Kad līdz Minhenei nonāca pirmā vests par erchercoga Franča Ferdinanda slepkavību (biju mājās un tikai pa logu uztvēru neprecīzas ziņas par šo slepkavību), vispirms mani pārņēma rūpes, vai tikai viņu nav nogalinājuši vācu studenti, kuri bija sašutuši par troņmantnieka sistemātiski īstenoto Austrijas valsts slāviskošanu. Domāju, ka nav ko brīnīties, ja vācu studenti būtu gribējuši atbrīvot vācu tautu no šī iekšējā ienaidnieka. Viegli iedomāties, kādas būtu sekas, ja erchercoga slepkavībai būtu šāds raksturs. Mēs tiktu pakļauti vajāšanu vilnim, kuru visa pasaule noteikti atzītu par "pamatotu" un "taisnīgu". Kad uzzināju iespējamā slepkavas vārdu un, ka tas noteikti ir serbs, mani pārņēma šausmas par to, ka erchercogam ir atriebies neizdibināmais liktenis.
Viens no lielākajiem slāvu draugiem bija kļuvis par slāvu fanātiķu upuri.
Ja kāds pēdējā laikā ir uzmanīgi sekojis Austrijas un Serbijas savstarpējām attiecībām, tas vairs ne mirkli nevarēja šaubīties, ka notikumu tālākā gaita būs neapturama.
Tagad bieži vien Vīnes valdībai izsaka pārmetumus par Serbijai iesniegto ultimātu. Šie pārmetumi ir pavisam netaisnīgi. Jebkura valdība pasaulē analoģiskā situācijā būtu rīkojusies tieši tāpat. Austrijai pie tās austrumu robežām atradās nepielūdzams ienaidnieks, kas arvien biežāk rīkoja provokācijas un nevarēja nomierināties, kamēr labvēlīga notikumu gaita novestu pie Austroungārijas monarhijas sabrukuma. Austrijai bija pilnīgs pamats uzskatīt, ka trieciens tiks atlikts vismaz līdz vecā imperatora nāves brīdim; bija gan arī pamats uzskatīt, ka līdz tam laikam monarhija jau būs zaudējusi jebkuru spēju nopietni pretoties. Pēdējo gadu laikā šī monarhija tā bija saplūdusi ar vārgo Franča Josifa tēlu, ka plašās tautas masas šī imperatora nāvi neizbēgami būtu uztvērušas kā visas savu laiku nodzīvojušās Austrijas valsts galu. Viens no slāvu politikas viltīgākajiem gājieniem bija tas, ka tā apzināti kultivēja domu par Austrijas "uzplaukuma" pilnīgu atkarību no tās monarha gudrības. Uz šīs glaimu makšķeres Vīnes galma aprindas uzķērās pavisam viegli, jo šis vērtējums nepavisam neatbilda Franča Josifa īstenajiem nopelniem. Vīnes galms nesaprata, ka šajos glaimos slēpjas izsmiekls. Galms nesaprata, bet varbūt arī negribēja saprast, jo lielākā mērā monarhijas Utenis tiek saistīts ar šī, kā mēdz izteikties, "visgudrākā monarha" valstisko saprātu, jo katastrofiskāks būs monarhijas stāvoklis, līdz nežēlīgā nāve vienā jaukā dienā pieklauvēs pie Franča Josifa durvīm, lai saņemtu savu tiesu.
Vai gan toreiz vispār bija iespējams iedomāties Austriju bez šī vecā imperatora?
Vai tūlīt neatkārtosies traģēdija, kas kādreiz notika ar Mariju Terēzi?
Nē, pret Vīnes valdību vērstie pārmetumi par to, ka tā 1914. gadā novedusi pie kara, no kura, kā dažiem šķiet, vēl varēja izvairīties, ir pilnīgi netaisnīgi. No kara vairs nebija iespējams izvairīties, to varēja vienīgi atlikt, augstākais, uz vienu vai diviem gadiem. Bet te arī slēpās vācu un austriešu diplomātijas lāsts; tā arvien vēl centās attālināt nenovēršamo sadursmi un galu galā tai vajadzēja iesaistīties cīņā visnepiemērotākajā brīdī.
Nē, kas nevēlējās šo karu, tam vajadzēja būt pietiekami vīrišķīgam, lai izdarītu nepieciešamos secinājumus. Bet tie varēja būt tikai Austrijas upurēšana. Karš būtu atnācis arī šajā gadījumā, taču tad tas nebūtu bijis visu karš pret vienu Vāciju. Toties tad neizbēgami būtu jāsadala Austrija. Bet Vācijai būtu izvēle: vai nu piedalīties Austrijas sadalīšanā, vai arī atgriezties ar tukšām rokām.
Tie, kas tagad visvairāk nolād un pārgudri runā par situāciju, kādā sākās karš, tie, kas nu ir tik gudri ar atpakaļejošu datumu, tieši 1914. gada vasarā visvairāk virzīja Vāciju pretī liktenīgajam karam.
Vācu sociāldemokrātija vairākus gadu desmitus kurināja naidu pret Krieviju. No otras puses, centra partija, balstoties uz reliģiskām jūtām, visvairāk veicināja Austrijas pārvēršanos par Vācijas politikas izejas punktu. Tagad mums nākas maksāt par šī neprāta sekām. Mēs pļaujam to, ko esam sējuši. Izbēgt no tā, kas notika, nevarēja nekādā ziņā. Vācijas valdības vaina bija tā, ka, dzenoties pēc miera saglabāšanas, tā nokavēja vislabvēlīgāko brīdi kara sākšanai. Vācijas valdības vaina bija arī apstāklī, ka tā izvēlējās savienību ar Austriju, iestiga politikā un galu galā kļuva par upuri koalīcijai, kura attiecībā uz karu nepiepildāmam plānam par miera saglabāšanu pretstatīja savu stūrgalvību.
Ja Vīnes valdība toreiz būtu uzstādījusi savu ultimātu citā, ne tik asā, formā, tas vienalga neko nemainītu. Vissvarīgākais, kas varēja notikt, bija tas, ka tautas sagurums nekavējoties būtu "aizslaucījis" pašu valdību. Jo plašas tautas masas uzskatīja, ka Vīnes ultimāta tonis ir pārāk maigs, bet nevis pārāk ass. Tas, kas to tagad cenšas noliegt, ir vai nu aizmāršīgs pļāpa vai apzināts melis.
Dievs, stāvi klāt, vai tad tiešām nav skaidrs, ka 1914. gada karš tautas masām nebūt netika uzspiests, ka tās alka šīs cīņas!
Tautas masas gribēja gūt kaut kādu atrisinājumu. Tikai ar šādu noskaņojumu ir izskaidrojams fakts, ka divi miljoni cilvēku - pieaugušie un jaunieši - brīvprātīgi steigšus stājās zem cīņas karogiem un bija pilnīgi gatavi atdot dzimtenes aizstāvībai pēdējo asins lāsi.
* * *
Arī es izjutu šo neparasto pacēlumu. Kā pavisam nebijis, pazuda drūmais garastāvoklis. Nemaz nekaunos atzīties, ka, spēcīga entuziasma viļņa pārņemts, nokritu ceļos un no visas sirds pateicos Dievam tam tēvam, ka viņš ir devis laimi dzīvot tādā laikā.
Cīņa par brīvību sākās ar tādu spēku un vērienu, kādu pasaule vēl nepazina. Kad notikumi sāka risināties kā nenovēršami, visplašākajām tautas masām kļuva skaidrs, ka runa nav par Serbiju un pat ne par Austriju. Tās saprata, ka izšķiras vācu nācijas liktenis.
Tagad, pēc daudziem gadiem, tautas acis bija atvērušās, domājot par savu nākotni. Noskaņojums bija augstākā mērā pacilāts, bet vienlaikus arī nopietns. Tauta saprata, ka tiek lemts tās liktenis. Tādēļ arī nacionālais pacēlums bija ļoti dziļš un stiprs. Noskaņojuma nopietnība pilnīgi atbilda apstākļiem, lai gan pirmajā mirklī nevienam nebija nekāda priekšstata par to, cik neiedomājami ilgi ievilksies šis karš. Ļoti izplatīts bija sapnis, ka ziemā viss jau būs beidzies un mēs ar jauniem spēkiem atgriezīsimies mierīgajā darba dzīvē.
Cilvēks cer un tic tam, ko viņš vēlas. Lielum lielajam tautas vairākumam bija apnicis mūžīgi nedrošais stāvoklis. Tā arī var izskaidrot faktu, ka neviens nevēlējās ticēt, ka Austrijas un Serbijas konfliktu iespējams atrisināt mierīgā ceļā. Visi cerēja, ka tūlīt sāksies izšķirošā attiecību noskaidrošana. Arī mans noskaņojums bija tieši tāds pats.
Tikko Minhenē bija saņemta ziņa par atentātu, galvā iešāvās divas domas: pirmkārt, tagad no kara vairs nevar izbēgt un, otrkārt, šajos apstākļos Habsburgiem būs jāsaglabā uzticība Vācijai. Pirms tam visvairāk baidījos, ka Vācija tiks ierauta karā Austrijas dēļ, bet Austrija pati paliks malā. Varēja taču notikt, ka konflikts nebūt nav sācies tieši Austrijas dēļ, un tad Habsburgu valdība droši vien iekšpolitisku motīvu dēļ censtos paslēpties krūmos. Un, pat ja valdība nolemtu palikt uzticīga Vācijai, slāvu vairākums valstī sabotētu šo lēmumu. Šis vairākums drīzāk būtu ar mieru sadauzīt gabalos visu valsti nekā pieļaut, ka Habsburgi saglabā uzticību Vācijai. 1914. gada jūlijā notikumi, par laimi, risinājās tā, ka šādas briesmas tika novērstas. Vecajai Austrijas valstij gribot negribot vajadzēja iesaistīties karā.