Tajā laikā arvien palielinājās mana noraidošā attieksme pret Habsburgu valsti.
Jo vairāk es iedziļinājos ārpolitikā, jo vairāk pārliecinājos, ka Austrijas valsts vācu tautai var nest vienīgi nelaimi. Kļuva arvien skaidrāks, ka vācu nācijas liktenis tagad izšķiras tikai Vācijā, bet nevis Austrijā. Tas vienādi attiecas kā uz politiskām problēmām, tā arī vispārīgiem kultūras dzīves jautājumiem.
Arī kultūras un mākslas problēmu jomā Austrijas valstī bija jūtamas stagnācijas pazīmes. Vismaz tās bija zaudējušas jebkuru cik necik nozīmīgu ietekmi vācu nācijā. Jaunākajai arhitektūrai Austrijā nevarēja būt nopietnu panākumu jau tāpēc vien, ka pēc Ringa ielas apbūves Vīnē vairs netika celtas nozīmīgas ēkas, kuras varētu salīdzināt ar Vācijas plāniem.
Tādējādi arvien vairāk sāku dzīvot dubultu dzīvi: prāts un ikdiena spieda mani palikt Austrijā un gūt smagu, bet svētīgu dzīves skolu. Vienīgi mana sirds dzīvoja Vācijā.
Mani arvien vairāk pārņēma smaga un nomācoša neapmierinātība, kad es tuvāk pārliecinājos par Austrijas valsts iekšējo tukšumu. Man kļuva skaidrs, ka šo valsti vairs nav iespējams glābt un tā vācu tautai var nest tikai jaunas nelaimes.
Biju pārliecināts ka valsts spēj tikai likt šķēršļus un ierobežot patiešām cienīgos vācu tautas dēlus, kā arī veicināt visu nevācisko.
Viss šis Austrijas galvaspilsētas konglomerāts man kļuva pretīgs, — čehi, poļi, ungāri, serbi, horvāti utt. — un viņu vidū cilvēces mikrobi — ebreji un vēlreiz ebreji.
Šī milzīgā pilsēta man sāka likties kā asinsgrēka iemiesojums.
Jau no bērnības runāju lejasbavāriešu dialektā. Nevarēju no tā atradināties un tā arī neapguvu Vīnes žargonu. Jo ilgāk dzīvoju šajā pilsētā, jo vairāk neieredzēju haotisko tautu sajaukumu, kas saēd seno vācu kultūras centru.
Jau doma vien, ka valsti iespējams saglabāt vēl ilgu laiku, man šķita vienkārši smieklīga.
Austrija toreiz līdzinājās vecai mozaīkai, kas sastāv no sīkiem, daudzkrāsainiem akmentiņiem un vietām sāk drupt, jo arī cements laika gaitā ir izdrupis. Kamēr šim mākslas darbam neskaras klāt, šķiet, ka tas ir tāds pats kā agrāk. Bet, tikko tas saņems vismazāko triecienu, mozaīka sašķīdīs tūkstoš sīkās daļiņās. Jautājums bija tikai par to, no kurienes nāks šis trieciens.
Mana sirds nekad nav piederējusi Austrijas monarhijai; tā vienmēr ir piederējusi Vācijas impērijai. Lūk, kādēļ Austroungārijas valsts sabrukumu uzskatīju vienīgi un tikai par vācu nācijas atbrīvošanas sākumu.
Pamatojoties uz to, manī spēcīgi radās nepārvarama tieksme beidzot aizbraukt uz turieni, uz kurieni jau no agras jaunības gadiem mani sauca slepena vēlēšanās un mīlestība.
Cerēju, ka Vācijā kļūšu par arhitektu, iekarošu vārdu un godīgi kalpošu savai tautai tādā veidā, kādu ir paredzējis liktenis.
Taču no otras puses, gribēju palikt tepat un pastrādāt tās lietas labā, kura jau sen bija manu karstāko vēlmju priekšmets: gribēju nodzīvot šeit līdz tam laimīgajam brīdim, kad dārgā dzimtene beidzot pievienosies kopīgajai tēvzemei, t.i., Vācijas impērijai.
Daudzi cilvēki arī tagad nesapratīs kvēlās ilgas, kādas mani dažreiz pārņēma. Taču nevēršos pie viņiem, bet gan pie tiem, kuriem liktenis šo laimi līdz šim ir liedzis vai ar drausmīgu nežēlību atņēmis, kad tā viņiem jau bija piederējusi. Vēršos pie tiem, kuri, būdami atrauti no savas tautas, ir spiesti cīnīties pat par svētajām tiesībām runāt savā valodā; vēršos pie tiem, kas tiek vajāti un mocīti par to, ka ir uzticami savai tēvzemei, kā arī pie tiem, kuri dziļās skumjās gan sapnī gan nomodā ilgojas pēc laimīgā brīža, kad mīļā māte tos atkal kļaus pie savas sirds. Lūk, pie tiem vēršos un zinu, ka viņi mani sapratīs!
Tikai tie, kas uz savas ādas jūt, ko nozīmē būt vācietim un piederēt pie mīļotās tēvzemes pilsoņiem, sapratīs, cik dziļas ir no dzimtenes atrauto cilvēku skumjas, cik ļoti mokās viņu dvēseles. Šie cilvēki nevar būt laimīgi un apmierināti, viņi mocīsies, kamēr beidzot atvērsies dzimtā nama durvis un viņi iegūs mieru.
Vīnē guvu vissmagāko, bet arī vispamatīgāko dzīves skolu. Pirmo reizi šajā pilsētā ierados, vēl zēns būdams, bet dziļās pārdomās to atstāju kā pieaudzis, nobriedis vīrs. Vīne izveidoja mana pasaules uzskata pamatus. Tā iemācīja atrast pareizu politisko pieeju ikdienas jautājumiem. Nākotnē vajadzēja tikai paplašināt un papildināt savu pasaules uzskatu, bet nevajadzēja atteikties no tā pamatiem. Tikai tagad īsti varu novērtēt, cik nozīmīgi ir bijuši šie mācību gadi.
Tādēļ pie šī laika raksturošanas pakavējos sīkāk, jo pirmajos gados guvu vērtīgu un uzskatāmu mācību, kas kļuva par mūsu partijas darbības pamatu, tās partijas, kura piecu gadu laikā no maza pulciņa pārvērtās lielā masveida kustībā. Man ir grūti pateikt, kāda būtu bijusi mana pozīcija attiecībā uz ebreju jautājumu, sociāldemokrātiju vai, precīzāk sakot, visu marksismu, sociālajiem jautājumiem utt., ja jau toreiz, pateicoties triecieniem un savai zinātkārei, nebūtu guvis šo mācību, par kuru jau stāstīju.
Nelaime, kas uzbruka manai dzimtenei, piespieda tūkstošiem cilvēku domāt par sabrukuma dziļākajiem cēloņiem. Bet tikai tas līdz galam izpratīs cēloņus, kas pēc ilgiem grūtu iekšējo pārdzīvojumu gadiem būs kļuvis par sava likteņa kalēju.
4. nodaļa: Minhene
1912. gada pavasarī es uz Minheni pārcēlos pavisam.
Pilsēta bija tik labi pazīstama, it kā tajā es būtu dzīvojis jau daudzus gadus. Tas ir izskaidrojams ar manām arhitektūras studijām, kas ik uz soļa atgādināja par šo vācu mākslas metropoli. Kas nepazīst Minheni, tas nepazīst ari Vāciju; tam nav ari ne mazākā priekšstata par vācu arhitektūru.
Katrā ziņā šie gadi līdz pasaules kara sākumam bija laimīgākais laiks manā dzīvē. Tiesa, nopelnīt varēju ļoti maz. Taču nedzīvoju tāpēc, lai varētu zīmēt, bet gan zīmēju, lai būtu iespējams dzīvot un nodrošināt tālāku studiju iespēju. Biju dziļi pārliecināts, ka agri vai vēlu noteikti sasniegšu mērķi, kuru pats biju izvirzījis. Tas bija pietiekami, lai vieglāk pieciestu visas sīkās ikdienas rūpes.
Un tad vēl nāca klusā mīlestība, kas mani pārņēma attiecībā uz šo pilsētu jau no pirmā acumirkļa. Tā bija vācu pilsēta! Kāda atšķirība salīdzinājumā ar Vīni! Kļuva nelabi, atceroties rasu Bābeli. Arī dialekts Minhenē bija man daudz tuvāks. Sarunājoties ar lejasbavāriešiem, atmiņā atausa jaunības laiks. Tomēr visvairāk saistīja pirmatnējā spēka un mākslas sintēze Minhenes arhitektūrā.
Pateicoties tam, ka dzīves gaita ir bijusi nesaraujami saistīta ar šo pilsētu, es vēl šodien mīlu Minheni vairāk par jebkuru citu vietu šajā pasaulē. Ļaujoties brīnišķīgās Vitelsbergu rezidences valdzinājumam, guvu patiesu iekšēju mieru. To sapratīs katrs, kuram piemīt ne tikai aprēķinātāja prāts, bet arī jūtīga dvēsele.
Izņemot profesionālo darbu, Minhenē interesējos arī par politiskiem jautājumiem, it īpaši par ārpolitiskiem notikumiem. Tie pirmām kārtām interesēja tādēļ, ka jau no Vīnes laikiem saistīja Trejsavienības jautājumi. Jau toreiz Austrijā uzskatīju par pilnīgi nepareizu Vācijas politiku, ko noteica centieni saglabāt Trejsavienību. Taču, kamēr vēl dzīvoju Vīnē, pilnīgi skaidri neapzinājos, kāds pašapmāns ir šī politika. Toreiz man gribējās pieņemt, — bet varbūt es sevi tikai centos mierināt, — ka Vācijā noteikti ir labi zināms, cik vājš un nedrošs sabiedrotais ir Austrija. Taču par to noklusē man nezināmu konkrētu slepenu iemeslu dēļ, lai atbalstītu vēl paša Bismarka noslēgto vienošanos, vai ari, lai ar strauju attiecību pārtraukšanu neizbiedētu ārzemes un neuztrauktu vietējos mietpilsoņus. Sastopoties ar Minhenes vāciešiem, drīz ar šausmām pārliecinājos, ka šie pieņēmumi ir bijuši nepareizi. Par lielu izbrīnu, uz katra soļa nācās konstatēt, ka pat labi informētās aprindās nav ne mazākā priekšstata par to, kāda patiesībā ir Habsburgu monarhija. Tieši tauta, kas nopietni domāja par to, ka austriešu sabiedrotie ir milzīgs spēks un briesmu brīdī tas patiešām nāks mums palīgā.