Šis augstākā mērā brīnumainais cilvēks izvirzīja sev ļoti praktiskus mērķus. Viņš nolēma iekarot Vīni, kas bija monarhijas sirds. Tikai šī pilsēta bija spējīga iedvest dzīvību, kas uzturēja visas pussatrunējošās valsts slimīgo un novecojušo organismu. Jo labāk izdotos atveseļot sirdi, jo spirgtākam vajadzēja kļūt visam ķermenim. Pati par sevi šī ideja ir pilnīgi pareiza, taču tā bija izmantojama tikai kādu noteiktu laiku.
Šajā faktā slēpās Luegera vājums.
Tas, ko viņam izdevās izdarīt Vīnes labā, ir pats labākais un nemirstīgākais šo vārdu visīstākajā nozīmē. Taču tādā veidā izglābt monarhiju viņam neizdevās, jo bija jau par vēlu.
Viņa sāncensis Šēnerers to redzēja daudz skaidrāk.
Doktora Luegera praktiskie pasākumi izdevās ļoti labi, taču ar šiem pasākumiem saistītās cerības diemžēl nepiepildījās. Tas, ko vēlējās Šēnerers, viņam pavisam neizdevās, bet tas, no kā viņš baidījās, diemžēl piepildījās visdrausmīgākajā formā. Tā nu notika, ka abi vadoņi nepiedzīvoja savu galamērķu īstenošanos. Luegeram vairs neizdevās izglābt Austriju, bet Šēnereram — pasargāt vācu tautu no katastrofas.
Mūsdienās ir ļoti pamācoši sīki izpētīt neveiksmes cēloņus, kura piemeklēja abas partijas. īpaši noderīgi tas būtu maniem draugiem, jo pašreiz vairākos gadījumos apstākļi ir tādi paši kā toreiz. Mēs varam un mums jāizvairās no kļūdām, kuras vienu kustību noveda līdz bojāejai, bet otras darbība to dēļ bija nesekmīga.
Manuprāt, vācu nacionālās kustības krahu Austrijā noteica vairāki cēloņi.
Liktenīga loma bija partijas neskaidrajam priekšstatam par to, kāda nozīme ir sociālām problēmām attiecībā uz jauno, būtībā revolucionāro partiju.
Tā kā Šēnerers un viņa tuvākie piekritēji vispirms vērsās pie buržuāzijas slāņiem, viņi varēja gūt tikai niecīgus panākumus.
Ja runa ir par nācijas vai valsts iekšējām lietām, vācu birģeri un it īpaši to augšslāņi bija noskaņoti tik pacifistiski, ka burtiski bija ar mieru atteikties paši no sevis. Lai ari katrs cilvēks atsevišķi to tādā veidā neizjūt, tā tomēr ir patiesība. Labos laikos, t.i., mūsu gadījumā, kad bija laba valdība, šāds noskaņojums padara šos slāņus valstij ļoti vērtīgus. Sliktas valdības laikā šīs īpašības noved pie graujošiem rezultātiem. Ja visvāciešu nacionālās kustības mērķis bija patiešām nopietna cīņa, tad tai vispirms vajadzēja pacensties iekarot masas. To šī kustība neprata izdarīt un tādējādi atņēma sev elementāro stihisko spēku, kas nepieciešams, lai tikko kā uzbungojis vilnis nenoplaktu.
Ja partija no paša sākuma neievēro šo principu un neīsteno to dzīvē, tad vēlāk tai vairs nebūs iespēju atgūt zaudēto. Ja veidošanās procesa sākumā partijas rindās tiek uzņemts daudz mēreni buržuāzisku elementu, tad tā savā iekšējā dzīvē orientēsies uz šiem elementiem. Tādējādi partija jau darbības sākumā atsakās no perspektīvas iekarot lielu spēku no tautas zemākajiem slāņiem. Šāda kustība jau iepriekš ir nolemta vārguļošanai, kā arī tai jāaprobežojas tikai ar kritizēšanu. Partija vairs nespēs balstīties uz gandrīz vai reliģisko ticību, bez kuras nopietni nepastāv pašuzupurēšanās spējas. Tā vietā partijā virsroku ņems centieni "pozitīvi" sadarboties ar pastāvošo režīmu, t.i., atzīt par labu to, kas ir. Partijā pamazām virsroku ņems centieni mīkstināt cīņu, lai galu galā nonāktu pie rāma miera.
Tā arī notika ar visvācu nacionālo kustību. Visa cēlonis bija tas, ka partija pašā sākumā par savas darbības smaguma centru neuzskatīja plašu tautas masu iekarošanu. Tieši tādēļ tā kļuva "mēreni radikāla un buržuāziski klerikāla".
Pirmās kļūdas dēļ radās kustības straujas bojāejas otrs cēlonis.
Tai laikā, kad veidojās vācu nacionālā kustība, vāciešu stāvoklis Austrijā būtībā jau bija izmisuma pilns. Laika gaitā parlaments arvien vairāk pārvērtās par iestādījumu, kas lēni, bet sistemātiski darbojas vācu tautas iznīcināšanas virzienā. Nopietns mēģinājums vēl stāvokli glābt pēdējā brīdī varēja būt tikai šā iestādījuma likvidēšana. Tikai tādā gadījumā pavērtos pavisam nelielas izredzes uz panākumiem.
Sakarā ar to kustībai izvirzījās nākamais principiālais jautājums:
Vai strādāt parlamentā, lai ātrāk to iznīcinātu, kā toreiz mēdza teikt, — "uzspridzinātu no iekšienes", — vai arī ieturēt citu taktiku — parlamentā nedarboties, bet tieši un atklāti sākt frontālu uzbrukumu?
Protams, apstākļi bija tādi, ka tika nolemts darboties parlamenta sastāvā. Taču šī darbošanās cieta sakāvi.
Lai ar tādu spēku cīnītos atklāti no ārienes, pirmkārt, bija nepieciešama nesatricināma drosme un, otrkārt, gatavība uz bezgalīgiem upuriem. Tas nozīmētu ķerties vērsim tieši pie ragiem. Bet tad ir arī jāriskē, ka būs jāsaņem daudz sāpīgu belzienu un nokautu. Tikko būsi piecēlies, cīņa būs jāsāk no jauna. Taču uzvaru var gūt tikai ļoti smagā cīņā un tikai tie cīnītāji, kuriem piemīt neprātam līdzīga drosme. Lielie upuri prasīs vest uz kaujas nometni arvien jaunas, milzīgas cīnītāju rezerves. Galu galā neatlaidību vainagos uzvara.
Bet, lai tā notiktu, cīņā jāiesaistās tautas dēliem, plašām tautas masām.
Tikai tās varēs rast sevī apņēmību un izturību, lai izcīnītu šo cīņu līdz uzvarai. Taču vācu nacionālās partijas rindās diemžēl nebija šo masu, tādēļ tai neatlika nekas cits, kā piekrist darboties parlamentā.
Būtu nepareizs uzskats, ka šis lēmums ir radies ilgu un mokošu iekšējo svārstību vai pārdomu rezultātā. Nē, cilvēki vienkārši pat nevarēja iedomāties, ka varētu izmantot arī citas cīņas formas. Piedalīšanās šajā nejēdzībā bija tikai vispārēja priekšstatu sajukuma rezultāts. Tas notika tādēļ, ka neviens nesaprata, kāda ietekme, darbojoties šajā iestādījumā, būs partijai, kura šo iestādījumu enerģiski nosoda. Parasti spriež tā: uzstājoties "visas nācijas priekšā" no "visas tautas tribīnes", partija gūst iespēju labāk izglītot plašas tautas masas. Daudzi domāja, ka cīņa parlamentā sola labākus rezultātus nekā uzbrukumi no malas. Bez tam noteiktas cerības tika liktas arī uz deputātu neaizskaramību. Cilvēki bija pārliecināti, ka parlamentārā imunitāte tikai padarīs stiprākus atsevišķos cīnītājus un dos viņu triecieniem lielāku spēku. Dzīvē viss notika citādāk.
Auditorija, kuras priekšā tagad uzstājās vācu nacionālās partijas deputāti, nevis palielinājās, bet samazinājās. Jebkurš orators taču runā tikai to cilvēku lokā, kas viņu tieši klausās, vai izsaka savas domas lasītājiem, kuri to uzzina no preses.
Patiesībā pati plašākā auditorija ir nevis parlamenta sēžu zāle, bet gan lielas un atklātas tautas sapulces. Tajās pulcējas tūkstošiem cilvēku, kuri nāk ar vienu mērķi — paklausīties, ko teiks orators. Bet parlamenta sēžu zālē sanāk tikai daži simti cilvēku un arī galvenokārt tādēļ, lai saņemtu viņiem pienākošos dienas naudu, bet nevis lai kaut ko jēdzīgu iemācītos no kāda cita "tautas pārstāvja".
Galvenais, parlamenta sēžu zālē vienmēr pulcējas viena un tā pati publika, kura nebūt neuzskata, ka tai vajadzētu vēl kaut ko iemācīties; tā nesaprot mācīšanās nepieciešamību un arī ne mazākā mērā nevēlas to darīt.