesteras liberālisms jau bija savu kulminācijas punktu sasniedzis un slīdēja lejup arī Austroungārijas monarhijā. Taču Austrijā, tāpat kā Austroungārijas monarhijā, ikviens reaģēja uz to, vadoties nevis no sociāliem, bet gan no nacionāliem motīviem. Pašsaglabāšanās jūtas mudināja vāciešus izrādīt pretestību visasākajā formā. Pamazām izšķirošu ietekmi sāka iegūt arī ekonomiskie motīvi, taču tie nekad neizvirzījās priekšplānā. No vispārējā sajukuma izveidojās divas jaunas politiskās partijas. Viena pārija vairāk balstījās uz nacionāliem motīviem, bet otra — uz sociāliem. Abas partijas izraisīja milzīgu interesi un sniedza labu mācību nākotnei.
Tieši pēc 1866. gada kara, kas Austrijai beidzās ar smagu sakāvi, Habsburgi loloja militārā revanša ideju. Sadarbību ar Franciju izjauca tikai Maksimiliāna neveiksmīgā ekspedīcija uz Meksiku. Atbildība par šo ekspedīciju galvenokārt tika prasīta no Napoleona III. Visi bija ļoti sašutuši, ka franči ekspedīciju atstāja likteņa varā. Taču Habsburgi mierīgi nogaidīja. Ja 1870.-1871. gada karš nebūtu pārvērties par Prūsijas uzvaras gājienu, Vīnes galms droši vien mēģinātu iesaistīties šajā asiņainajā spēlē un atriebties par Zadovu. Bet, kad no kaujas lauka sāka nākt pārsteidzošas, pasakainas un tomēr pilnīgi patiesas ziņas par vācu uzvarām, "visgudrākais" no monarhiem saprata, cik nelabvēlīgs ir brīdis mēģināt panākt revanšu. Habsburgiem neatlika nekas cits kā rādīt laipnu seju.
Taču 1870.-1871. gada varonīgās uzvaras atklāja vēl vienu lielu brīnumu. Pozīcijas maiņu Habsburgiem nekad nebija noteikusi sirdsbalss, to diktēja tikai rūgta nepieciešamība. Bet Austrijas vācu tautai uzvaras nozīmēja īstus svētkus. Austrijas vācieši ar dziļu sajūsmu un pacēlumu sekoja līdzi visam, kā viņu tēvu lielais sapnis pārvēršas skaistā īstenībā. Patiesi nevajadzētu maldīties: īsti nacionāli noskaņotie Austrijas vācieši jau tūliņ pēc Kēnigrecas saprata, ka šajā grūtajā un traģiskajā brīdī tiek radīti nepieciešamie priekšnosacījumi jaunas valsts atdzimšanai, kura būtu brīva no vecās savienības trūdošā panīkuma. Austrijas vācieši ļoti pamatīgi bija izjutuši uz savas ādas, ka Habsburgu dinastijas vēsturiskā misija ir beigusies, un valstij, kas rodas no jauna, jāmeklē "Reinas kroņa" cienīgs imperators. Šie Austrijas vācieši vēl jo vairāk pateicās liktenim tādēļ, ka Vācijas imperatorā redzēja Fridriha Lielā pēcteci. Bet Fridrihs Lielais jau vienreiz ļoti grūtā laikā bija parādījis tautai ceļu uz lielu izaugsmi un uz mūžiem ierakstījis vēstures grāmatā vienu no visgaišākajām lappusēm.
Kad lielais karš bija beidzies, Habsburgi izšķīrās par cīņas turpināšanu pret "saviem" vāciešiem (to noskaņojums bija pilnīgi skaidrs). Austrijas vācieši organizēja tik spēcīgu pretošanos, kādu jaunāko laiku Vācijas vēsture vēl nebija pieredzējusi. Tas nebija nekas dīvains, jo tauta juta, ka slāviskošanas politikas loģiskās sekas noteikti būs pilnīga vācu ietekmes novēršana.
Pirmo reizi vēsturē radās tāds stāvoklis, ka nacionāli un patriotiski noskaņoti cilvēki bija spiesti kļūt par dumpiniekiem: nevis pret nāciju, nevis pret valsti, bet gan pret tādu valsts vadību, kura pēc dumpinieku visdziļākās pārliecības nenovēršami iznīcinās vāciskumu.
Pirmo reizi vācu tautas jaunākajā vēsturē bija radusies situācija, ka mīlestība uz tēvzemi un tautu bija kļuvusi naidīga dinastijas patriotismam tā agrākajā nozīmē.
Viens no lielākajiem visvācu nacionālās kustības nopelniem 90. gados Austrijā bija tas, ka šī kustība pierādīja to, ka tikai tai valsts varai ir tiesības uz cieņu un atbalstu, kura izsaka tautas jūtas un centienus, bet sliktākajā gadījumā — vismaz nenodara tautai nekādu ļaunumu.
Valsts vara nevar pastāvēt kā pašmērķis, jo tad ikviena tirānija uz mūsu grēcīgās zemes uz mūžiem būtu uzskatāma par neaizskaramu un svētu.
Kad valdošā vara visus savā rīcībā esošos līdzekļus ir izmantojusi, lai veselu tautu vestu pretī bojāejai, tad dumpoties ir ne tikai katra tautas dēla tiesības, bet arī pienākums.
Taču jautājumu par to, kur īsti ir radusies šāda situācija, var atrisināt nevis teorētiskās diskusijās, bet gan ar spēku un veiksmi.
Jebkura valdošā vara, protams, pastāvēs uz to, lai saglabātu savu valstisko autoritāti neatkarīgi no tā, cik slikti tā paudusi tautas centienus un kā nodevusi tautu. Kas tad atliek tautas ilgu un centienu paudējiem? Pašsaglabāšanās instinkts parādīs tautas kustībai, ka cīņā par brīvību un neatkarību jāizmanto visi līdzekļi, ar kuriem pretinieks cenšas noturēties pie varas. No tā izriet, ka cīņas līdzekļi būs "legāli" tikai līdz tam laikam, kamēr valdība noturēsies legālos ietvaros. Taču tautas kustība nebīsies arī no nelegāliem cīņas līdzekļiem, ja tās apspiedēji tos lietos.
Galvenais, ko nedrīkst aizmirst, ir tas, ka cilvēces augstākais mērķis nebūt nav attiecīgās valsts formas vai valdības saglabāšana, bet gan tās mērķis ir tautas saglabāšana.
Ja izveidojas tādi apstākļi, kas apdraud brīvību vai pat tautas pastāvēšanu, tad jautājumam par legalitāti un nelegalitāti ir tikai pakārtota nozīme. Lai jau valdošā vara tūkstošiem reižu apzvēr, ka izmanto tikai "legālus" līdzekļus, apspiesto cilvēku pašsaglabāšanās instinkts vienalga nonāks pie tā, ka tādā situācijā cīņa ar jebkuriem līdzekļiem klust par svētām tautas tiesībām.
Tikai pateicoties šim principam, bija iespējams lielās atbrīvošanas cīņas pret tautu iekšējo un ārējo paverdzināšanu, kuras kļuva par pasaules vēstures lielākajiem notikumiem.
Cilvēces tiesības stāv augstāk par valsts tiesībām.
Ja izrādīsies, ka viena vai otra tauta cīņā par cilvēka tiesībām ir cietusi sakāvi, tas nozīmē, ka šī tauta ir bijusi pārāk viegla vēstures svaros un nav cienīga, lai kā viens veselums saglabātos zemes virsū. Mūžam taisnīgā augstākā vara jau iepriekš ir nolēmusi bojāejai tos, kuriem nav iekšējās gatavības vai spēju cīnīties par savas pastāvēšanas turpinājumu.