Pozīcija bija pilnīgi skaidra. Uzskatīju, ka cīņa nav sākusies par to, vai Austrija gūs kādu apmierinājumu no Serbijas. Manuprāt, karš bija par Vācijas pastāvēšanu. Runa bija par to, būt vai nebūt vācu nācijai, kā arī par mūsu brīvību un nākotni. Bismarka radītajai valstij nācās izvilkt zobenu no maksts. Jaunajai Vācijai bija no jauna jāpierāda, ka tā ir cienīga paturēt iekarojumus, kurus mūsu tēvi bija guvuši varonīgā cīņā pie Veisenburgas, Sedānas un Parīzes. Ja nākamajās cīņās tauta izrādīsies uzvarēt spējīga, tad Vācija pilnīgi un galīgi ieņems cienīgu vietu lielo nāciju vidū. Tikai tad Vācija kļūs par varenu miera balstu un mūsu bērniem nevajadzēs badoties "mūžīgā miera" dēļ.
Jaunības gados daudz sapņoju par to laiku, kad ar darbiem varētu pierādīt, ka nacionālie ideāli nav tikai tukšas frāzes. Bieži likās gandrīz vai grēks, ka saucu "urā", bet uz to, iespējams, nav nekādu iekšēju tiesību. Manuprāt, saukt "urā" morālas tiesības ir tikai tādam cilvēkam, kas kaut reizi ir pārbaudījis sevi frontē, kur nav vietas nekādiem jokiem un kur likteņa nepielūdzamā roka rūpīgi izsver katra cilvēka un arī veselu tautu jūtu patiesumu. Sirds bija pilna lepna prieka, ka beidzot varēšu sevi pārbaudīt. Tik daudzas reizes biju skaļā balsī dziedājis "Deutschland, Deutschland über alles", tik daudzas reizes kliedzis "Heil!". Tagad uzskatīju par pienākumu visaugstākā radītāja un ļaužu priekšā parādīt, ka esmu patiess līdz galam. Sen jau biju izlēmis, ka, sākoties karam (ka tas sāksies, par to biju pilnīgi pārliecināts), tūlīt likšu malā grāmatas. Zināju, ka mana vieta būs tur, kur liks mana iekšējā balss.
Austriju atstāju pirmām kārtām politisku motīvu dēļ. Tie paši politiskie motīvi noteica, ka tagad, kad karš bija sācies, dodos uz fronti. Uz to devos ne tādēļ, lai cīnītos par Habsburgu valsti, bet biju jebkurā brīdī gatavs atdot savu dzīvību par savu tautu un to valsti, kura iemieso tās likteni.
1914. gada 3. augustā iesniedzu lūgumrakstu viņa augstībai karalim Ludvigam III pieņemt mani kā brīvprātīgo kādā no bavāriešu pulkiem. Viņa augstības kabineta kancelejai, protams, šajās dienās bija ne mazums rūpju un biju ļoti priecīgs, ka nākamajā dienā saņēmu atbildi. Atceros, kā trīcošām rokām atvēru aploksni un ar dvēseles trīsām lasīju rezolūciju, ka lūgums ir apmierināts. Pēc dažām dienām uzģērbu mundieri, kuru nācās nēsāt gandrīz 6 gadus.
Tagad man, kā visiem vāciešiem, sākās vislielākais un neaizmirstamākais zemes dzīves posms. Visa pagātne atkāpās tālu jo tālu salīdzinājumā ar šo vēl nepieredzēto kauju notikumiem. Tagad, kad ir pienākusi šo lielo notikumu desmitā gadadiena, ar dziļām skumjām un vienlaikus arī ar lielu lepnumu atceros šīs dienas. Esmu laimīgs un lepns, ka liktenis bijis žēlīgs un devis iespēju piedalīties tautas lielajā un varonīgajā cīņā.
Spilgti atceros, - it kā tas būtu noticis vakar, kā pirmo reizi militārā formā ienācu dārgo biedru vidū, kā nodaļa pirmo reizi maršēja, kā vingrinājāmies, kā arī atceros to dienu, kad mūs nosūtīja uz fronti.
Līdzīgi daudziem citiem, toreiz nomāca tikai viena doma: vai nenokavēsim? Šī doma burtiski nedeva miera. Līksmojot par katru vēsti sakarā ar jaunu vācu uzvaru, tomēr cietu un klusībā bažījos par to, ka tikai nenokavēju nokļūšanu frontē. Ar katru jaunu uzvaras vēsti palielinājās iespēja nokavēt.
Beidzot pienāca tik ilgi gaidītā diena, kad atstājām Minheni, lai dotos izpildīt savu pienākumu. Pēdējo reizi raudzījos uz Reinas krastiem un atvadījos no lielās upes, kuras sardzē tagad stājās visi tautas dēli. Neļausim mūsu vecajam ienaidniekam apgānīt šīs upes ūdeņus! Rīta migla izklīda, parādījās pirmie saules stari un no visu kareivju krūtīm atskanēja vecā dziesma "Wacht am Rhein". Dziedāja viss mūsu bezgalgarais vilciens, un krūtīs kaut kas it kā sažņaudzās.
Pēc tam atceros mitro un auksto Flandrijas nakti. Soļojām klusējot. Tikko ausa gaisma, dzirdam pirmo kara sveicienu. Virs galvām svilpo lodes un pavisam tuvu pātago zemi. Mākonis vēl nav izklīdis, kad divsimt balsis saplūst pirmajā skaļajā "urā" saucienā. Tā ir atbilde pirmajam nāves vēstnesim. Pēc tam sākas nepārtraukta dārdoņa un dunoņa, troksnis un kaucieni, bet visi drudžaini ejam uz priekšu pretī ienaidniekam. Pēc neilga laika kādā kartupeļu laukā nonākam aci pret aci ar ienaidnieku. Aiz mums tālumā atskan dziesma, tā tuvojas. Melodiju uztver viena rota pēc otras. Tajā mirklī, kad likās, ka nāve ir jau pavisam tuvu, dziesma ir mūs sasniegusi, arī mēs pievienojamies un sūtām to tālāk: "Deutschland, Deutschland über alles, über alles in der Welt!"
Pēc četrām dienām atgriezāmies pozīcijās. Pat gaita bija mainījusies. Sešpadsmitgadīgi zēni ir pārvērtušies par pieaugušiem vīriem.
Pulka brīvprātīgie, iespējams, vēl nebija iemācījušies labi cīnīties, bet viņi jau prata mirt kā īstie vecie kareivji.
Tāds bija sākums.
Tad pagāja mēnesis pēc mēneša, gads pēc gada. Cīņas romantiku nomainīja šausmas. Pamazām noplaka pirmā sajūsma. Priecīgā pacēluma vietā uzmācās bailes no nāves. Pienāca laiks, kad ikvienam bija jāizcīna cīņa starp pienākumu un pašsaglabāšanās instinktu. Arī man šī iekšējā cīņa netika aiztaupīta. Vienmēr, kad nāve bija pienākusi pavisam tuvu, manī pamodās kaut kāds protests. Šis "kaut kas" centās iedvest vājajai miesai, ka saprāts liek pamest cīņu. Patiesībā tas gan nebija saprāts. Ak vai! Tas bija tikai gļēvums, kas dažādā veidā mulsināja mūs visus. Dažreiz svārstīšanās bija tik mokoša, ka tikai ar grūtībām guva uzvaru pēdējās sirdsapziņas paliekas. Jo skaļāka kļuva piesardzības balss, jo vilinošāk tā stāstīja par atpūtu un mieru, jo enerģiskāk vajadzēja cīnīties pašam ar sevi, līdz guva virsroku pienākuma balss. 1915.-1916. gada ziemā man izdevās sevī uzvarēt šīs sajūtas. Uzvarēja griba. Pirmajās dienās devos uzbrukumā ar lielu sajūsmu, jokiem un smiekliem. Tagad devos kaujā ar miera pilnu izlēmību. Tikai šāds noskaņojums varēja būt pietiekami stiprs. Tagad biju gatavs doties pretī visbargākajiem likteņa pārbaudījumiem, neuztraucoties par to, ka prāts vai nervi atteiksies paklausīt.
Jaunais brīvprātīgais bija pārvērties par vecu norūdītu kareivi.
Šī pārmaiņa notika ne tikai ar mani, tā notika arī ar visu armiju. No daudzajām kaujām tā iznāca norūdījusies un stipra. Kas nebija spējīgs izturēt šos pārbaudījumus, tas tika salauzts.
Tikai tagad pa īstam varēja spriest par mūsu armijas īpašībām; tikai tagad, kad armija divus trīs gadus bija gājusi no vienas kaujas uz nākamo kauju, cīnīdamās ar pretinieka pārspēku, ciešot badu un atsakoties no daudz kā, mēs redzējām, kādas nenovērtējamas īpašības slēpjas šajā vienīgajā armijā.
Paies gadu simti un gadu tūkstoši, un cilvēce, pieminot varonības augstākos piemērus, vēl arvien nevarēs aizmirst vācu armijas varonību pasaules kara laikā. Jo vairāk aiziet pagātnē tas laiks, jo spožāki kļūst mūsu nemirstīgo varoņu darbi, rādot bezbailības paraugu. Cik vien ilgi uz pasaules dzīvos vācieši, tie ar lepnumu atcerēsies, ka šie cīnītāji bija mūsu tautas dēli.
Tajā laikā biju kareivis un nevēlējos nodarboties ar politiku. Tas nebija politikas laiks. Vēl arvien esmu pārliecināts, ka jebkurš melnstrādnieks toreiz deva valstij un tēvijai daudz lielāku labumu nekā, teiksim, jebkurš "parlamentārietis". Nekad šos pļāpas nebiju ienīdis vairāk nekā kara laikā, kad ikviens kārtīgs cilvēks, kuram bija sirdsapziņa krūtīs, devās uz fronti un cīnījās ar ienaidnieku, nevis aizmugurē vingrinājās oratora mākslā. Ienīdu visus šos "politiķus" un, ja tas būtu atkarīgs no manis, liktu viņiem ņemt rokā lāpstas un izveidotu "parlamenta" melnstrādnieku bataljonu; tad viņi savā starpā varētu diskutēt, cik uziet; viņi vismaz nenodarītu nekādu ļaunumu un nekaitinātu godīgus ļaudis.