Taču, ja Vācija bija sākusi iet pa izvēlēto ceļu, tad vajadzēja saprast, ka šis attīstības ceļš vienā jaukā dienā novedīs pie kara. Tikai bērni varēja noticēt, ka ar draudzīgiem apliecinājumiem un laipnībām par ilgstošu mieru, mēs šajā "mierīgajā tautu sacensībā" varēsim iegūt un paturēt savu koloniju daļu un mums nebūs vajadzības ķerties pie ieročiem.
Nē, ja jau mēs sākām iet pa šo ceļu, bija skaidrs, ka vienā jaukā dienā Anglija kļūs par mūsu ienaidnieku. Bija muļķīgi sašust, ka ļaunā Anglija, redziet, nolēmusi uz mūsu draudzīgajiem centieniem atbildēt ar sava egoisma rupjo spēku.
Protams, mēs, labie vācieši, nekad nebūtu izšķīrušies par tādu rīcību kā angļi.
Jaunu zemju iekarošanas politiku Eiropā Vācija varēja īstenot tikai savienībā ar Angliju un pret Krieviju, bet koloniju iekarošanu un tirdzniecības paplašināšanu pasaules mērogā — savienībā ar Krieviju un pret Angliju. Likās, ka, apzinoties šādu situāciju, vajadzēja izdarīt attiecīgos secinājumus, t.i., pirmām kārtām vajadzēja pēc iespējas ātrāk patriekt pie velna Austriju.
Raugies no kuras puses gribi, gadsimtu mijā šī savienība ar Austriju bija īsta bezjēdzība.
Taču mūsu diplomātija nedomāja ne par savienību ar Krieviju pret Angliju, ne par savienību ar Angliju pret Krieviju — abos gadījumos taču karš bija neizbēgams! Vācija nostājās uz pastiprinātas industrializācijas ceļa, strauji attīstīja tirdzniecību, lai "izbēgtu no kara". Vācijas diplomātijai šķita, ka tā, izvēloties pasaules "saimniecisko iekarošanu mierīgā ceļā", ir atradusi glābējlīdzekli, kas uz visiem laikiem padarīs nevajadzīgu iepriekš īstenoto vardarbības politiku. Tomēr laiku pa laikam šī pārliecība sāka šķobīties, it sevišķi tad, kad no Anglijas atskanēja draudi, kas sākumā mūsu diplomātijai šķita pilnīgi nesaprotami. Vācijā secināja, ka jābūvē liela flote, taču nevis uzbrukumam un nevis tādēļ, lai iznīcinātu Angliju, bet tikai un vienīgi tikai, lai "aizsargātu" mums jau zināmo "mieru visā pasaulē" un mūsu "mierīgos" iekarojumus zemes virsū. Sākdami būvēt floti, mēs atkal centāmies būt pēc iespējas pieticīgāki gan attiecībā pret kuģu skaitu, gan arī pret tonnāžu un bruņojumu. Lūk, ari šeit mums vajadzēja nodemonstrēt savus pilnīgi "miermīlīgos" nolūkus.
Visa pļāpāšana par pasaules iekarošanu vienīgi ar miermīlīgiem ekonomiskiem līdzekļiem bija vislielākā muļķība, bez tam tā kļuva par mūsu valsts politikas galveno principu. Tā bija vēl lielāka, kad mēs nekautrējāmies kā piemēru minēt Angliju, lai pierādītu, ka šāda miermīlīga pasaules iekarošana ir pilnīgi iespējama. Mūsu toreizējo vēstures profesoru nodarītais ļaunums ir grūti labojams, tas, ko viņi darīja, bija noziegums. Šī vieglprātīgā vēstures interpretācija noder tikai par piemēru, lai parādītu, kā daudzi cilvēki "studē" vēsturi, neko nesaprotot. Anglijas vēsture noderēja, lai pierādītu tieši pretēju teoriju. Taču Anglija bija tā zeme, kura visus savus ekonomiskos sasniegumus bija panākusi ar ārkārtīgu cietsirdību. Anglija šos iekarojumus balstīja uz ieroču spēku un brutāli ar ieročiem ari aizstāvēja. Britu valsts politikas raksturīgākā pazīme ir tā, ka Anglija lieliski prata izmantot politisko varu ekonomisko iekarojumu veicināšanai un ari otrādi — ekonomiskos iekarojumus nekavējoties pārvērst politiskā varā.
Pie tam muļķīgi būtu pieņemt, ka paši angļi ir pārāk "gļēvi", lai lietu savas asinis, aizstāvot valsts ekonomisko politiku. Tas, ka Anglijā ilgu laiku nepastāvēja "tautas armija", nebūt neliecina par angļu "gļēvumu". Bruņoto spēku organizatoriskajai formai te nav izšķirošās nozīmes. Visu izšķir griba un gatavība pilnīgi izmantot to militārās organizācijas formu, kura attiecīgajā brīdī ir nācijas rīcībā. Anglijai vienmēr ir bijis tāds bruņojums, kāds attiecīgajā brīdī bija nepieciešams. Tā vienmēr izmantoja tādus ieročus, kādi nodrošināja panākumus. Anglija izmantoja algotņus, kamēr ar tiem varēja iztikt. Bet, kad tas bija nepieciešams, tā lēja savu labāko dēlu asinis, ja savādāk panākumi nebija gūstami. Un Anglija cīņā vienmēr izrādīja vislielāko noteiktību, sīkstumu un neatlaidību.
Vācijā mēs izveidojām angļu un visas Britu impērijas karikatūru. Skola, prese, humoristiskie žurnāli radīja karikatūrisko priekšstatu, kas nedeva mums neko citu kā tikai pašapmānu. Šis muļķīgais priekšstats par angļiem pakāpeniski saindēja pilnīgi visu. Tā radās ārkārtīgā Anglijas nenovērtēšana, kas vēlāk mums tik nesaudzīgi atriebās. Šī falsifikācija bija tik liela, ka gandrīz visa Vācija angli iedomājās kā cilvēku, kas spējīgs uz visādām blēdībām un tajā pašā laikā ir ārkārtīgi bailīgs tirgonis. Mūsu profesoriem un zinātniekiem, kas rada par Angliju šādu priekšstatu, nebūt nerodas jautājums: kā gan tāda tauta ir spējusi izveidot pasaules impēriju. Tos, kas brīdināja par šī karikatūrisma kaitīgumu, negribēja sadzirdēt, viņu brīdinājumi tika noklusēti. Es vēl spilgti atceros, kā izstiepās manu kolēģu sejas, kad Flandrijā mēs nonācām aci pret aci ar angļu Tomijiem. Jau pēc dažām kauju dienām mūsu zēni lieliski sāka saprast, ka skotu kareivji, ar kuriem mums nākas cīnīties, nebūt nav līdzīgi karikatūrai, kura bija skatāma mūsu humoristiskajās lapelēs, tāpat arī presē publicētajos militārajos pārskatos. Jau tajās dienās man nācās krietni padomāt par to, kādai ir jābūt propagandai, lai tā iedarbotos mērķtiecīgi.
Tomēr šādu nepareizu uzskatu izplatīšana par angļiem laiku pa laikam deva šiem izplatītājiem arī labumu: ar šo nepareizo piemēru tika demonstrēts ari tas, cik pareiza ir pasaules miermīlīgā ekonomiskās iekarošanas politika. Cilvēki sev teica: tas, kas ir izdevies angļiem, noteikti izdosies arī mums, vāciešiem, jo mūsu priekšrocība ir vācu godīgums un taisnīgums, mēs pilnīgi atšķiramies no angļiem ar viņu specifisko "viltu un nodevību". Ar šīm īpašībām, ko centāmies sev piedēvēt, mēs cerējām iegūt mazo nāciju labvēlību un lielo uzticību.
Tas, ka mūsu tā saucamā stūrgalvība citos patiesībā iedvesa šausmas, mums neienāca prātā kaut vai tādēļ vien, ka paši nopietni ticējām savam pārākumam. Visa pārējā pasaule mūsu uzvedībā nesaskatīja neko citu kā tikai sevišķi rafinēta melīguma izpausmi. Tikai vācu revolūcija daudziem, par lielu izbrīnu, parādīja, cik mēs patiesībā esam lieli muļķi.
Šī "pasaules iekarošana miermīlīgā ceļā" pilnīgi skaidri parāda to, cik bezjēdzīga bija mūsu Trejsavienība. Ar kādām citām valstīm tad mēs varētu apvienoties? Savienībā ar Austriju, protams, nebija iespējams veikt militārus iekarojumus pat Eiropā. Te arī slēpās Trejsavienības vājums jau no tās pastāvēšanas sākuma. Bismarks vēl varēja atļauties kādu laiku izmantot šo surogātu. Taču pavisam nepieļaujami tas bija attiecībā uz tiem stulbeņiem, kas nomainīja Bismarku, — un vēl tādā laikā, — kad šādai savienībai nebija tādu priekšnoteikumu, kādi bija Bismarka laikā. Bismarks vēl varēja cerēt, ka ar Austriju viņam ir darīšana kā ar vācu valsti. Bet pakāpeniski tika ieviestas vispārējās vēlēšanu tiesības un šī valsts, acīm redzot, pārvērtās par nacionālu haosu, zaudēja savu vācisko raksturu un ieviesa parlamentāro valdīšanas formu.
Raugoties no rasu politikas viedokļa, savienība ar Austriju bija patiešām kaitīga. Vācija pie savām robežām pacieta jaunas slāvu lielvalsts veidošanos, bija naivi cerēt, ka agrāk vai vēlāk šī slāvu valsts attiecībā uz Vāciju ieņems pilnīgi citu pozīciju nekā, teiksim, Krievija. Savienība ar Austriju kļuva vājāka un iekšēji tukšāka ar katru gadu arī tādēļ, ka atsevišķi lieli savienības idejas izplatītāji Austrijas monarhijā arvien vairāk zaudēja savu ietekmi un tika izspiesti no vadošiem amatiem.