Gadsimtu mijā Vācijas savienība ar Austriju bija nonākusi tādā pašā stadijā kā Austrijas savienība ar Itāliju.
Arī šeit pastāvēja tikai divas iespējas: vai nu palikt savienībā ar Habsburgu monarhiju un klusēt par to, ka Austrijā tiek izskausta vācu ietekme vai arī rīkoties pretēji. Bija pilnīgi skaidrs, ka, ja Vācijā sāks kaut nedaudz protestēt pret vācu ietekmes izskaušanu Austrijā, neizbēgami būs atklāta cīņa.
Arī no psiholoģiskā viedokļa Trejsavienības vērtīgums bija ļoti mazs, jo jebkuras savienības noturīgums kļūst arvien vājāks, ja visi tās mērķi aprobežojas tikai ar pastāvošā stāvokļa saglabāšanu. Taču jo vairāk kāda savienība pieņemas spēkā, jo vairāk tās kontrahenti var cerēt ar šīs savienības palīdzību realizēt konkrētus ekspansijas mērķus. Šeit, tāpat kā jebkurā citā jomā, spēks nav aizsardzībā, bet gan — uzbrukumā.
Bija lietas, kuras jau toreiz lieliski saprata. Diemžēl to nesaprata tikai tā saucamie "izredzētie". Ludendorfs, toreiz būdams lielā ģenerālštāba pulkvedis, uzskatīja par savu pienākumu 1912. gada memorandā norādīt uz šiem trūkumiem. Protams, ka mūsu "valstsvīri" nepievērsa šim dokumentam ne mazāko uzmanību. Tādas vienkāršas lietas skaidri saprotam tikai mēs, vienkāršie mirstīgie. Bet "diplomātu" kungi šīs lietas principā nav spējīgi saprast.
Tā vēl bija Vācijas laime, ka 1914. gada karš radās konflikta dēļ, kurā tieši bija iejaukta Austrija. Habsburgiem nekas cits neatlika kā piedalīties karā. Ja notikumi būtu attīstījušies citādāk, tad Vācija droši vien būtu palikusi viena pati. Habsburgu valsts nemūžam nevēlētos un ari nevarētu piedalīties karā, kas būtu izcēlies tieši Vācijas dēļ. Tas, par ko vēlāk tik bargi tika nosodīta Itālija, ar Austriju droši vien būtu noticis vēl ātrāk. Austrija būtu palikusi "neitrāla" un tādējādi censtos paglābt sevi no tā, ka kara sākumā valstī varētu sākties revolūcija. Tādos apstākļos Austrijas slāvi jau 1914. gadā būtu devuši priekšroku monarhijas drīzākam sabrukumam nekā Austrijas karošanai Vācijas dēļ. Bija ļoti maz tādu cilvēku, kuri saprata šīs briesmas un grūtības, kādas Vācija sev sagādāja, būdama savienībā ar Austriju.
Pietiek jau tikai tā, ka Austrijai bija pārāk daudz ienaidnieku, kas domāja, kā ātrāk saņemt mirstošās Habsburgu valsts mantojumu. Ir pilnīgi skaidrs, ka laika gaitā pret Vāciju uzkrātos naidīgums tikai tādēļ vien, ka tā tika uzskatīta par Austrijas monarhijas sabrukuma novilcināšanas cēloni. Galu galā nostiprinājās uzskats, ka Vīnes mantojums ir iegūstams, tikai tiekot galā ar Berlīni. Tas ir, pirmkārt. Otrkārt, pateicoties savienībai ar Austriju, Vācija zaudēja visas labākās un izredzēm bagātākās iespējas noslēgt savienību ar citām valstīm. Gluži pretēji, tās attiecības ar Krieviju un pat ar Itāliju kļuva arvien saspringtākas. Turklāt ir jānorāda, ka Romā vispārējais noskaņojums pret Vāciju bija pavisam draudzīgs, bet pret Austriju — naidīgs. Jebkura itālieša sirdī pastāvīgi mājoja naidīgas jūtas pret Austriju, kuras vairākkārt izlauzās uz āru.
Ja Vācija bija uzņēmusi kursu uz pastiprinātas industrializācijas un tirdzniecības attīstības politiku, tad būtībā nebija vairs ne mazākā iemesla cīnīties pret Krieviju. Tikai abu nāciju visniknākie ienaidnieki bija ieinteresēti, lai šis naids rastos. Un "tā ari notika: pirmām kārtām tieši ebreji un marksisti ar visiem spēkiem rīdīja šīs divas valstis vienu pret otru.
Beidzot, treškārt, Vācijas savienība ar Austriju slēpa sevī bezgalīgas briesmas ari tādēļ, ka daudzas valstis bija viegli iekārdināmas perspektīvā sadalīt Austriju un gūt atlīdzinājumu uz tās bijušo zemju rēķina.
Pret Piedonavas monarhiju bija viegli sacelt kājās visu Austrumeiropu, it īpaši Krieviju un Itāliju. Ja Vācija nebūtu noslēgusi savienību ar
Austriju, kuras mantojums bija tik liels kārdinājums citām valstīm, tad pasaules koalīcija, ko ar vieglu roku sāka veidot karalis Eduards, nekad nebūtu radusies. Tikai tādēļ, ka pastāvēja šī nelaimīgā savienība ar Austriju, Vācijas pretiniekiem izdevās viegli apvienot vienotā frontē valstis ar tik dažādiem centieniem un mērķiem. Iesaistoties kopējā cīņā pret Vāciju, visas valstis cerēja, ka varēs paplašināt savas robežas uz Austrijas rēķina. Un tas, ka šai nelaimīgai savienībai klusībā pievienojās arī Turcija, tikai ārkārtīgi palielināja šīs briesmas.
Bet internacionālais ebreju kapitāls izmantoja gaidāmo Austrijas mantojumu par ēsmu. Ebreju kapitālu jau sen bija paredzēts izmantot Vācijas iznīcināšanas plāna īstenošanai. Tolaik Vācija vēl negribēja pilnīgi pakļauties pāri valstij stāvošajai saimniecības un finansu kontrolei, kas bija ebreju rokās. Tikai tādēļ vien jau izdevās radīt lielu koalīciju, kura, novērtējot milzīgo zem tās karogiem pulcēto kareivju skaitu, jutās droša, ka neievainojamais Zigfrīds beidzot tiks uzvarēts.
Jau tajā laikā, kad dzīvoju Austrijā, Vācijas savienība ar Habsburgu monarhiju radīja riebumu. Tagad tā bija kļuvusi par cēloni vissmagākajiem dvēseles pārdzīvojumiem, kuri turpmāk nostiprināja šo sen radušos pārliecību.
Nelielajā cilvēku lokā, kurā toreiz uzturējos, nekad neslēpu savu pārliecību, ka šis nelaimīgais līgums ar bojāejai nolemtu valsti nenovēršami novedīs Vāciju pie katastrofas, ja savlaicīgi nepratīsim lauzt šo līgumu. Šī pārliecība nebija satricināma. Taču sākās pasaules karš, un cilvēki uz laiku zaudēja spējas reāli novērtēt stāvokli. Pirmo kara dienu sajūsmas dēļ zaudēja galvu pat tie, kuriem jau viņu stāvoklis vien uzlika pienākumu rīkoties pēc visskaidrākā aprēķina. Kad pats nokļuvu frontē, visur, kur tika apspriesti šie temati, skaidri un atklāti izteicu savas domas: jo ātrāk tiks lauzts līgums ar Austriju, jo labāk būs vācu nācijai. Tieši un noteikti paziņoju, ka atteikšanās no savienības ar Austriju nebūt nav upuris, ja tādējādi Vācija var panākt, ka samazinās pret to karojošo valstu skaits. Nenoguris centos pierādīt, ka miljoniem mūsu brāļu nav ietērpušies karavīra mundierī tādēļ, lai glābtu grimstošo un bojā ejošo austriešu dinastiju, bet gan tādēļ, lai glābtu vācu tautu.
Neilgi pirms kara sākuma reizēm likās, ka vismaz dažās iedzīvotāju aprindās sāk rasties zināmas šaubas par to, vai pareiza ir savienība ar Austriju. Vācu konservatīvo nometnē laiku pa laikam izskanēja brīdinošas balsis. Bet, ak vai, šīs saprāta balsis izrādījās saucēja balsis tuksnesī. Vācija turpināja ticēt, ka tās izvēlētais ceļš ir pareizs, ka, ejot pa šo ceļu, tā "iekaros" pasauli, un tās panākumi būs milzīgi, bet upuri — niecīgi.
Mums, kuri nav "izredzētie", atlika tikai klusējot noraudzīties, ka tā saucamie "pareizie" ceļi ved tieši bezdibenī, raujot līdzi visu tautu.
* * *
Tikai, pateicoties visas politiskās domas vārgumam, kļuva iespējams, ka lielu tautu ilgu laiku varēja apmierināt muļķīgs lozungs par "saimnieciskiem iekarojumiem" un par politisko galamērķi sludināt "mieru visā pasaulē".
Vācu tehnikas un rūpniecības triumfs, tirdzniecības lielie panākumi — tas, lūk, lika aizmirst, ka vispirmais un galvenais priekšnosacījums ir stipras valsts pastāvēšana. Zināmās aprindās sākās pat pilnīgi pretēji apgalvojumi, proti, ka valsts pastāv, pateicoties tehnikas un rūpniecības uzplaukumam; valsts nav nekas vairāk kā ekonomiska institūcija; valsts jāvada tikai saskaņā ar saimnieciskiem centieniem; arī valsts turpmākā pastāvēšana ir atkarīga no saimniekošanas; šāds lietu stāvoklis ir visdabiskākais un visveselīgākais un tādēļ tas jāaizstāv arī nākotnē.
Taču zinām, ka patiesībā valstij nav nekā kopīga ar vienu vai otru ekonomisko uzskatu, ar tām vai citām saimnieciskās attīstības formām.