Ir ari citi iemesli, kas pierāda šāda problēmas risinājuma taisnīgumu.
Daudzas Eiropas valstis tagad līdzinās piramīdai, kas apgriezta ar kājām gaisā un nostādīta uz smailes. Šīm valstīm Eiropā ir smieklīgi mazi valdījumi, ja salīdzina ar viņu kolonijām, ārējo tirdzniecību utt. īpatsvaru. Tā nu iznāk, ka smaile atrodas Eiropā, bet visa pārējā bāze — citās pasaules daļās. Tikai Amerikas Savienotajās Valstīs ir citāds stāvoklis. Tur bāze atrodas pašu kontinenta robežās, un vienīgi smaile saskaras ar citām pasaules daļām. No tā izriet nepieredzēti lielais Amerikas iekšējais spēks salīdzinājumā ar lielākās daļas Eiropas koloniālo valstu vājumu.
Arī Anglijas piemērs nerunā pretī teiktajam. Skatoties uz Britu impēriju, nevajadzētu aizmirst visu anglosakšu pasauli. Anglija nav salīdzināma ne ar vienu citu Eiropas valsti jau tādēļ vien, ka tai un Amerikas Savienotajām Valstīm ir daudz kopīgu pazīmju kultūrā un valodā.
Skaidrs, ka jaunu zemju iekarošanas politiku Vācija var īstenot tikai Eiropas ietvaros. Kolonijas šim mērķim kalpot nevar, jo tās nav piemērotas, lai tās ļoti blīvi apdzīvotu eiropieši. Jau 19. gadsimtā vairs nebija iespējams mierīgā ceļā iegūt šādus koloniālos īpašumus. Kolonijas bija iegūstamas tikai ļoti smagā cīņā. Bet, ja no cīņas nav iespējams izvairīties, tad labāk ir karot nevis par tālām kolonijām, bet gan par zemi, kas atrodas mūsu pašu kontinentā.
Šādu lēmumu, protams, var pieņemt tikai tad, ja pastāv pilnīga vienprātība. Nedrīkst svārstīties, nedrīkst šim uzdevumam ķerties klāt tikai daļēji. Tā veikšana prasa visu spēku sasprindzinājumu. Šādu lēmumu var pieņemt tikai tad, kad visi politiskie vadoņi valstī ir nonākuši pie pilnīgas vienprātības. Katram mūsu solim jābūt vienīgi šī lielā uzdevuma nepieciešamības diktētam. Pilnīgi skaidri jāapzinās, ka šāds mērķis ir sasniedzams tikai ar ieroču spēku un mierīgi, aukstasinīgi jāiet pretī nenovēršamajam.
Tikai no šī viedokļa raugoties, mums savulaik vajadzēja novērtēt, cik derīgi ir Vācijas noslēgtie savienības līgumi ar citām valstīm. Pieņemot lēmumu Eiropā iegūt jaunas zemes, tās mēs varam iegūt uz Krievijas rēķina. Mums vajadzēja iet to pašu ceļu, kādu gāja mūsu ordeņu bruņinieki. Vācu zobenam bija jāiekaro zeme arklam un tādējādi jānodrošina vācu nācijai dienišķā maize. Šādas politikas īstenošanai mēs Eiropā varējām atrast tikai vienu sabiedroto — Angliju.
Tikai savienībā ar Angliju, kas segtu mūsu aizmuguri, mēs varētu sākt savu lielo ģermāņu karagājienu. Mums uz to ir tādas pašas tiesības kā mūsu senčiem. Neviens no mūsu pacifistiem taču neatsakās no maizes, kas iegūta austrumu provincēs, neskatoties uz to, ka pirmais arājs šajos laukos bija zobens.
Nekādi upuri mums nedrīkstēja būt par lieliem, lai iegūtu Anglijas labvēlību. Mums bija jāatsakās no kolonijām, no jūras lielvalsts pozīcijām un tādējādi jāatbrīvo Anglijas rūpniecība no nepieciešamības konkurēt ar mums.
Labus rezultātus šajā jautājumā varēja nodrošināt tikai pilnīga skaidrība. Mums bija pilnīgi jāatsakās no kolonijām un piedalīšanās jūras tirdzniecībā, pilnīgi jāatsakās no vācu kara flotes veidošanas. Vācijai visus valsts spēkus vajadzēja sakoncentrēt pilnīgi un vienīgi sauszemes armijas veidošanai.
Tā rezultāts būtu acumirklīga sevis ierobežošana, taču šāda rīcība nodrošinātu mums lielu nākotni.
Savā laikā Anglija bija pilnīgi gatava noslēgt ar mums šādu savienību. Tā ļoti labi saprata, ka, strauji palielinoties iedzīvotāju skaitam, Vācijai būs jāmeklē kaut kāda izeja, un tā būs spiesta vai nu vienoties ar Angliju par kopīgu vietu Eiropā, vai arī bez Anglijas koncentrēt savus spēkus, lai līdzdarbotos pasaules politikas veidošanā.
Gadsimta mijā Londona savā politikā mēģināja tuvināties Vācijai. Anglija vadījās no priekšnojautas, par kuru jau runājām. Tad arī pirmo reizi varēja konstatēt parādību, kura vēlāk izpaudās drausmīgos apmēros. Redziet, mēs neparko negribējām pieļaut pat vienu domu, ka ar Vācijas rokām tiks raustas ogles no ugunskura Anglijas labā. It kā pasaulē būtu vēl kāda cita veida vienošanās nekā tā, kas balstās uz savstarpēju piekāpšanos. Un šāda vienošanās toreiz ar Angliju bija pilnīgi iespējama. Britu diplomātija bija pietiekami gudra, lai saprastu, ka jebkura vienošanās ar Vāciju ir iespējama tikai uz savstarpējas piekāpšanās pamata.
Uz mirkli iedomāsimies, ka mūsu vācu ārpolitika būtu bijusi tik gudra lai 1904. gadā uzņemtos Japānas lomu. Iedomāsimies to, un jūs sapratīsiet, cik labvēlīgas sekas tā būtu nesusi Vācijai.
Nekad nebūtu sācies "pasaules karš". 1904. gadā izlietās asinis mums aiztaupītu daudz vairāk to asiņu, kuras nācās liet 1914. -1918. gadā.
Un cik varenas šajā gadījumā tagad būtu Vācijas pozīcijas!
No šī viedokļa raugoties, savienība ar Austriju, protams, bija muļķība.
Šī valsts — mūmija — noslēdza savienību ar Vāciju ne jau tādēļ, lai kopīgi cīnītos karā, bet gan tādēļ, lai nodrošinātu mūžīgu mieru un gudri, lēni, bet sistemātiski un pilnīgi izskaustu vācu ietekmi Habsburgu monarhijā.
Šī savienība ar Austriju bija bezjēdzīga jau tādēļ vien, ka vācu valstij nebija nekādas nozīmes noslēgt savienību ar Habsburgu monarhiju, kurai nebija ne vēlēšanās, ne spēka, lai izbeigtu vai vismaz vājinātu asimilēšanas procesu, kas strauji attīstījās. Ja Vācijai nebija šādas nacionālas izpratnes un noteiktības, lai no Austrijas rokām izrautu vismaz savu 10 miljonu savu brāļu likteņus, kā gan varēja cerēt uz tās saprātu, ka nepieciešami daudz tālejošāki plāni, par kuriem mēs jau runājām. Vācijas izturēšanās Austrijas jautājumā bija pārbaudes akmens tās pozīcijai visas nācijas liktenim nozīmīgos jautājumos.
Katrā gadījumā šķita, ka nav iespējams mierīgi noraudzīties uz to, kā gadu no gada Austroungārijas monarhijā tiek izskausta vācu ietekme. Likās, ka savienība ar Austriju ir vērtīga tieši tādēļ, ka palīdz saglabāt vācu ietekmi.
Tomēr minētais ceļš tika atzīts par pilnīgi nepieņemamu. Vācijā ne no kā cita nebaidījās tik ļoti kā no kara, un politika tika veidota tā, ka karš sākās un pie tam Vācijai tik nelabvēlīgā brīdī.
Vācija gribēja novērst neizbēgamo likteni, bet tā trieciens pienāca vēl ātrāk. Tur sapņoja par mieru visā pasaulē, bet nonāca pie pasaules kara.
Lūk, tas ir galvenais iemesls, kāpēc par trešo iespējamo Vācijas nākotnes ceļu, par kuru jau runājām, neviens pat domāt negribēja. Cilvēki zināja, ka jaunas zemes ir iegūstamas tikai Eiropas austrumos; viņi zināja, ka tas nav izdarāms bez cīņas, un šie cilvēki gribēja saglabāt mieru par katru cenu. Vācijas ārpolitikas lozungs jau sen vairs nebija "vācu nācijas saglabāšana par katru cenu", bet tās lozungs bija "miera saglabāšana visā pasaulē par katru cenu". Taču iznākums visiem ir labi zināms.
Par šo lietu es vēl stāstīšu sīkāk.
Ievērojot augstāk teikto, pāri palika tikai ceturtā iespēja — pastiprināta rūpniecības un pasaules tirdzniecības attīstība, kara flotes veidošana un koloniju iekarošana. Šis attīstības ceļš sākumā šķita visvieglākais. Iedzīvotāju nometināšana jaunās teritorijās ir ilgstošs process, kam reizēm vajadzīgi gadsimti. Tieši šajā aspektā arī meklējams šī ceļa spēks, jo runa nav par acumirklīgu uzliesmojumu, bet gan par pamatīgu un ilgstošu izaugsmes procesu. Te ari ir meklējama tā atšķirība no ātras industrializācijas ceļa, jo to var ātri veikt dažu gadu laikā un pēc tam tikai pārliecināties, ka tas viss ir tikai milzīgs ziepju burbulis. Floti var uzbūvēt daudz ātrāk nekā pārvarēt daudzus šķēršļus, izveidot zemnieku saimniecību un nometināt fermerus jaunās teritorijās. Bet floti ir arī vieglāk iznīcināt nekā salauzt spēcīgu zemnieku saimniecību.