Pasaules vēstures mācīšanai arī tagadējā vidusskolā ir ļoti zems līmenis. Tikai nedaudzi skolotāji saprot, ka vēstures mācīšana nekad nedrīkst aprobežoties ar bezjēdzīgu vēsturisku notikumu un datumu mehānisku atkārtošanu un iemācīšanu no galvas. Lieta pavisam nav tur, zina vai nezina jauneklis no galvas, kad un kur ir notikusi tā vai cita kauja, kādā gadā un kur dzimis viens vai otrs karavadonis, kad viens vai otrs (lielākoties visumā nenozīmīgs) monarhs uzlicis galvā kroni. Lai apžēlojas Dievs, ne tur ir tā lieta!
Mācīties vēsturi nozīmē meklēt un atrast faktorus un spēkus, kas noteica vienus vai otrus notikumus, kurus mēs pēc tam varēsim atzīt par vēsturiskiem notikumiem.
Māka lasīt un mācīties šajā jomā izpaužas šādi: būtisko atcerēties, nebūtisko aizmirst.
Izšķirošā loma manā liktenī un tālākajā dzīvē varbūt bija tam apstāklim, ka man vēsturi mācīja tāds skolotājs, kurš, tāpat kā nedaudzi citi, priekšmetu pasniegšanas pamatā izmantoja tieši šos uzskatus. Toreizējais Lincas reālskolas vēstures skolotājs doktors Leopolds Pečs, pie kura es mācījos, bija šī uzskata paudējs. Šis večuks ar labvēlīgu ārieni, stingru raksturu un lielisku daiļrunību spēja ne tikai piesaistīt mūsu uzmanību pasniedzamajam priekšmetam, bet pat vienkārši aizrāva. Vēl tagad es ar sirsnību atceros sirmo skolotāju, kas ar savu kvēlo runu bieži piespieda mūs aizmirst tagadni un dzīvot pagātnes izcilo notikumu brīnišķīgajā pasaulē. Sausas vēsturiskās atmiņas viņš prata pārvērst dzīvā, aizraujošā īstenībā. Nereti izklāstītā sajūsmināti un līdz asarām aizkustināti mēs bieži sēdējām viņa stundās.
Mums bija it sevišķi liela laime, kad skolotājs viegli saprotamā formā, pamatojoties uz tagadni, spēja izskaidrot pagātni un, izmantojot pagātnes mācības, prata izdarīt secinājumus tagadnei. Vairāk nekā jebkurš cits pasniedzējs, viņš prata iedziļināties mūsdienu asajās problēmās, kas jau tad satrauca mūsu esamību. Mūsu maziņais nacionālais fanātisms viņam bija kā līdzeklis audzināšanā. Arvien biežāk apelējot pie mūsu nacionālajām godajūtām, viņš mūs pacēla tādā augstumā, ko nebūtu panācis ar nekādiem, citiem līdzekļiem.
Šis skolotājs prata vēsturi padarīt par manu pašu mīļāko priekšmetu. Pret savu personisko gribu viņš jau toreiz mani padarīja par jauno revolucionāru.
Patiešām, kas tā laika apstākļos varētu studēt vēsturi pie tāda skolotāja, nekļūdams tajā pat laikā par tās valsts ienaidnieku, ar kuras dinastijas starpniecību tik liktenīgi ietekmēja nāciju?
Kurš varētu tā laika apstākļos saglabāt uzticību dinastijai, kas tik kaunpilnā veidā un tik savtīgi gan pagātnē, gan tagadnē ir nodevusi visas vācu tautas kardinālās intereses.
Vai tad mums toreiz, pavisam jauniem zēniem, nebija pilnīgi skaidrs, ka austriešu valsts nekādu mīlestību pret vāciešiem neizjūt un izjust to vispār arī nevar. Habsburgu dinastijas vēstures iepazīšanu neapšaubāmi papildināja mūsu pašu ikdienas pieredze. No ziemeļiem līdz dienvidiem "mūsu tautības ķermeni saēda" svešnacionālā inde; pat Vīne mūsu acīs arvien vairāk pārvērtās par nevācisku pilsētu. Dinastija koķetēja ar čehiem jebkurā izdevīgā un neizdevīgā gadījumā. Pati Dieva roka, vēsturiskā Nemezīda gribēja, lai Austrijas vāciešu nāvīgākais ienaidnieks erchercogs Francis Ferdinands tiktu nogalināts ar tām pašām lodēm, kuras viņš pats palīdzēja atliet. Lūk, viņš tad arī bija galvenais aizbildnis Austrijas slāvisma politikā!
Neaptverama bija tā nasta, kas tika uzlikta uz vāciešu pleciem. Nedzirdēti lieli bija gan asins upuri, gan arī nodevas, ko viņi maksāja. Bet kas nebija gluži akls, varēja to redzēt un saprast, ka tas viss ir veltīgi. Mums vissāpīgāk bija noraudzīties, ka visu šo sistēmu morāli piesedza savienība ar Vāciju. Ar to it kā tika sankcionēta vāciskā pamata pakāpeniskas iznīdēšanas politika vecās Habsburgu monarhijas iekārtā. Likās, ka to it kā sankcionē pati Vācija. Ar patiesu habsburdzisku liekulību visur tika radīts iespaids, ka Austrija vēl arvien ir vācu valsts. Šī liekulība tikai palielināja masu naidu pret dinastiju un izsauca tiešu sašutumu un nicinājumu.
Tie, kas sevi Vācijas impērijā uzskatīja par vienīgajiem "izredzētajiem", neko no tā nemanīja. It kā akli kļuvuši, viņi visu laiku atbalstīja savienību ar līķi, bet līķa sadalīšanos paziņoja par "jaunas dzīves rītausmu".
Šai jaunās impērijas un austriešu valsts nelaimīgajā savienībā bija paslēpies nākamā pasaules kara un nākamā kraha spokveidīgs dzimumaizmetnis.
Vēlāk es ne vienreiz vien pakavēšos pie šīs problēmas. Šajā gadījumā pietiekami jāpasvītro fakts, ka būtībā jau agrā jaunībā es nonācu pie secinājuma, no kura vēlāk man neiznāca atteikties nekad. Tieši otrādi. Tas nostiprinājās un es nonācu pie secinājuma, ka vācu tautiskuma nostiprināšana nosaka Austrijas iznīcināšanu; ka nacionālās jūtas nav identiskas ar dinastisko patriotismu; ka Habsburgu dinastija bija vācu tautas nelaime.
Es jau toreiz izdarīju visus nepieciešamos secinājumus par to, ko es sapratu: karsta mīlestība pret manu vācu-austriešu dzimteni, dziļš naids pret Austrijas valsti!
* * *
Skolā iemantotā mīlestība pret vēsturisko domāšanu mani neatstāja visā tālākajā dzīvē. Vēstures studēšana manā dzīvē kļuva par mūsdienu vēsturisko notikumu, t.i., politikas izpratnes neizsmeļamu avotu. Es neizvirzu sev uzdevumu "mācīties" mūsdienas, - lai tās māca mani.
Agri es kļuvu par "revolucionāru" politikā, bet tikpat agri kļuvu arī par revolucionāru mākslā.
Augšaustrijas galvaspilsētā toreiz bija nepavisam slikts teātris. Tur spēlēja gandrīz visi. 12 gadu vecumā es pirmoreiz redzēju "Vilhelmu Tellu". Pēc nedaudziem mēnešiem es iepazinos ar pirmo operu savā dzīvē — "Loengrīnu". Es biju aizrauts līdz sirds dziļumiem. Manam jaunības entuziasmam nebija robežu. Šie mākslas darbi mani turpina valdzināt visu dzīvi, es vēl tagad izjūtu kā sevišķu laimi to, ka izrādes provinciālā pieticība toreiz man deva iespēju turpmākajās teātru apmeklēšanas reizēs vienmēr atrast ko jaunu un cēlu.
Tas viss nostiprināja manī dziļu riebumu pret to specialitāti, kuru man bija izvēlējies tēvs. Arvien vairāk manī nostiprinājās pārliecība, ka valsts ierēdņa statusā es nekad nebūšu laimīgs. Mans lēmums kļūt par gleznotāju vēl vairāk nostiprinājās pēc tam, kad reālskolā mani dotumi zīmēšanā tika atzīti.
Tagad ne draudi, ne lūgumi vairs nevarēja neko izmainīt.
Es gribēju kļūt par mākslinieku, un nebija pasaulē tāda spēka, kas varētu piespiest mani kļūt par ierēdni.
Ļoti raksturīgi ir arī tas, ka ar laiku manī radās interese par celtniecības mākslu.
Tajā laikā es to uzskatīju kā pašu par sevi saprotamu papildinājumu maniem zīmēšanas dotumiem un priecājos, ka manas mākslinieka talanta robežas paplašinās.
To, ka viss nākotnē izveidosies pavisam citādāk, es, protams, neparedzēju.
* * *
Drīz izrādījās, ka jautājums par manu profesiju atrisināsies ātrāk, nekā to varēja gaidīt.
Man bija tikai 13 gadu, kad es negaidīti pazaudēju tēvu. Šis samērā stiprais cilvēks nomira no sirdstriekas. Nāve bija pēkšņa un bez sāpēm. Tā mūsos visos radīja dziļas bēdas. Tādējādi neattaisnojās viņa sapnis palīdzēt man atrast pareizo ceļu un izbēgt no tām ciešanām, ko piedzīvoja viņš pats. Taču tēvs, nemaz neapzinādamies, ielika pamatu tai nākotnei, par kuru viņam un arī man toreiz nebija nekādu priekšnojautu.
Arī tuvākajā laikā it kā nekas nemainījās. Māte atbilstoši tēva novēlējumam turpināja mani izglītot valsts ierēdņa karjerai. Es, neskatoties ne uz ko, stingri biju apņēmies par ierēdni nekļūt. Tā kā vidusskolā pasniegtie priekšmeti attālināja no mana ideāla, es kļuvu vienaldzīgāks pret tiem. Pilnīgi negaidīti man palīdzēja slimība. Dažu nedēļu laikā tā atrisināja jautājumu par manu nākotni, kā arī strīdu starp mani un tēva mājām. Smags plaušu iekaisums piespieda ārstu kategoriski prasīt, lai pēc atveseļošanās jebkuros apstākļos man neļautu strādāt kancelejās. Arī reālskolas apmeklēšanu nācās pārtraukt vienu gadu. Tas, par ko es sapņoju un cīnījos, tagad tika panākts ar vienu "sitienu". Manas slimības dēļ māte beidzot piekrita manai pārejai no reālskolas uz zīmēšanas skolu.