Liela daļa iedzīvotāju Austrijas monarhiju vēl arvien uzskatīja par "vācu" valsti un domāja, ka uz to var balstīt visu pārējo. Tauta uzskatīja, ka Austrijas spēku var mērot atkarībā ar tajā dzīvojošajiem cilvēku miljoniem, kā mēs to mēdzam darīt Vācijā. Tika pilnīgi aizmirsts, ka, pirmkārt, Austrija sen vairs nav vācu valsts un, otrkārt, ka šīs valsts iekšējie notikumi ar katru dienu tuvina to sabrukumam.
Toreiz es pārzināju stāvokli Austrijas valstī nesalīdzināmi labāk nekā tā saucamā oficiālā "diplomātija", kura tāpat kā allaž akli soļoja pretī katastrofai. Vācu tautas noskaņojumu parasti noteica tas, kā no augšas tika apstrādāta sabiedriskā doma. Taču augšās kā par spīti valdīja īsts Austrijas "sabiedrotā" kults, — uz to skatījās kā uz īstu zelta teļu. Ar izmeklētu laipnību tika piesegts godīguma un tiešuma trūkums. Tukši vārdi tika uzskatīti par reāliem darbiem.
Jau Vīnē mani daudzkārt pārņēma niknums, kad salīdzināju oficiālo valsts darbinieku runas ar Vīnes preses saturu. Turklāt Vīne vismaz ārēji palika vācu pilsēta. Daudz sliktāk izskatījās tad, kad, novēršoties no Vīnes, no vāciskās Austrijas, skats apstājās pie valsts slāvu provincēm. Pietika ielūkoties Prāgas laikrakstos, un tūliņ kļuva skaidrs, kāda attieksme tur valda pret augsto spēli ar Trejsavienību. Austrijas slāvu provincēs pilnīgi atklāti smējās un ņirgājās par šo "valsts gudrības" piemēru. Jau miera laikā, kad par karu vēl nebija nojausmas un abi imperatori apmainījās ar draudzīgiem rokas spiedieniem un skūpstiem, slāvu provincēs neviens vairs nešaubījās, ka šī savienība sašķīdīs druskās tajā brīdī, kad Nībelungu ideāli saskarsies ar grēcīgo zemi.
Pagāja vairāki gadi, un sākās kārš. Vāciju pārņēma uztraukums, kad sabiedrotā Itālija izstājās no Trejsavienības, pamezdama Austriju un Vāciju likteņa varā, bet pēc tam drīz vien pievienojās pretējai pusei. Taču tie, kurus nebija skāris diplomātiskais aklums, vienkārši nespēja saprast, kā gan varēja kaut uz brīdi iedomāties tādu brīnumu, ka Itālija cīnīsies kopā ar Austriju. Diemžēl Austrijā stāvoklis nebija ne par matu labāks. Šeit arī ticēja šim brīnumam.
Par savienības ideju Austrijā bija tikai Habsburgi un vācieši — Habsburgi aprēķina un vajadzības dēļ, bet vācieši lētticības un politiskas muļķības dēļ. Vāciešu vēlmes bija labas. Viņi taču cerēja, ka, atbalstot Trejsavienību, viņi izdara lielu pakalpojumu Vācijai, t.i., palielina tās spēku un drošību. Tā bija politiska muļķība, jo pati cerība nebija pareiza. Gluži pretēji, ar to viņi Vācijas impēriju piesaistīja politiskam līķim, kas nenovēršami ievilks bezdibenī abas valstis. Taču, galvenais, savienības politika noveda pie vēl lielākas Austrijas vāciešu asimilēšanas. Pateicoties savienībai ar Vāciju, Habsburgi jutās aizsargāti no Vācijas iejaukšanās viņu lietās. Tāpēc viņi enerģiski, sistemātiski un neatlaidīgi veica vācu ietekmes ierobežošanu. Ievērojot minēto apstākli, Habsburgiem šādu politiku īstenot kļuva arvien vieglāk un drošāk, nenodarot ļaunumu valdošajai dinastijai. Pateicoties jau mums labi zināmajai Vācijas valdības "objektivitātei", tad no šāda veida iejaukšanās nebija ko bīties. Taču, ja kāds Austrijas vācietis sāka protestēt pret zemisko slāviskošanas politiku, tūlīt varēja atsaukties uz Trejsavienību un viņu apklusināt.
Un ko gan varēja izdarīt Austrijas vācieši, ja vācieši Vācijā, un Vācija vispār izrādīja tik lielu un pastāvīgu uzticību un pateicību Habsburgu valdībai? Vai tad Austrijas vācieši varēja pretoties Habsburgiem, ja tūlīt riskēja kļūt par tautas nodevējiem Vācijas sabiedrības acīs? Tāds, lūk, bija Austrijas vāciešu liktenis, lai gan desmitiem gadu ilgi viņi bija uz savas tautības altāra nesuši vislielākos upurus!
No otras puses, kāda gan būtu nozīme visai šai savienībai, ja tiktu izskausta vācu ietekme Habsburgu monarhijā? Vai tad nav skaidrs, ka Trejsavienības nozīme Vācijai bija atkarīga no tā, cik ilgi Austrijā nebūs Vācijas ietekmes? Vai tad varēja nopietni rēķināties ar to, ka pastāvēs savienība ar slāvisko Austriju?
Oficiālās vācu diplomātijas un visas sabiedriskās domas nostāja jautājumos, kas skāra iekšnacionālo cīņu Austrijā, patiesībā bija ne tikai muļķīga, bet ari vienkārši neprātīga. Vācija visu savu politiku balstīja uz savienību ar Austriju, un visas 70 miljonu lielās tautas nākotni padarīja atkarīgu no šīs savienības. Tā vienaldzīgi noskatījās, kā šīs savienības galvenais balsts Austrijā laika gaitā tiek plānveidīgi sagrauts. Un kas tad?
Skaidrs, ka vienā jaukā dienā pāri palika tikai papīrs, uz kura bija rakstīts — "Līgums ar Vīnes diplomātiju". Vācija tā arī nesagaidīja reālu palīdzību no sava sabiedrotā.
Attiecībā uz Itāliju viss bija skaidrs jau no paša sākuma.
Ja Vācija vairāk interesētos par vēsturi un tautas psiholoģiju, neviens pat uz brīdi nebūtu pieļāvis domu, ka Vīne un Roma jebkad vienosies un nostāsies vienā frontē pret kopīgo ienaidnieku. Drīzāk Itālija būtu pārvērtusies par lāvu izverdošu vulkānu, nekā tās valdība būtu iedrošinājusies nosūtīt palīgā fanātiski ienīstajai Habsburgu valstij kaut vienu kareivi. Man tūkstošiem reižu Vīnē bija iespēja novērot bezgalīgo naidu un nicinājumu, ar kādu itāļi izturas pret Austrijas valsti. Simtiem gadu Habsburgu nams ir pārāk daudz grēkojis pret itāļu tautas brīvību un neatkarību, lai šos grēkus aizmirstu pat vislabākās gribas vadīti cilvēki. Bet šīs gribas jau nebija ne itāļu tautai, ne Itālijas valdībai. Itālijai bija divas iespējas, kā atrisināt savstarpējās attiecības ar Austriju — vai nu savienība, vai arī karš.
Izvēloties savienību, Itālija guva iespēju mierīgi gatavoties karam. Vācijas "savienība" ar Austriju un Itāliju kļuva sevišķi bezjēdzīga un bīstama tajā laikā, kad saasinājās kolīzijas starp Austriju un Krieviju.
Mums ir darīšana ar klasisku gadījumu, kad vispār nav kaut cik skaidri noteiktas izturēšanās līnijas.
Kāpēc vispār tika noslēgts līgums ar Austriju? Skaidrs, ka mērķis bija labāk nodrošināt Vācijas nākotni, nekā tas būtu iespējams, ja Vācija paliktu viena pati. Bet šāda nākotne taču ari Vācijai dotu iespēju saglabāt vācu tautu.
Jautājums varēja būt tikai šāds: kā iedomājama vācu nācijas dzīve tuvākā nākotnē, kā nodrošināt vācu nācijas brīvu attīstību, kā garantēt tās attīstību Eiropas spēku sadalījuma ietvaros.
Tam, kas prastu kaut cik ievērot veselīgas ārpolitikas pamatnoteikumus, Vācijā vajadzēja nonākt pie šāda secinājuma: Vācijā dabiskais iedzīvotāju pieaugums gadā ir 900 tūkstoši. Ar katru dienu kļūst grūtāk pabarot šo jauno valsts pilsoņu armiju. Šīs grūtības nenovēršami beigsies ar katastrofu, ja mēs nespēsim atrast ceļus un līdzekļus, lai izbēgtu no bada briesmām.
Lai no šīm šausmām perspektīvā izvairītos, bija iespēja izvēlēties vienu no četriem ceļiem:
Pirmais ceļš. Pēc Francijas parauga varēja mākslīgi ierobežot dzimstību un tādējādi novērst pārapdzīvotību.
Ir brīži, kad pati daba, — piemēram, liela trūkuma, sliktu klimatisko apstākļu vai lielu neražu laikā, — zināmā mērā ierobežo iedzīvotāju pieaugumu noteiktās valstīs vai arī attiecībā uz noteiktām rasēm. Daba to dara ārkārtīgi nežēlīgi, bet vienlaikus ļoti gudri. Tā neierobežo cilvēku radīšanas spējas, bet gan tā ierobežo jau dzimušo cilvēku izdzīvošanu. Daba pakļauj cilvēkus tik lieliem pārbaudījumiem un tādam trūkumam, ka izmirst un atgriežas zemes mātes klēpī visi nespēcīgie, neveselie cilvēki. Šajā gadījumā likteņa pārbaudījumus iztur tikai dzīvei vispiemērotākie cilvēki. Un viņiem, kas ir izturējuši tūkstošiem pārbaudījumu, un palikuši dzīvi, ir tiesības radīt jauno paaudzi, kura atkal un atkal tiek pakļauta pamatīgai izlasei. Daba ir ļoti nežēlīga pret atsevišķu indivīdu; tā bez žēlastības aizsauc prom no šīs zemes to, kurš nespēj izturēt dzīves triecienus. Taču daba saglabā rasi, norūda to un dod spēku veikt lielākus darbus nekā līdz šim.