Visvācu nacionālā kustība savas darbības smaguma centru novirzīja uz parlamentu, bet nevis uz tautu. Tieši tādēļ notika tā, ka kustība mirkļa panākumu dēļ atteicās no nākotnes. Tā izvēlējās "vieglākos" ceļus un tādēļ kļuva pilnīgas uzvaras necienīga.
Vīnē es ļoti pamatīgi pārdomāju šīs problēmas un nonācu pie secinājuma, ka tieši šajā apstāklī slēpās vācu nacionālās kustības kraha galvenais cēlonis. Mani tas ļoti apbēdināja, jo es uzskatīju, ka šai kustībai jāvada cīņa par vācu tautas lietu.
Abas kļūdas, kas likvidēja vācu nacionālo kustību, bija cieši saistītas viena ar otru. Nepietiekama izpratne par to, kas īsti ir lielu apvērsumu virzītājspēks, noveda pie tautas masu nozīmes nepareizas izpratnes. No tā radās nepietiekamā interese par sociālajiem jautājumiem, kā arī nepietiekama cīņa par nācijas zemāko slāņu dvēselēm un pārspīlētais parlamenta vērtējums.
Ja vien šī partija būtu sapratusi, cik neaptverams spēks slēpjas tieši tautas masās kā revolucionārās cīņas nesējā, tad tā būtu pilnīgi citādi organizējusi savu darbu, ieskaitot propagandu. Tad partija savas darbības smaguma centru būtu novirzījusi uz uzņēmumiem un ielu, bet nebūt ne uz parlamentu. Taču arī partijas trešās kļūdas pamatā ir tautas masu nozīmes neizpratne. Partijai nebija skaidrs, ka garā stipru cilvēku uzdevums ir dot masām grūdienu noteiktā virzienā. Pēc tam pašas masas kā spararats šo kustību pastāvīgi un neatlaidīgi paātrinātu.
Vācu nacionālā kustība sistemātiski cīnījās ar katoļu baznīcu. Un arī to var izskaidrot tikai ar nepietiekamu tautas psiholoģijas izpratni.
Jaunās partijas asās cīņas pret Romu izsauca šādi cēloņi:
Kad Habsburgi pilnīgi un galīgi nolēma pārvērst Austriju par slāvu valsti, tad noderīgi šķita visi līdzekļi. Bezgode dinastija jaunās "valstiskās idejas" kalpībā nodeva arī reliģiskās institūcijas.
Lai to panāktu, dinastija sāka izmantot pat čehu garīdzniekus, jo redzēja viņus kā vienu no piemērotiem ieročiem Austrijas slāviskošanai.
Viss notika aptuveni šādi:
Tīri vāciskās draudzēs ieradās čehu garīdznieki un sistemātiski un nelokāmi īstenoja savu politiku, paceļot čehu intereses pāri baznīcas interesēm. Tādējādi čehu draudzes kļuva par valsts atvāciskošanas šūniņām.
Diemžēl vācu garīdzniecība izrādījās pretoties pilnīgi bezspēcīga. Tā ne tikai pati nevarēja uzsākt uzbrukuma kampaņu, bet nebija ari spējīga aizstāvēties. Tādējādi vācieši tika apieti no aizmugures. No vienas puses, notika reliģijas ļaunprātīga izmantošana, bet, no otras puses, nespēja jebkādā veidā pretoties. Tādējādi vācieši bija spiesti lēni un nepārtraukti atkāpties. Tie bija sīkumi, bet arī lielās lietās stāvoklis bija gluži tāds pats.
Habsburgu pretvāciskie centieni nesaņēma nekādu pretsparu ari no augstākās garīdzniecības. Vāciešu pašu elementārāko tiesību aizstāvība arvien vairāk atvirzījās otrajā plānā.
Radās pat vispārējs priekšstats, ka šeit katoļu garīdzniecība apzināti un rupji mīda kājām vācu tautas intereses.
Izrādījās, ka baznīca ne tikai novēršas no vācu tautas, bet pāriet tieši tās ienaidnieku pusē. Šēnerers uzskatīja, kapāts galvenais cēlonis slēpjas ārpus Vācijas esošās katoļu baznīcas vadībā. Viņa domas bija tādas, ka no šī fakta vien izriet katoļu baznīcas vadošo aprindu naidīgā attieksme pret mūsu tautas interesēm.
Tā saucamās kultūras problēmas gandrīz pilnīgi atvirzījās otrajā plānā, kā tas toreizējā Austrijā notika ar daudz ko. Vācu nacionālajai kustībai toreiz izšķiroša bija nevis katoļu baznīcas attieksme, piemēram, pret zinātni utt., bet gan galvenokārt tas, ka partija neaizsargāja vācu tautas tiesības un nepārtraukti deva priekšroku slāvu prasībām un alkatīgumam.
Georgs Šēnerers bija konsekvents cilvēks, kas neko nedarīja līdz pusei. Viņš uzsāka kampaņu pret baznīcu, būdams pilnīgi pārliecināts, ka tikai tādā veidā vēl ir glābjama vācu tauta. Kustība par "atdalīšanos no Romas baznīcas ietekmes" viņam likās drošākais ceļš uz mērķi. Tā šķita pats spēcīgākais ierocis cīņā pret ienaidnieka cietoksni. Ja šis trieciens būtu nesis uzvaru, tas nozīmētu, ka ari Vācijā būtu pienācis gals baznīcas bēdīgajai sašķeltībai, un gan vācu impērijas iekšējie spēki, gan visa vācu nācija tad būtu ieguvusi ļoti daudz.
Diemžēl nepareizi bija gan šīs cīņas priekšnosacījumi, gan arī secinājumi. Patiesība ir tāda, ka vācu katoļu garīdzniecības pretošanās spējas nacionālās cīņas laukā bija nesalīdzināmi mazākas nekā nevācu un it īpaši čehu izcelsmes kolēģiem.
Tikai pavisam neizglītoti cilvēki varēja nesaprast, ka vācu garīdzniecībai ne prātā nenāk uzņemties patiešām drosmīgu vācu tautas interešu aizstāvību.
Un tikai apmātie varēja nesaprast, ka to pirmām kārtām var izskaidrot ar cēloņiem, kas ir kopēji mums vāciešiem: tie slēpjas mūsu tā saucamajā "objektivitātē" un vienaldzīgajā attieksmē pret tautiskuma problēmām, kā ari pret daudzām citām lietām.
Cehu garīdzniecības attieksme pret savu tautu ir pilnīgi subjektīva, bet pret baznīcas likteni — pilnīgi "objektīva". Taču vācu garīdzniekiem tas ir pilnīgi pretēji: viņi ir subjektīvi uzticīgi baznīcai un paliek pilnīgi "objektīvi" attiecībā uz savu nāciju. Šāda parādība mūsu vidū, par nelaimi, ir vērojama arī ārkārtīgi daudzos citos gadījumos.
Tas nav tikai īpašs katolicisma mantojums. Nē, šī bēdīgā īpašība pie mums saēd gandrīz visas iestādes, it sevišķi valsts un garīgās iestādes.
Pamēģiniet salīdzināt, kāda ir mūsu ierēdniecības attieksme pret nacionālās atdzimšanas centieniem un kāda būtu jebkuras citas tautas ierēdņu attieksme analoģiskā gadījumā! Pavērojiet, kāda ir mūsu virsnieku korpusa attieksme pret nācijas centieniem! Vai gan var iedomāties, ka jebkuras citas pasaules valsts virsnieku korpuss būtu ieņēmis tādu pašu pozīciju un slēptos aiz frāzēm par "valsts autoritāti"? Taču pie mums pēdējo 5 gadu laikā šīs frāzes ir kļuvušas pašsaprotamas un tiek uzskatītas par uzslavas vērtām. Apskatīsim ebreju jautājumu. Gan katoļiem, gan protestantiem ir tāda nostāja, kas acīm redzami neatbilst ne tautas centieniem, ne reliģijas patiesajām vajadzībām. Pamēģiniet salīdzināt ebreju rabīna pozīciju jautājumos, kuriem ir kaut vai vismazākā nozīme attiecībā uz ebrejiem kā rasi, ar mūsu garīdzniecības milzīgā vairākuma attieksmi, — ak vai, tas attiecas gan uz katoļiem, gan protestantiem!
Šī parādība pie mums ir vērojama pastāvīgi, tikko runa ir par vienas vai otras abstraktās idejas aizstāvēšanu. "Valsts autoritāte", "demokrātija", "pacifisms", "starptautiskā solidaritāte" utt. — lūk, tie ir jēdzieni, kas šeit ir valdoši un jau pārauguši sastingušā, neskaramā doktrīnā tādā mērā, ka zūd aktuālu nācijas uzdevumu jebkura veselīga izpratne.
Šī nelaimīgā pieeja visiem nācijas centieniem, kuras pamatā ir "neobjektīvi" pieņēmumi, traumē jebkuru spēju dziļi subjektīvi iedziļināties šajā lietā, jo objektīvi viss runā pretī doktrīnai. Galu galā tiek pilnīgi izkropļoti gan mērķi, gan arī līdzekļi. Šie cilvēki būs pret jebkuru nacionāla rakstura sacelšanās mēģinājumu jau tādēļ vien, ka gāžot arī vissliktāko un viskaitīgāko valdību, sacelšanās izmanto vardarbīgas metodes. Tas taču būtu noziegums pret "valsts autoritāti". Un tāda nožēlojama fetišista acīs "valsts autoritāte" nav vis līdzeklis mērķa sasniegšanai, bet gan pašmērķis. Viņa nožēlojamajām prāta spējām šis bieds ir diezgan liels. Šie nožēlojamie varoņi ar sašutumu runās, piemēram, par diktatūras mēģinājumu pat tad, ja to nodibināt gribētu pats Fridrihs Lielais. Taču mūsdienu parlamentārā vairākuma pārstāvji ir izrādījušies vai nu nespējīgi politiskie liliputi vai ari necienīgi subjekti. Un kādēļ? Tikai tādēļ, ka tāda veida "principiāliem" dīvaiņiem svētāks ir demokrātijas princips nekā liela nācija. Šis sausiņš aizstāvēs visbriesmīgāko tirāniju, kas grūž postā viņa tautu tikai tādēļ, ka konkrētajā brīdī šī tirānija iemieso "valsts autoritāti". Viņš atteiksies no sadarbības ar tautai visnoderīgāko valdību arī tikai tādēļ, ka tā neatbilst viņa priekšstatiem par "demokrātiju".