Tā ari vācu pacifists pilnīgi vienaldzīgi izturēsies pret visļaunprātīgāko vardarbību pret savu nāciju pat tad, ja šo vardarbību izdarīs visļaunākie militāristi. Un tas ir tādēļ, ka stāvokli mainīt varētu tikai pretojoties, t.i., lietojot spēku. Taču tas, redzat, ir pretrunā viņa priekšstatiem par mierīgas līdzāspastāvēšanas būtību. Internacionāli noskaņots vācu sociālists uztvers kā pašu par sevi saprotamu to, ka visa pasaule viņu aplaupa. Ar brālīgām jūtām viņš uzņems attiecīgos triecienus un nekad nesāks domāt par to, ka laupītāji ir jāsoda vai vismaz jāmēģina ierobežot viņu apetīti. Nekad! Bet kāpēc? Tikai tāpēc, ka viņš ir vācietis.
Tas varbūt izklausās ļoti skumji, bet tā ir patiesība. Lai uzvarētu vienu vai otru ļaunumu, vispirms tas ir jādefinē un jāizprot.
Tas pats attiecas arī uz vienaldzību, kas raksturīga noteiktai garīdzniecības daļai, kad runa ir par vācu centienu aizstāvību.
Tas ir izskaidrojams nevis ar garīdzniecības ļaunprātību vai, teiksim, pavēli no augšas. Nebūt nē. Šī nepietiekamā izlēmība ir nacionālās audzināšanas trūkumu dēļ kopš bērnības. Bez tam tā ir nekritiska pakļaušanās vienai vai otrai abstraktai idejai, kas pārvēršas par īstu fetišismu.
Mūsdienās audzināšanas demokrātija, internacionālā sociālisma, pacifisma utt. garā ir kļuvusi tik lieliska un ari, patiesību sakot, tik subjektīva, ka tai tiek pakļauta visa pārējā uztvere. Attiecībā uz nāciju jāsaka, ka tā mums jau no agras jaunības tiek traktēta kā tīri "objektīva". Tā nu iznāk, ka vācu pacifists, kas subjektīvi pilnīgi ziedo sevi šai idejai, bez ilgām pārdomām nenostāsies savas tautas pusē pat tādā gadījumā, kad tā tiks netaisnīgi un smagi apdraudēta. Vispirms viņš meklēs to, kā pusē ir "objektīvais" taisnīgums un uzskatīs par sevis necienīgu vadīties vienkārši no nacionālās pašsaglabāšanās jūtām.
Tas vienādā mērā attiecas gan uz katolicismu, gan arī protestantismu.
Patiesībā protestantisms labāk aizstāv vācu tautas centienus, jo šāda attieksme slēpjas jau tā rašanās vēsturē un vispār tradīcijās. Taču arī protestanti ir pilnīgi paralizēti, kad nacionālās intereses jāaizstāv lietās, kas maz ir saistītas ar viņu priekšstatu un tradīciju galveno līniju. Tikko ir darīšana ar prasībām, par kurām protestanti līdz šim nav interesējušies vai kuras vienu vai otru iemeslu dēļ ir noraidītas, viņi kļūst bezspēcīgi.
Protestanti vienmēr atbalstīs visu vācisko, ja runa būs par iekšējo tīrību vai iedziļināšanos nacionālajā, piemēram, aizstāvot vācu valodu un vācu brīvību. Tā ir ļoti raksturīga protestantisma būtības izpausme. Taču, ja tiks izvirzīts jautājums, piemēram, par ebrejiem, izrādīsies, ka protestanti ir ļoti naidīgi pret visniecīgāko mēģinājumu atbrīvot nāciju no šiem nāvējoši bīstamajiem žņaugiem. Tas ir tikai tādēļ, ka šajā ziņā protestantu rokas saista pašu noteiktās dogmas. Bet runa taču ir par jautājumu, kuru neatrisinot, visi pārējie vācu tautas atdzimšanas mēģinājumi ir pilnīgi bezjēdzīgi un neiespējami.
Vīnē man bija pietiekami daudz brīva laika, lai objektīvi pārdomātu ari šo jautājumu. Viss, ko es redzēju ap sevi tūkstošreiz apstiprināja šī uzskata pareizumu.
Vīnē, šajā daudzo tautību degpunktā, uz katra soļa bija redzams, ka vācu pacifists ir vienīgais, kas pret savas nācijas likteni izturas ar bēdīgi slaveno "objektivitāti", par kuru mēs jau runājām. Ebrejs nekad tā neizturas pret savas tautas likteni. Man Vīnē kļuva skaidrs, ka vācu sociālists ir vienīgais, kas ir "internacionāls" tādā nozīmē, ka prot tikai smilkstēt un činkstēt savu internacionālo biedru priekšā. Cehu un arī poļu sociālists uzvedas pilnīgi citādi. Vārdu sakot, es jau toreiz sapratu, ka nelaimes sakne tikai daļēji ir meklējama šajās mācībās. Tā ir arī pie mums valdošās nepareizās nacionālās audzināšanas dēļ, kuras rezultātā veidojas daudz mazāka uzticība savai nācijai. No teiktā izriet, ka visa vācu nacionālās partijas argumentācija pilnīgi nepareizi teorētiskā aspektā pamato savu cīņu pret katolicismu.
Audzināsim vācu tautā jau no bērnības spēcīgas savas tautas tiesību atzīšanas jūtas, nesakropļosim mūsu jaunatni, atbrīvosim to no šīs nolādētās "objektivitātes" tajos jautājumos, kur ir runa par sava "es" saglabāšanu! Tad mēs ļoti ātri pārliecināsimies, ka vācu katolis, tāpat kā katoļi Īrijā, Polijā vai Francijā, paliks vācietis, t.i., uzticīgs savai tautai. Pats par sevi saprotams, ka šādas rīcības priekšnosacījums ir īsti nacionāla valdība.
Vislabāko pierādījumu teiktajam mums sniedz laika periods, kurā mūsu tautai pēdējo reizi nācās stāties vēstures tiesas priekšā un cīnīties uz dzīvību vai nāvi.
Kamēr valdošo aprindu darbība bija daudz maz apmierinoša, tauta savu pienākumu izpildīja pilnīgi. Gan protestantu, gan katoļu mācītājs deva bezgalīgi lielu ieguldījumu mūsu pretošanās spēku uzturēšanā ne tikai frontē, bet arī aizmugurē. Šajā laikā, it īpaši pirmā uzliesmojuma momentā, gan katoļu, gan arī protestantu nometnei pastāvēja tikai viena vienota vācu valsts, par kuras uzplaukumu un nākotni tās abas lūdza ar vienādu degsmi.
Vācu nacionālajai kustībai Austrijā nācās izvirzīt jautājumu: vai Austrijas vāciešiem ir iespējams saglabāt savu kundzību, pastāvot katoļticībai? Jā vai nē? Ja atbilde būtu pozitīva, tad politiskai partijai nebūtu nekādas vajadzības nodarboties ar reliģiju vai konfesiju atšķirībām; ja tā būtu negatīva, tad būtu jāveido nevis politiska partija, bet gan jāsāk reformācijas kustība.
Tas, kas pa apkārtceļiem ar politiskas organizācijas palīdzību grib nonākt pie reliģiskas reformācijas, būs spiests secināt, ka viņam nav ne mazākā priekšstata par to, kā dzīvē veidojas reliģiskie priekšstati vai reliģiskas mācības un kā tās izpaužas ar baznīcas starpniecību.
Te nav iespējams reizē kalpot diviem kungiem. Protams, nodibināt vai sagraut reliģiju ir nesalīdzināmi lielāks darbs nekā valsts un jo vairāk partijas sagraušana.
Lai nestāsta, ka vācu nacionālās partijas uzstāšanās pret katoļticību bija tikai pašaizsardzība, ka uzbrucēja bija katoļticība.
Visos laikos, protams, atrodas bezkaunīgi subjekti, kurus neaptur nekas reliģijas pārvēršanā par politiskas šeftēšanās ieroci (jo tādi kungi domā tikai par šeftēm). Taču ir pilnīgi nepareizi atbildību par šiem neliešiem uzvelt reliģijai. Šādi subjekti vienmēr iemanīsies savās zemiskajās interesēs izmantot vai nu reliģiju, vai arī kaut ko citu. Parlamenta dīkdieņiem un dienaszagļiem nav nekā patīkamāka par to, kā ar atpakaļejošu datumu iegūt savām politiskajām blēdībām zināmu attaisnojumu. Kad atbildība par viņu personiskajām nelietībām tiek uzvelta reliģijai vai konfesionālām atšķirībām, viņi ir ļoti apmierināti. Šie melīgie subjekti nekavējoties piesauc par liecinieci vai visu pasauli, klaigājot, cik taisnīga ir bijusi viņu rīcība, kā viņi, pateicoties savām oratora spējām utt. izglābuši reliģiju un baznīcu. Jo vairāk viņi klaigā, jo vairāk muļķīgie vai aizmāršīgie līdzpilsoņi saskata sliktās rīcības īstos vaininiekus. Un nelieši ir sasnieguši savu mērķi.