Pirms kara Vācijā bija ļoti izplatījusies ticība, ka tieši ar tirdzniecības un kolonizācijas politiku tai izdosies pavērt ceļu uz visām pasaules valstīm vai pat vienkārši iekarot visu pasauli. Šādas ticības rašanās bija klasisks simptoms, ka Vācijā ir zudusi īstu valsts tikumisko ideālu izpratne, zaudēts gribasspēks un darboties spēja. Dabiska atmaksa bija pasaules karš ar visām no tā izrietošajām sekām.
Šāds vācu nācijas noskaņojums, — pirms kara tas bija gandrīz vispārējs, — tiem, kas nebija spējīgi iedziļināties notiekošajā, varēja likties kā neizskaidrojama mīkla. Tiem šī Vācija bija pārsteidzošs tādas valsts piemērs, kas izveidojusies tikai uz politiskā spēka faktoru pamata. Vācijas kodols — Prūsija — radās, pateicoties tās dēlu brīnumainajam varoņgaram, bet nevis pateicoties finansu operācijām vai tirdznieciskiem darījumiem. Vācijas impērijas izveidošanās bija brīnišķīga balva par bezbailību kaujas laukā un spēcīgu politisko vadību. Jājautā: kā gan varēja notikt, ka tieši vācu tauta tā notrulināja savus politiskos instinktus, jo runa šeit ir nevis par atsevišķām izolētām parādībām, bet gan par kaut ko visaptverošu. Maldugunis vilināja visu tautu, slimība kļuva kā ļaundabīgs augonis, kas parādās gan te, gan tur un saēd visu nācijas organismu. Varētu domāt, ka nācijas organismā noslēpumainā veidā ieplūst kāda nepārtraukta straume un saindē visu asinsrites sistēmu. Tikai tā var izskaidrot arī to, ka kādreiz tik varonīgais organisms arvien vairāk pakļaujas paralīzei. Tauta arvien vairāk zaudēja veselo saprātu. Pavājinājās pat pašsaglabāšanās instinkti.
1912. — 1914. gadā nepārtraukti domāju par šiem jautājumiem sakarā ar savu noliedzošo attieksmi pret Vācijas un Austrijas savienības politiku. Jo vairāk iedziļinājos šajos jautājumos, jo tuvāk nonācu secinājumam, ka visām nelaimēm ir viens atminējums: marksisma mācība, marksistiskais pasaules uzskats ar visām no tā izrietošajām organizatoriskajām sekām.
Otro reizi savā dzīvē atkal pievērsos šīs visu graujošās mācības studēšanai. Šoreiz pie marksistiskām grāmatām saistīja nevis ikdienas sadzīves iespaidi, bet pārdomas par vispārīgiem politiskās dzīves jautājumiem. Atkal iegrimu teorētiskajā literatūrā, kas raksturīga šai jaunajai pasaulei, un sāku sistemātiski salīdzināt marksisma mācības iespējamos rezultātus ar to reālo stāvokli un konkrētajiem notikumiem, kuri bija vērojami valsts politiskajā, kultūras un saimnieciskajā dzīvē. Tās bija marksisma sekas.
Pirmo reizi dzīvē tagad nopietni sāku interesēties par mēģinājumiem tikt galā ar šo pasaules mēri, kādi ir bijuši vēstures gaitā.
Sāku studēt Bismarka laikā pieņemto izņēmuma likumu pret sociālistiem, sāku sīki pētīt, kādi bija Bismarka plāni, kā viņš cīnījās un kādus panākumus guva. Pakāpeniski šajos jautājumos izstrādāju pilnīgi noteiktu un nemainīgu uzskatu. Visas dzīves laikā nenācās šo uzskatu mainīt ne mazākā mērā. Tajā pašā laikā vēlreiz daudz precīzāk noskaidroju, kāds sakars ir marksismam ar ebrejiem.
Agrāk Vīnē Vācija šķita kā nesatricināms koloss. Tagad, ak vai, jau radās zināmas šaubas. Savu draugu mazajos pulciņos dumpojos pret Vācijas ārpolitiku, arī pret to neaptveramo vieglprātību, ar kādu, manuprāt, toreiz izturējās pret tik ļoti svarīgo problēmu — marksismu.
Pilnīgi nevarēju saprast, kā var tik akli doties pretī milzīgām briesmām. Šīs briesmas neslēpa arī pats marksisms. Jau toreiz nelielos pulciņos brīdināju tik pat neatlaidīgi, cik neatlaidīgi to daru tagad lielas auditorijas priekšā. Brīdināju par muļķu un gļēvuļu nomierinošo lozungu — "mums nav ko baidīties". Šāds gara mēris jau vienreiz sagrāva gigantisku valsti. Vācija nevar būt izņēmums, uz to attiecas tie paši likumi kā uz visu cilvēku sabiedrību.
1913. — 1914. gadā dažādās aprindās (daudzi no šiem cilvēkiem vēl arvien ir uzticīgi nacionālsociālistiskajai kustībai) nācās pirmoreiz izteikt pārliecību, ka galvenais jautājums, kuram ir izšķiroša nozīme visas vācu nācijas liktenī, ir marksisma iznīcināšana.
Nelaimīgajā Trejsavienības politikā saskatīju tikai vienu no marksisma posta darbiem. Pats briesmīgākais bija tas, ka inde iesūcās pilnīgi nemanāmi un saindēja visu veselīgās ekonomiskās un valstiskās attīstības pamatu. Cilvēki, uz kuriem šī inde iedarbojās, bieži vien paši nemanīja, cik lielā mērā viņu griba un darbība ir atkarīga no marksisma propagandas, kuru viņi visi vārdos nosodīja.
Toreiz jau sen bija sākusies vācu tautas iekšējā degradēšanās. Bet, kā jau tas dzīvē notiek, cilvēkiem nebija nekādas nojausmas, kas ir tiešām īstais viņu labklājības sabrukuma vaininieks. Laiku pa laikam slimībai tika uzstādītas visdažādākās diagnozes, pie tam slimības izpausmes formas nemitīgi tika jauktas ar tās izraisītājiem. Tā kā cilvēki vai nu nevēlējās, vai arī neprata atrast slimības īstos cēloņus, tad visa tā saucamā cīņa pret marksismu pārvērtās par vienu vienīgu pūšļošanu un šarlatānismu.
5. nodaļa: Pasaules karš
Kad vēl biju zaļš jauneklis, mani vairāk par visu sarūgtināja, ka esmu piedzimis bodnieku un valsts ierēdņu laikmetā. Šķita, ka vēstures notikumu viļņi ir noplakuši un nākotne pieder tikai tā saucamajai "mierīgai tautu sacensībai", t.i., savstarpējām visparastākajām komercblēdībām, pilnīgi izslēdzot spēka metodes. Atsevišķas valstis arvien vairāk sāka līdzināties parastiem komercuzņēmumiem, kuri viens ar otru konkurē, pārvilina pircējus un pasūtītājus un ar visiem līdzekļiem cenšas viens otram traucēt, vienlaikus no visa spēka klaigājot par savu godīgumu un nevainību. Jaunekļa gados man likās, ka šādi tikumi saglabāsies ilgu laiku (visi taču par to vien sapņoja) un visa pasaule pamazām pārvērtīsies par lielu universālveikalu, kura telpas negreznos pieminekļi, bet gan visveiklāko blēžu un visnaivāko ierēdņu krūšutēli. Tirgoņus piegādās Anglija, tirdzniecības personālu - Vācija, bet īpašnieku lomā būs ebreji. Ne jau par velti paši ebreji vienmēr atzīst, ka viņu lieta nav "nopelnīt", bet tikai "izmaksāt". Viņu vairākums pārvalda daudzas valodas.
Jaunības gados bieži domāju par to, kāpēc gan neesmu dzimis simts gadus agrāk. Ak! Taču varēju piedzimt, teiksim, vismaz atbrīvošanās karu laikā, kad cilvēks pats par sevi bija jau kaut ko vērts, bet nevis "darījumu kārtošana".
Tā nu bieži skumu par savu, kā likās, pārāk vēlo atnākšanu uz zemes un kā nepelnītu likteņa triecienu uzskatīju faktu, ka tā arī nāksies visu savu dzīvi pavadīt "miera un kārtības" apstākļos. Kā redzat, jau jaunībā biju "pacifists", un visi mēģinājumi audzināt mani pacifisma garā bija veltīgi.
Kā zibens cerīgi uzplaiksnīja būru karš.
No rīta līdz vakaram izskatīju laikrakstus, sekoju līdzi visām telegrammām un ziņojumiem un biju laimīgs jau tādēļ vien, ka kaut no tālienes varu sekot līdzi šai varonīgajai cīņai.
Krievu-japāņu kara laikā biju jau diezgan nobriedis cilvēks. Notikumiem sekoju līdzi daudz uzmanīgāk. Karā biju nostājies vienā pusē, vadoties no nacionāliem apsvērumiem. Ar krievu-japāņu karu saistītajās diskusijās tūliņ nostājos japāņu pusē, bet Krievijas sakāvē saskatīju arī Austrijas slāvu sakāvi.
Pagāja daudzi gadi. Tas, kas agrāk šķita lēna agonija, sāka izskatīties kā klusums pirms vētras. Jau toreiz, kad dzīvoju Vīnē, Balkānos valdīja nomācoša atmosfēra, kas vēstīja par negaisa tuvošanos. Ne reizi vien tur atsevišķās vietās uzplaiksnīja kāvi, kas tomēr ātri izdzisa, atkal dodami vietu necaurredzamai tumsai. Un, lūk, sākās pirmais Balkānu karš un pirmās vēja brāzmas sasniedza pārnervozējušos Eiropu. Laiks nomāca cilvēkus kā lietuvēns; pēc pirmā Balkānu kara sākšanās visus pārņēma tuvojošās katastrofas izjūta; visa zeme kvēloja un slāpa pēc veldzinošām lietus lāsēm. Ļaudis bija gaidīšanas ilgu pārņemti un lūdzās, lai debesis beidzot apžēlotos un liktenis ātrāk sūtītu nenovēršamos notikumus. Sākās negaiss; vareni pērkona dārdi saplūda ar lielgabalu dunoņu pasaules kara cīņu laukos.